Ekonomija un ātrums “Gada auto” spogulī: vai ir vērts piemaksāt par hibrīdauto? 4
Konkursa “Gada auto” noslēdzošajā testā pilnībā elektrisko un “degvielā” jeb uzlādē tikai pāris eiro uz 100 km tērējošo “Audi e-tron” atzinām par mums nereālu starta investīciju prasošu. Tādēļ turpinu divos, manuprāt, mums ļoti svarīgos virzienos.
Taupīgs vien pilsētā
Pievēršamies vispirms hibrīdiem. Braucu ar “Toyota Corolla” no štepseles nelādējamo, tikai sava iekšdedzes motora enerģijas pārpalikumus rekuperējošo hibrīdu pa Tallinas šoseju. Rātni, plūsmā braucu. Un 40 kilometros neietaupu neko. Tie paši aptuveni pieci litri uz simtu, ko spēj jebkurš vecmodīgs benzīnnieks. Un citādi jau arī nevar būt, jo hibrīda elektroniskā vadība šajā pusstundā tikai pāris minūtes pamanās uz kluso piedziņu pāriet.
Braucu cauri Rīgai (diezgan raiti – ir svētdienas rīts) ar “Hyundai Kona” hibrīdu. Palēninājumos maķenīt cenšos darbu atdot motoru komplektam, nevis bremžu klučiem. Startēju toties šerpāk, nekā ar savu benzīnnieku atļautos. Un finišā displejā lasu – 4,4 l/100 km. Ar līdzīga svara benzīna auto būtu vismaz septiņi.
Secinājums viegli saskatāms.
Iegādē piemaksāt par hibrīdu vērts vien tad, ja tava nobraukuma lielākā daļa būs pilsētas, nu vismaz blīvas piepilsētas teritorijā.
Ja regulāri riposi no Rīgas uz Liepāju – vinnēsi maz. Tālākā samērā vienmērīgi ātrā ceļā neko daudz neaprij papildu svars (jebkuras elektrifikācijas neizbēgama blakusparādība), bet noteikti vajadzīga laba aerodinamika.
Šajā ziņā, piemēram, jau minētā slaidā “Corolla” uz maģistrāles ir labāka par krosoveru modē būvēto “Konu”. Ekonomiskāka. Kā saka laivotāji – garums skrien. Un tas (nevis hibrīds, kurš, iespējams, patērēs vairāk nekā dīzelis) jāmeklē, ja brauksi tālus ceļus.
Mazie motori uz šosejas rij
Patēriņa pieraksti rāda, ka šosejas režīmos (sevišķi daudziem mīļajos 100+) savas pilsētas priekšrocības strauji zaudē arī drūzmā ar hibrīdiem veiksmīgi (labi, teiksim, – gandrīz veiksmīgi) konkurējošie strauji modē nākošie turbo mazmotoru (1,0 l) dzītie auto. Viegli, fiksi pilsētā. Bet īsi un strupi.
Piedevām – lai saglabātu ieskrējiena dinamiku, tiem visiem vairāk vai mazāk ir “saīsināti” galvenie pārnesumi. Rezultāts – teicams sprints, bet pie 100 km/h jau vismaz 2500 apgriezieni uz tahometra. Un, ja mēģināsi kaut kur aiz Talsiem skrieties ar pilsētā rijīgajiem resnajiem un biezajiem bliezējiem, neatpaliksi, bet sadedzināsi tur tikpat daudz, cik šie. Un krietni vairāk, nekā tērēji pilsētā.
Pamanījām vienu spilgti izteiktu mazmotoru priekšrocību.
Īsos pilsētas maršrutos rudenī un ziemā tie fantastiski ātri iesilst.
Jau pāris kilometrus pēc auksta starta pa apkures restēm plūst laukā grādi 50. Un tas nav tikai komforta jautājums. Krasi no dižmotoriem (sevišķi dīzeļiem) atšķiras arī degvielas patēriņa skaitļi – mazajiem normāli jau gandrīz tūlīt, lielajiem, joprojām vēsajiem paaugstināti vēl tad, kad mērķi esi sasniedzis un šos atkal atdzist nolicis…
Tātad – kā iepriekš vairākkārt teikts: universālu labāko (vai ekonomiskāko) auto atrast nav iespējams. Slaids “Passat” dīzelis uz Alpu kalniem skaisti vedīs ar 5l/100 km, taču Kurzemes sēņu mežam tā garais deguns nav derīgs. Bet Latvijas smilšu kalna karalis “Jimny” uz autobāņa lēnākās joslas aprīs divreiz vairāk… Saprātīgai izvēlei jābūt pakārtotai tavām dominējošām ikdienas vajadzībām.
