Ekoloģiskas problēmas, kuras ir pa spēkam 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 6. jūlija līdz 22. septembrim apskatāma jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā izstāde “Zaļš/ Atmaskots”.
Tumšā zālē ar melnām drapērijām gar sienām guļat pufā un klausāties blīvu skaņu koncertu – putnu vīterošanu, kukaiņu sanoņu, varžu kurkstus, dažādu dzīvnieku brēcienus. Ir sajūta kā pie dabas un, ja neesat bijis lietus mežā, tad pieredze ir vēl jo saistošāka.
Skaņas darbu “Hiper-lietus mežs” ir veidojis Francisko Lopess, un tas noslēdz apjomīgajā muzeja pagrabstāvā izlikto jauno mediju mākslas izstādi “Zaļš/ Atmaskots”. Iespējams, darbs ir tā izvietots, jo telpa tam ir vispiemērotākā ar ļoti labu akustiku un atšķirta no lielās halles.
Tomēr gribot negribot tas veido arī tādu kā attīrošu pāreju starp izstādes vidi un atgriešanos ikdienā.
Dabas skaņas ļauj atslābt un iepriecina, savukārt izstādes uzskaņoto uzmācīgo domu par lietusmežu, zemes ekosistēmas un līdz ar to arī cilvēku šaubīgo likteni droši var atstāt aiz muguras.
Un izstādes piedāvātajos skatījumos nav nekā iepriecinoša. Zaļais tiek atmaskots kā itin cilvēciska krāsa. No vienas puses, tas simbolizē ekoloģisku domāšanu, rūpes par vidi un dabu. No otras, bieži vien tā ir tikai izlikšanās. Kā lauksaimniecības lieluzņēmumi, kas ražo tīrumu apstrādāšanas indes, bet savos logotipos slavina izaugsmi labākai pasaulei.
Eva Marija Lopesa darbā “Es nesolīju tev zaļu dārzu” šo uzņēmumu grafiskos risinājumus, kuros bieži izmantoti augu motīvi, savietojusi pievilcīgās mandalās. Savukārt Riharda Vītola Anniu kuģa modelis, kura oriģināls klīstot pa Antarktīdas jūrām, automātiski ražojot 2,5 cm diametra ledus gabaliņus un tos metot pār bortu, visupirms vedina domāt par kārtējo moralizēšanu ledāju kušanas sakarā. Kamēr mēs te malkojam spirdzinošus kokteiļus, zeme iet bojā.
Tomēr vēlāk, nonācis ikdienā, kļūstu vērīgāks un Vītola darbs drīzāk liekas ironisks komentārs par ažiotāžu ap dabas un civilizācijas globālajiem ekoloģiskajiem procesiem, kuriem no klajas moralizēšanas ne silts, ne auksts. Ledāji izkusīs, un mēs jaunajiem apstākļiem piemērosimies, domādami stipri vien piezemētākus risinājumus.
Tāpēc arī mākslinieku duo HeHe videodarbs “Rotaļlietu emisijas”, kurā pa Manhetenas ielām starp mašīnām braukā radiovadāms “Porshe Cayenne” automodelītis, no izpūtēja laizdams kuplus krāsainus dūmus, ļauj šaubīties, vai pasauli saglābs palēnā izplūdes gāzu emisijas ierobežošana.
Nav gluži tā, ka izstāde atmasko zaļas domāšanas aplamību. Džoanas Mollas “CO2GLE”, kurā parādīts, cik koku ir nepieciešams, lai gaisu attīrītu no vienā sekundē saražotā oglekļa dioksīda “Google” meklētāja apmeklējuma dēļ. Sākumā neticu, tad uzzinu, ka interneta lietošana rada vairāk ogļskābās gāzes nekā aviācija, un tāda ekoloģiskā nospieduma apjoms ir saistāms ar mājas lapu dizainu vai digitāliem risinājumiem.
Problēmu konstatācija, protams, neparedz efektīvu un globālu darbu to novēršanā.
Komunikācijas tehnoloģiju ekosistēma ir līdzīga bioloģiskajai tādā ziņā, ka tā turpina veidoties pēc daudzām un dažādām likumsakarībām, kuru izmainīšanai ir nepieciešams ilgs laiks. Efektīvāks mājas lapu risinājums paredz izmaiņas domāšanā, kādēļ tam būtu jābūt efektīvākam un mazākus interneta resursus patērējošam.
Mākslas darbi ir būtiska komunikācijas ekosistēmas daļa, starptautiski atpazīstamas izstādes un biennāles piesaka aktuālās tēmas un veidus, kādos tās tiek risinātas un kā par tām tiek runāts.
Mūsdienu sociāli kritiskai mākslai, kāda ir atlasīta arī “Zaļš/ Atmaskots” izstādei, ir raksturīgs salīdzinoši drūms un ironisks skatījums. Ja tiek kritizēta negatīva dzīves reālija, tad tā tiek parādīta visā tās draudīgumā.
Alternatīva ir ironija, sarkastiskāka vai vieglāka, piemēram, Vītola un HeHe darbos. Savukārt salīdzinoši reti ir mākslas darbi, pēc kuru pieredzes rodas vismaz nojausma par tematizētās problēmas risinājumu. Šāda nojausma savukārt veldzē un iedvesmo, līdz ar to visdrīzāk arī atstāj būtisku nospiedumu uz komunikācijas ekosistēmu. Ja redzat ne vien problēmu, bet pa rokai ir arī kaut cik īstenojams risinājums vai pats mākslas darbs piedāvā risinājumu piemērus, tad pie horizonta draudošās kataklizmas pārvēršas izaicinājumos, kuri cilvēkiem ir pa spēkam.
