Grūti izlēkt no komforta 5
Ingum ekociemats kļuvis par pastāvīgām mājām kopš Ūsiņdienas. “Tagad varu sevi saukt par vienu no labākajiem traktoristiem starp kultūras darbiniekiem,” viņš nedaudz paironizē par ampluā maiņu. Līdz šim režisors un kultūras darba organizators uz Seci vairāk braucis bīdīt ideju un runāt par teorijām. Palīdzējis tiem, kas, te ierakušies, netika galā ar viena no Krievijas ekociematu tēva Vladimira Megres grāmatās aprakstīto ideju dēstīšanu realitātē. Redzot, kā Secē brukusi sākotnējā “Zaķis un citi zvēri” ekociemata iecere, sācis domāt, ka rakstnieka teorijas labi darbojas tik ilgi, kamēr tās entuziasti sēž pilsētā pie saviem datoriem un lasa gudras grāmatas. Nonākot dabā, laukos, sākušas rasties šaubas, vai maz Megre pats ir bijis Sibīrijā? “Lai gan Latvijas realitāte, salīdzinot ar Sibīriju, ir pat tūkstoš reižu maigāka, arī tad gribas raudāt, bet to nav jēgas darīt, jo nepalīdz,” skarbu atziņu pavēsta Ingus un piebilst, ka laikam uz šīs pasaules kaut kas nav kārtībā ar cilvēka vajadzību pēc komforta – grūti no tās izlēkt ārā.
Reizi “aplauzušies”, ideālismu omrači nav pazaudējuši – biedrības statūtos joprojām stāv rakstīts, ka viņi grib par ekociematu izveidot visu Latviju un, ja sanāks, arī pasauli. “Tā nav lielummānija,” steidz paskaidrot Zālītis. Ekociematu ideju Latvijā, kur maz cilvēku un daudz dabas, viņš uzskata par visvieglāk realizējamu, bet visai cilvēcei tas ir viscilvēcīgākais pastāvēšanas variants. Galu galā omračiem Secē jau izdevies izveidot “paradīzi priekš sevis”.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
