Palīgus īpaši nevervē 5
Kamēr amatu mājas lielajā istabā notiek konditorejas eksperimenti, netālajā namā, kuru izdevies atjaunot saimniekošanai, talcinieki palīdz griezt cidonijas un izmēzt veco kūti. “Ļoti ilgi nav tīrīta,” nopūšas Artūrs Auziņš, kuram šī ir pirmā pieredze ekociematā. Šurp atbraucis, jo gribējies pastrādāt laukos, atpūsties no pilsētas stresa. Par pastāvīgu dzīvi šādā vidē viņš neesot domājis. “Slikti te nav, bet mani televīzija un internets arī interesē,” piebilst jaunais cilvēks.
Toties Anete Ozoliņa gan sevi varētu iedomāties dzīvojam lauku vidē – ja vien atļautu materiālie resursi. Uz Omračiem atbraukusi, lai iepazītos ar vidi un atpūstos no Rīgas kņadas. Te ir milzīgi daudz iespēju, viņa sajūsmināti nosaka, gluži vai kā paradīze!
“Šeit var braukt iemēģināt laukus, kuram nav savas vecmāmiņas laukos vai naudas, lai nopirktu zemi, vai kurš šim solim nav vēl gatavs,” iedrošina Ingus. Ekociemats ņem pretī jaunus biedrus, taču ar iepriekšēju pieteikšanos.
“Sākotnēji mēs aģitējām nākt uz šejieni dzīvot, bet tad sapratām, ka cilvēkam kaut kam tādam ir jānobriest, viņam jābūt ļoti spēcīgai iekšējai motivācijai, citādi mums ir bijuši gadījumi, kad aicinātais jautā – bet kurš man tur maksās naudu?” stāsta Andra. Omračus viņa izvēlējusies, lai dzīvotu nesamēslotā, neķimizētā vidē. Gribētos jau līdzās vairāk cilvēku, taču tas neesot viņu mērķis. “Mēs netērējam laiku, lai izdomātu saukļus, kā labāk kādu pievilināt – ja būs lemts, šo cilvēku satiksim,” nosaka Andra.
