Cīņa ar baltalkšņiem 5
Andra ir diplomēta baltu filoloģe, bijusī rīdziniece. Secē iedzīvojusies vairāk spītības dēļ – gribējies pamēģināt kaut ko izveidot no vietas, kas aizaugusi ar baltalkšņiem, ceļa vietā – dubļu grāvis, ēkas – pussagruvušas. Sākuši pamazām orientēties teritorijā, lai saprastu, kur reiz atradusies pļava, kur – mežs. “Grūtību te ir daudz, bet netrūkst arī ieguvumu – tīrs gaiss, ūdens, dzīvnieki,” nosaka ekociemata saimniece.
Tiesa, pagājis kāds laiciņš, kamēr pieradusi pie dabas bagātībām. “Kā es sākumā baidījos, kad naktī cēlās spārnos gulbis, jo nezināju taču, ka tas notiek ar tik milzīgu troksni,” Omračos piedzīvotās šausmas tagad ar smaidu atceras Andra. Citreiz kāds dobjā balsī saucis – ū! Baisajā saucējā pat pagasta ļaudis neesot atpazinuši lielo dumpi un nosprieduši, ka droši vien tur trokšņo jaunie ienācēji. Kamēr nav iepazinušies tuvāk, viena daļa ekociematniekus saukusi par sektantiem.
Soli pa solim omrači baltalkšņiem atkarojuši ceļu, vairākas pļavas, pleķīti dārzam. Uzgājuši pat pusotru hektāru lielu cidoniju lauku. Ap 20 gadus senais stādījums bija aizaudzis ar krūmiem, pirms pāris gadiem to izkopuši, un šogad cidonijas nesušas labu ražu. Jāspēj tik griezt un kaltēt, lai maisījumā ar zāļu tējām varētu pārdot tuvējā Aizkraukles veikaliņā.
Kā tas pieņemts ekociematos, arī omrači dārzeņus savam patēriņam audzē paši. “Ražas laikā varam sevi nodrošināt ar 50% no nepieciešamās pārtikas,” palepojas Ingus. Dārza ravēšanai kā jau ar bērniem aizņemtai ģimenei neatliekot vaļas, taču pēdējā laikā izdaudzinātā permakultūras ideja to pieļauj. Lopiņus neturot, jo viņu bioloģiskajās pļavās tos nav atļauts ganīt.
