Ēķis gribējis, lai Šķēle piedalās digitālās televīzijas projektā; tā būtu “nopietnāk un drošāk” 9
Bijušais “Latvijas Neatkarīgās Televīzijas” (LNT) vadītājs Andrejs Ēķis esot vēlējies, lai digitālās televīzijas ieviešanā piedalās Andris Šķēle – “tad būtu nopietnāk un drošāk”, liecina Jurģa Liepnieka atreferētās liecības aģentūras LETA rīcībā esošajā tā dēvētās digitālās televīzijas krimināllietas spriedumā.
Ēķis pie Liepnieka vērsies kā pie Šķēles uzticības personas – saruna ar Ēķi notika 1999.gada vasarā, laikā no jūnija līdz augustam. Ēķis stāstījis, ka ir nepieciešams izveidot uzņēmumu, kas ieviesīs Latvijā digitālo televīziju, ka agri vai vēlu tas būšot jādara, proti, Latvijā būšot jāizveido visaptveroša digitālā televīzija. Ēķis gribējis, lai arī Šķēle piedalās, jo tad būtu nopietnāk un drošāk. Ēķis piedāvāja Šķēlem atvēlēt 30% no veidojamā uzņēmuma daļām.
Ēķis arī pastāstījis, ka tāds Maikls Entonijs Flanagens būs tā persona, kas varētu visu šo darbību nodrošināt, ka ir jau izdomāts, ka Anglijā, Londonā, tiks izveidota kompānija un to vadīs Flanagens. Minēto piedāvājumu Ēķis Liepniekam formulēja kā savu un Viļa Krištopana kopīgo piedāvājumu, kā arī norādīja, ka viņam kopā ar Krištopanu pieder “šis projekts, pieder šis uzņēmums “Kempmayer””. No liecībām izriet, ka salīdzinājumā ar Ēķi Krištopans bija pasīvs šajā lietā, turpretim Ēķis bija idejas tēvs.
Pēc dažām dienām Liepnieks devies pie Šķēles un atstāstījis Ēķa piedāvājumus – Šķēlem bija iebildumi pret atvēlētajiem 30%, proti, Šķēle vispār šo lietu neapspriedīšot, ja viņam nebūs vismaz 50% no uzņēmuma. Ēķis tam piekritis, norādot, ka “labi, dosim Šķēlem 50% no kompānijas “Kempmayer” daļām””. Liepnieks Šķēlem norādījis, ka sākumā šos 50%, lai Šķēle justos drošāk, varētu iegūt viņš pats caur savu kompāniju. Liepnieks vēlāk iepazinās ar Gintu Bandēnu, kas viņu savukārt iepazīstināja ar Flanagenu.
Spriežot pēc Liepnieka liecībām, viņam no paša sākuma bija skaidrs, ka Flanagens ir administrators, kurš piedāvā kompāniju administrēšanas juridiskus un finanšu pakalpojumus, bija skaidrs, ka “Kempmayer” un Flanagens nodrošinās organizatoriski juridisko un daļēji grāmatvedības pusi, savukārt “Kempmayer” akcionāru funkcija būtu piepildīt projektu ar visu pārējo kompetenci.
Tiesnesis atzina, ka ar Valsts robežsardzes vēstulē minēto ir nešaubīgi pierādīts, ka Flanagens 1999.gada 16. un 17.augustā bija Rīgā, kas savukārt dod pamatu ticēt Liepnieka teiktajam, ka tieši 1999.gada vasarā Ēķis bija tas, kurš vērsās ar piedāvājumu pie Liepnieka izveidot uzņēmumu, kas ieviesīs Latvijā digitālo televīziju. Arī Flanagena un Liepnieka liecinātais nešaubīgi pierāda to, ka tieši Ēķis bija idejas autors, lai digitālās televīzijas Latvijā ieviešanā iesaistītu Anglijā reģistrēto uzņēmumu, kas piederēs viņam un Šķēlem.
Tāpat lietas iztiesāšanā ticis pierādīts, ka “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC), Satiksmes ministrijas un LNT amatpersonām par Ēķa un citu personu aktivitātēm, uzsākot sarunas par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijā, nekas nebija zināms. Tāpat pierādījumu kopums dod pamatu atzīt, ka Ēķa un Liepnieka nodomi nebija vērsti uz godīgas uzņēmējdarbības īstenošanu, bet nolūks bija slepus iesaistīties digitālās televīzijas projektā, ārēji radot maldīgu priekšstatu par projekta īstenotāju, un, realizējot to, iedzīvoties, slēpjot naudas līdzekļus aiz “Kempmayer” akcionāriem, kur galēji labuma guvēji būtu viņi paši un citas no Latvijas personas.
Šķēle tiesā liecināja, ka, pēc viņa domām, 1999.gadā viņam saruna ar Liepnieku par piedalīšanos digitālās televīzijas Latvijā izveidošanas projektā un šajā sakarā kļūšanu par “Kempmayer Media Limited” akcionāru nevarētu būt notikusi, jo 1999.gadā viņš bija Ministru prezidents, un tajā laikā viņam sadarbības ar Liepnieku nebija. Tomēr Šķēle norādīja, ka kādā periodā 2000.gadā vai 2001.gadā – precīzi viņš neatbildēja -, viņam vairākkārt bija kontakti un sarunas ar Liepnieku par to, ka Šķēlem tiek piedāvāts iesaistīties projektā saistībā ar digitālo televīziju. Pēc Šķēles teiktā, Liepnieks bija šī projekta entuziasts, kas spēšot piesaistīt tam visaugstākās raudzes mediju speciālistus. Liepniekam bija kontakti ar klientu, kas bija ieinteresēts digitālās televīzijas izveidošanā Latvijā. Šķēle domāja, ka Liepnieka klients bija “Kempmayer Media Limited”.
Šķēle vēl norādījis, ka sākotnēji viņa attieksme pret šādu piedāvājumu bija rezervēta, bet kopumā viņa nostāja bijusi tāda, ka, ja kāds vēlas, lai viņš vai viņam zināmi uzņēmēji “nāk ar savu naudu šajā projektā, tad ir svarīgi, vai viņam ir kontrole”. Tādu kontroli parasti iegūst, ja pieder akciju vai daļu vairākums.
Taču Šķēle paudis, ka nevar piekrist, ka pats ir iesaistījies digitālās televīzijas projektā – viņš pilnīgi noteikti nebija pārrunājis projektu ar kādu šīs nozares valsts institūciju vai amatpersonu – Nacionālo radio un televīzijas padomi, Satiksmes ministriju, valsts pilnvarniekiem vai LVRTC.
Izvērtējot Ēķa liecības, tiesnesis atzina, ka viņš mēģinājis mazināt savu lomu digitālās televīzijas projektā un neliecināja visu patiesi.
Savukārt Krištopans savās liecībās tiesai norādījis, ka ne viņam pašam, ne viņam tieši vai pastarpināti piederošām juridiskām personām, tajā skaitā “Interbaltija Invest”, nekad, nevienā laika periodā nav bijis nekādu tiesisku attiecību, nekādas saistības, nekāda sakara ar digitālās televīzijas izveidošanu. Viņš nevienai juridiskai vai fiziskai personai nav devis uzdevumus ar to nodarboties, kā arī viņam nav bijis nekādas intereses par šo projektu – par digitālās televīzijas izveides projektu viņš ne ar vienu nav runājis.
Tāpat Krištopans liecinājis, ka gadījumā, ja kāds kādam bija stāstījis par viņu kā par savu partneri digitālās televīzijas ieviešanā, kam kopā ar viņu piederot šis projekts un uzņēmums “Kempmayer”, stāstījis, ka Krištopanam esot pazīstams iespējamais projekta izpildītājs Flanagens, ar kuru viņš esot agrāk strādājis, “tad tas viss ir sacerējums, mēģinājums kaut kādā mērā izmantot viņa vārdu”. Krištopanam arī nav zināmi tādi apstākļi, kas kādai personai varēja radīt maldīgu priekšstatu par viņa kaut kādu saistību ar “Kempmayer” un digitālās televīzijas Latvijā izveidošanu. Tāpat Ēķi Krištopans pazinis tikai kā veiksmīgu televīzijas kompānijas izveidotāju – viņam ar Ēķi nekad nav bijusi nekāda kopēja uzņēmējdarbība.
Digitālās televīzijas krimināllietā motivēto spriedumu tiesnesis Juris Stukāns sagatavojis uz 876 lapām. Spriedums digitālās televīzijas lietā varētu būt garākais Latvijas vēsturē, aģentūrai LETA norādīja aptaujātie advokāti. Piemēram, “Bankas Baltija” krimināllietā apelācijas instances spriedums aizņēma 365 lapas.
Jau ziņots, ka 15.maijā tiesa nolēma atzīt par vainīgiem 13 digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzētos, septiņiem no viņiem piespriežot reālu cietumsodu, bet sešiem nosakot naudas sodus. Tikmēr piecas personas attaisnotas un viena atbrīvota no kriminālatbildības. Tiesas sastāvs ar tiesnesi Stukānu priekšgalā digitālās televīzijas krimināllietu sāka skatīt 2008.gada 28.augustā.
Ēķim tiesa piemēroja 43 200 eiro naudas sodu. Kādreizējam DLRTC ģenerāldirektoram Guntaram Spundem noteikts viena gada cietumsods un naudas sods 28 800 eiro apmērā.
Advokātam Jānim Lozem galīgais sods piespriests divi gadi brīvības atņemšanas un naudas sods 36 000 eiro apmērā. Nodokļu konsultantam Uldim Kokinam tika noteikts divu gadu cietumsods un naudas sods 18 000 eiro apmērā.
Šķēles ģimenes firmas SIA “Uzņēmumu vadība un konsultācijas” finanšu konsultantam Harijam Krongornam tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu. Šķēles kādreizējam biroja vadītājam polittehnologam Liepniekam tiesa kā galīgo sodu noteica naudas sodu 72 000 eiro apmērā.
Bijušajam “Kempmayer Media Latvia” valdes loceklim Andrejam Zabeckim tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu.
Bijušajam “Kempmayer Media Latvia” valdes loceklim Jānim Zipam noteikta brīvības atņemšana uz diviem gadiem un naudas sods 25 200 eiro apmērā.
Bijušajam “Kempmayer Media Latvia” valdes loceklim Jānim Svārpstonam tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu, kā arī naudas sodu 25 200 eiro apmērā.
Biznesa konsultantam Valdim Purvinskim piemērots 18 000 eiro naudas sods. Šāds sods tika piemērots arī bijušajam “Latvijas Valsts radio un televīzijas centra” (LVRTC) valsts pilnvarniekam Andrianam Boldanam (Ļublins), bijušajam LVRTC valsts pilnvarniekam Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, bijušajam LVRTC valsts pilnvarniekam Didzim Jonovam.
Bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Māris Pauders, kurš iepriekš psihiski saslimis, tika atbrīvots no kriminālatbildības.
Tiesa nolēma attaisnot ar politiķi Vili Krištopanu saistīto kompāniju bijušo darbinieku Gintu Bandēnu, divus bijušos DLRTC valdes locekļus Jāni Plūmi un Alfrēdu Janevicu, bijušo “Kempmayer Media Latvia” valdes locekli Juri Ulmani, advokātu Mārtiņu Kvēpu.
Digitālās televīzijas krimināllieta ir saistīta ar Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra un “Kempmayer Media Limited” meitasfirmas “Kempmayer Media Latvia” vienošanos, kas paredzēja vairākos posmos ieviest digitālo televīziju un Latvijā nogādāt dažādu specifisku aparatūru digitālajai apraidei. Projekta kopējās izmaksas iepriekš lēstas daudzos desmitos miljonu latu.
