Juris Lorencs: Ēkām piemīt aura. “Gan Saeimas namam, gan Rīgas pilij ir negatīva aura” 140
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajos Ziemassvētkos man bija izdevība pēc ilgiem gadiem atkal apmeklēt Ciānas baptistu baznīcu Liepājā. Iepriekšējo reizi šajā dievnamā pabiju vēl padomju laikos, astoņdesmito gadu sākumā. No toreizējā apmeklējuma atmiņā palika divas lietas. Pirmā – pārpildītā zāle, kurā visas sēdvietas bija aizņemtas, un bīskapa Jāņa Tervita sludināšana. Otrais pārsteigums bija dievnama interjers. Ieturēts minimālisma stilā, siltos, viscaur gaišos, pat baltos toņos, tas izteikti kontrastēja ar pierastajām luterāņu baznīcām. Virs Ciānas dievnama ieejas durvīm redzams gadskaitlis – “1906”. Gads, kad šeit notika pirmā lūgšanu sapulce. Un es iedomājos latviešu strādniekus un zemniekus, kuri pirms tam bija iegriezušies, piemēram, 1758. gadā uzceltajā Liepājas Trīsvienības baznīcā.
Vienā no greznākajām Latvijā, ar rokoko stila altāri, Kurzemes hercoga ložu un grandiozajām ērģelēm. Ar kanceli, no kuras vācu valodā skanēja aicinājumi uz paklausību baroniem, bet pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai – arī cara tētiņam. Kura no šīm celtnēm 1906. gadā (kad vēl turpinājās “Piektais gads”!) vairāk uzrunāja latvieti? Visticamāk, jau Ciānas dievnams, līdzīgi kā 19. gadsimta vidū to darīja vienkāršie, bet latvieša estētikai un dievatziņai tuvie brāļu draudzes saiešanas nami Vidzemē.
Mediji ziņo, ka jau šogad sākšoties darbi pie Saeimas nama “kompleksas pārbūves un restaurācijas”.
Plānots, ka tie ilgšot līdz 2027. gada decembrim (tātad visu 14. Saeimas darba laiku!) un izmaksāšot 34 miljonus eiro. Saprotams, summa būs vēl lielāka, jo tajā nav ierēķināti izdevumi par jaunu mēbeļu iegādi.
Tāpat līdzekļus prasīs parlamenta pārcelšanās uz pagaidu telpām. Vēl gan neesot zināms, kur tieši parlaments varētu strādāt Saeimas ēkas pārbūves laikā. Varbūt virtuālajā telpā? Pieredze šajā ziņā ir! Covid-19 pandēmijas laikā Saeimas deputāti pusotru gadu strādāja attālināti, savdabīga “letarģiskā miega” režīmā. Protams, varētu jautāt, vai tiešām Saeimas pārbūve ir tā lielākā prioritāte un vajadzība pašreizējā krīzes laikā. Turklāt Saeimas sēžu zāle jau tika pārveidota salīdzinoši nesen, 1997. gadā. Gadiem ritot, ēkas pārklājas ar laika patinu un sāk izstarot kaut ko līdzīgu aurai. Ne jau fizikālā, bet garīgā, emocionālā nozīmē.
Tās nes sev līdzi atmiņas par seniem notikumiem, pieredzi, asociējas ar cilvēkiem un varām. Ar pārbūvēm un renovācijām nav iespējams iedvest jaunu dzīvību ne Rīgas pilij (kas šodien ir Valsts prezidenta rezidence), ne Vidzemes bruņniecības namam (ko izmanto Saeima). Jo tie ir Livonijas ordeņa, poļu un zviedru vietvalžu, krievu gubernatoru un vācbaltu aristokrātijas varas simboli. Manuprāt, par to ļoti precīzi grāmatā “Savējiem” izsakās Vilis Vītols: “Ievērojiet, kā mūsdienās daži latvieši žēlojas par 1905. gada revolūcijā nodedzinātajām muižām, arī par tagad pūstošo un brūkošo muižu atlieku bojā eju.
Tas esot liels kultūras pieminekļu zaudējums. Cik nu liela tā kultūra tur bija, par to varētu diskutēt, bet lai jums neviena asara par šiem mūsu tautas verdzināšanas pieminekļiem nenobirst. Ja kādu no vecajām muižām vai pilīm var izmantot skolas, viesnīcas vai vietējā kultūras nama vajadzībām, tad labi. Citādi es nevienu santīmu to labošanai vai uzturēšanai neizdotu. Par daudz ļaunuma ir plūdis no šīm vietām.”
Man pašam šķiet, ka gan Saeimas namam, gan Rīgas pilij ir negatīva aura. Tās ir ēkas, kas rosina nevis raudzīties uz priekšu, bet atskatīties pagātnē, uz vācu un krievu laikiem.
Un tad nav ko brīnīties, ka tajās rodas vecišķas, piezemētas domas. Rīgas pils mūros izplēn labās apņemšanās, sāk buksēt solītais drosmīgo reformu gars. Savukārt Saeimas namā pati “progresīvākā” un gados jaunākā parlamenta frakcija sevi piesaka ar plēšanos par vietām sēžu zālē.
Bet atgriezīsimies pie Saeimas pārbūves. Iespējams, es esmu naivs un neinformēts. Kāda jēga taupīt, ja “naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis”! Ja tā, tad varbūt mēs varētu saņemties un uzcelt jaunu Saeimas namu. Gaišu, gaismas pielietu būvi – atvērtu cilvēkiem gan telpiski, gan garīgi. Ar deputātu kabinetiem un frakciju telpām vienā ēkā. Tajā varētu atrasties arī Valsts prezidenta birojs, kas uzsvērtu Latvijas kā parlamentāras valsts būtību. Starp citu, somi pēc neatkarīgas valsts dibināšanas sev uzcēla jaunu parlamenta ēku (1931. g.), kas kalpo vēl šodien. Līdzīgi rīkojās igauņi, viņu parlaments būvēts uz teitoņu pils drupām (1922. g.).
Lietuvieši nojauca padomju laiku (1980. g.) administratīvo ēku un tās vietā 2007. gadā uzcēla jaunu, modernu parlamentu. Tās ir valstis, kas šodien attīstās veiksmīgāk nekā Latvija. Tautas, kas raugās nākotnē un necenšas izmisīgi turēties pie veco laiku simboliem. Varbūt šī ir tā reize, kad mēs tomēr varētu pamācīties no kaimiņiem.
