“Tikai ejot pret straumi, tu vari kaut ko sasniegt.” Saruna ar producentu Uldi Cekuli 3
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Starptautisko kinofestivālu ceturtdien, 14. oktobrī, kinoteātrī “Splendid Palace” atklās filma “Es piedzimu Rosellīni” – dokumentāls kino, kas neticamā kārtā satuvinājis Latvijas kino veidotājus “VFS Films”, leģendāro itāliešu kino dinastiju Rosellīni un piecēlis kājās Venēcijas kinofestivālu.
Par to, vai pasaules kinozvaigžņu spožums cels saulītē arī latviešu kino, kāpēc itāliešiem vajadzīgs latviešu vēsais prāts un kāpēc jāfilmē dokumentālas filmas starptautiski – sarunā ar “VFS Films” ilggadējo producentu Uldi Cekuli.
“VFS Films” studija esot bijusi pirmā, kas laidusies avantūrā un teikusi “jā” mazpazīstamai slavenās kino dinastijas Rosellīni atvasei Alesandro, kurš vēlējies veidot dokumentālu filmu par leģendārā kinorežisora Roberto Rosellīni pēctečiem, ieskatoties privātās ģimenes lietās. Šķiet, šis nemaz nav “VFS Films” garā, vai tomēr vēlme pieskarties pasaules kinematogrāfam bija stiprāka?
U. Cekulis: Nereti mūs arvien uztver kā vides filmu studiju – filmas par putniem, mežiem –, un tā tiešām ir mūsu vēsture, jo mēs sākām ar dabas filmām, bet mēs to nedarām jau aptuveni piecpadsmit gadu.
Par putniem gan vēl filmējam – kopā ar Māri Maskalānu un Lailu Pakalniņu par dzīvību lidostā un putnubiedēkļiem –, bet tā būs groteska citai pasaulei mums līdzās, kaut mēs ļoti maz par to zinām. Mēs vienmēr esam mēģinājuši iet nedaudz pret straumi, un pret straumi iet arī zivis, kad nārsto.
Tikai ejot pret straumi, tu vari kaut ko sasniegt, jo rodas izaicinājums, bet berzes rezultātā – oriģināli darbi.
Savulaik itāliešu kino bija populārs arī aiz dzelzs priekškara, tomēr jautājums paliek – kādēļ šobrīd latvieši filmē itāliešu kinozvaigznes?
Rosellīni stāsts ir tikpat neordinārs kā mūsu līdzproducētā filma “Atbrīvošanas diena” (2016) – filma par pirmo rokkoncertu Ziemeļkorejā. Jau toreiz varēja domāt – kādā sakarā latviešu filmu studija taisa filmu par slovēņu grupas (“Laibach”) pirmo koncertu Ziemeļkorejā, bet galvenais varonis ir norvēģis? Bet tas ir stāsts par draudzību.
Filma tapa tikai tāpēc, ka šis mākslinieks (Mortens Traviks. – A. K.) ir mans draugs un mēs nolēmām sadarboties. Tas ir tāpat kā kāpt kalnos – alpīnistu brigādi vāc no dažādu tautu cilvēkiem, svarīgi, lai kopā ir forši cilvēki. Rosellīni gadījumā tāds ir mans sens paziņa Itālijā, filmu producents Rafaēle Bruneti, vīrs no Kapri salas, kur viņa vecmāmiņas mājā savulaik trimdā dzīvojis Ļeņins.
Rafaēlem ir līdzīga studija kā mums, kurā viņš šobrīd filmē filmu par Neapoles mafiju un “Discovery” kanālā veido seriālu par neapolitāņu kāzām, bet paralēli filmē dokumentālās filmas. Kopā ar Rafaēli pirms 15 gadiem beidzām Eiropas dokumentālā kino producentu kursus “Eurodoc” Francijā.
Pirms trim gadiem viņš atsūtīja kadrus no Roberto Rosellīni bērēm, kurā itāliešu valodā viņa mazdēls Alesandro ierunājis īsu naratīvu, no kā es nekā nesapratu, bet sajutu – šī patiešām ir filma, ar ko gribu strādāt. Ne tāpēc, ka te būtu runa par slavenībām – Roberto Rosellīni, Izabellu Rosellīni –, tas bija cits iekšējs dzinulis. Uzrunāja emocionālais lādiņš.
Kas ir šis bieži piesauktais Alesandro, Rosellīni dinastijas nepazīstamā, melnā avs?
Roberto Rosellīni mazdēls, izbijis narkomāns, cilvēks, kurš kameras priekšā meklē savu ceļu ģimenē. Iesācējs kino, kurš izdomājis sev piedzīvojumu.
Filma ir road movie bez lielām ambīcijām uz mākslas darbu, tā nespekulē arī ar slavenā vectēva kino darbiem, bet ir Alesandro ceļojums laikā un telpā, lai nostādītu sevi atpakaļ uz kājām.
Dāvis Sīmanis kā scenārija līdzautors šo road movie itāliski spontāno vektoru nepagrieza racionāli ziemeļnieciskā virzienā?
Lai pārliecinātu itāliešu filmēšanas komandas daļu par Dāvja Sīmaņa iesaisti, speciāli devāmies uz Itāliju, kur divas dienas tumšā telpā stāstījām savas domas, bet jutu, ka viņi mazliet kreisi skatās, nesaprotot, kādā sakarā tad šie latvieši vispār atbraukuši.
Tomēr viņus pārliecināja Dāvja precīzais, fundamentālā kinematogrāfa erudīcijā balstītais viedoklis. Pie temperamentīgajiem itāliešiem nevarēja nākt kopā ar eksplozīvu personību – tad būtu sprādziens!
Tieši Dāvis nejauši uzgāja arī latviešu klātbūtni šajā stāstā! Šķetinot Rosellīni dzimtas stāstu, bija interesanti saprast, kā Roberto Rosellīni savulaik satikās ar savām sievietēm – viņu, cik zināms, ir piecas –, un Dāvis atklāja, ka pirmajā filmā “Stromboli”, kurā nofilmējās Ingrīda Bergmane, vēlākā Rosellīni sieva, scenārija sākotnējā versijā viņa ir bēgle no Latvijas!
Tas papildus palielināja apziņu, ka esam pareizajā vietā un laikā.
Filmējāt pašu Izabellu Rosellīni, viesojāties viņas brāļa, Roberto Rosellīni dēla, mājā uz privātas salas Zviedrijā, kur kādreiz dzīvojusi aktrise Ingrīda Bergmane. Jūsu kameru priekšā viņi atklāj to, kas līdz šim nebija pausts, atbildot arī uz kaitinoši privātiem jautājumiem.
Tas kaitinošais tomēr ir Alesandro – viņa personība. Naivums, brīžiem primitīvisms, kas liek uzdot ne vienmēr korektus jautājumus. Kapos atvērt Rosellīni zārku, gandrīz apgāzt viņa urnu, lietot Roberto smaržas – tas ir Alesandro. Pirmo satapām Alesandro tēvu, kino producentu, un Roberto Rosellīni dēlu Renco.
Pēcāk devāmies pie tēvoča Robina Rosellīni, kurš dzīvo vientuļnieka dzīvi Danholmenā, privātā salā Zviedrijā, Ingrīdas Bergmanes mājā, kas 30 gadu laikā nav mainījusies.
Turpat ir durvju līstīte, kur ar zīmuli iezīmēti Bergmanes bērnu garumi augot. Tajā brīdī tu saproti, ka vēsture un laiks ir apstājušies šajā vietā, kur izkaisīti Ingrīdas pelni. Robins, kādreiz skaistulis, Monako princeses draugs, radis pie mašīnām un naudas, bet tā īsti savu aicinājumu dzīvē nav atradis.
Nu kopā ar Alesandro lasa jūras mēslus mūsu kameru priekšā un teic, ka savai dzīvei beidzot rod jēgu vecumā, fiziskā darbā. Skumji. Tajā brīdī man saslēdzās, ka tā nav filma, kurā mēs atskatāmies kino vēsturē un ceļojam līdzi Rosellīni mazdēlam Alesandro, kurš meklē sevi, bet tā ir filma daudziem no mums, kuri, varbūt pēdējā brīdī, var pārvērtēt paši savu dzīvi.
Par ko pašam ir gandarījums?
Mans lielākais prieks ir tas, ka Alesandro filmas ietvarā atrada savienību ar savu mammu, kādreizējo dejotāju un Roberto Rosellīni īslaicīgu draudzeni – mamma diemžēl aizgāja viņsaulē gada sākumā.
Pašreiz filma ir piemineklis Alesandro mammai. Ja mums kā filmu veidotājiem izdodas pacelt citā gaismā kādu aizmirstu personību, tā ir viena no mūsu misijām.
Līdzīgi kā kopā ar Lailu Pakalniņu filmējām par Ziemupes Teodoru, vīru, kurš uzturējās autobusa pieturā, atgriežot viņa cieņu vietējo acīs. Festivāli, žūrijas – tas viss ir labi, bet mūsu filmu virsvērtība ir parādīt – neskati vīru no cepures. Varbūt tieši nabaga vīrs, kurš sēž pieturā, patiesībā ir tas, kurš piešķir šai vietai cilvēcību.
Katras filmas uzdevums ir iekustināt emocionālo un reflektēt sevī. Ar to laba filma atšķiras no TV šova vai izklaides, pēc kuras esi forši pavadījis laiku, izdzēris aliņu, apēdis popkornu, bet tev nav pēcgaršas. Protams, šīm filmām ir grūtāk atrast ceļu pie skatītājiem.
Izabella Rosellīni kopā ar Gaju Madinu veidoja dokumentālu filmu “Mans simtgadīgais tēvs” Rosellīni simtgadē 2005. gadā. Kā jūsu stāsts sabalsojas ar to?
Tā reizē ir metaforiska, drosmīga, filozofiski dziļa filma, kaut šīs filmas dēļ ģimene sagāja ragos un konflikts atainojas vēl mūsu filmā – esam pateicīgi, ka drīkstējām izmantot tās fragmentus.
Tomēr mūsu filma ir par ģimenes patriarhu, kuru caur Alesandro skatu lobām slāni pa slānim caur viņa bērniem. Novembra sākumā filmai būs pirmizrāde prestižajā “DOC NYC” festivālā, kas ir Amerikas lielākais dokumentālo filmu festivāls, kur, ceram, to redzēs arī Izabella Rosellīni.
Lai gan tā ir art house filma, ceram, ka to pamanīs plašāk, uz to liek cerēt arī mūsu izplatītājs, prestižais “Cinefile”. Protams, ar filmām ir kā ar bitēm – vienā valstī tā “aiziet” labi, citā – it nemaz.
“Es piedzimu Rosellīni” pirmizrādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā tieši pirms gada, Rīgā – tikai tagad. Kāds veidojies filmas ceļš pasaulē pandēmijas laikā?
Kovida un lokdauna dēļ pēc pagājušā gada Venēcijas festivāla nobruka visa festivālu dzīve. Bija žēl, ka paši karantīnas dēļ nevarējām doties uz Venēciju, taču zinām, ka bija desmit minūšu stāvovācijas, klātesot Venēcijas festivāla direktoram un Itālijas lielākās televīzijas “RAI” vadībai.
Sitiens pakrūtē bija pēc Romas festivāla oktobrī, pēc kuras bija paredzēta filmas izlaišana visos Itālijas kinoteātros – dienu pēc festivāla tos aizvēra. Tas sadedzināja mūsu cerības uz ieņēmumiem, jo filmu platformas internetā tik tikko ļauj atpelnīt ieguldījumus.
Sapratām, ka šī filma ir jālaiž pasaulē festivālos, kuros var piedalīties Alesandro, un šis process notiek – pirmdien viņš atlidoja no Uzbekistānas, bija arī Taškentā, nu gaidām Alesandro Rīgā. Mani ļoti interesē, kā mūsu auditorija uzņems šo filmu.
Laikā, kad Latvijā ir jauno filmu sastrēgums…
Jau simtgade mūs pieradināja pie filmu biruma, kas ļoti pozitīvi veicināja to, ka cilvēki sāka ticēt latviešu kino – skatījās ne tikai spēlfilmas, bet pamanīja arī dokumentālās. Šobrīd redzam, ka latviešu kino latiņa ir uzlikta augstu, līmenis ir labs. Domāju, ka jebkādai studijai tagad ir grūti veidot kaut ko viduvēju.
Nu tikai jāatrod vieta un laiks, kā filmām nokļūt pie cilvēkiem, jo rudens ir blīvs un tāds būs arī pavasaris. Cilvēki vēl drusciņ baidās iet uz kino vīrusa dēļ.
Bet čīkstēt par apstākļiem vai to, ka nav naudas, nav mūsu jomai raksturīgi – paši esam to izvēlējušies, esam raduši cīnīties. Vajag darīt – meklēt naudu vai atrast veidu, kā izveidot labu filmu, strādājot ar labiem draugiem.
Sastrēgums šobrīd ir arī jūsu, “VFS Films”, filmu groziņā?
Lai dzīvotu un izdzīvotu, mums vienmēr dažādās attīstības fāzēs ir pulciņš filmu, šobrīd – sešas. Pirmizrādi Tallinas “Melno nakšu” kinofestivālā novembrī gaida mūsu filma “Upurga” – režisora Uģa Oltes un mūsu debija spēlfilmas žanrā. “Upurga” ir ne tikai spēlfilma, bet arī mitoloģisks trilleris – iznāk arī jauna žanra pieteikums.
“Riga IFF” būs skatāms arī Signes Birkovas “Uguns aplis”, pavisam neparasta filma – Signe ir autore ar savu rokrakstu. Nākamā gada sākumā vajadzētu iznākt trīs gadus kopā ar Pēteri Krilovu veidotajai filmai “Hekabe”, kopā ar Krilovu top arī filma “Sarkanais šķūnis”, stāsts par trimdas mākslinieku Raimondu Staprānu.
“Lielajā Kristapā” pirmizrādi piedzīvos animācijas filmu režisora Nila Skapāna pēdējā filma “Diendusa” – filmu viņš cienījami pabeidza divas nedēļas pirms savas aiziešanas mūžībā. Ļoti gribētu šo filmu palaist pasaulē.
