Aptauja: Ejot mežā ogot, sēņot, no kā jūs visvairāk baidāties? 1
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vizma Dāve Zlēku pagastā: “Man visvairāk bail no lūša un mežacūkām. Dzirdēti visādi gadījumi, tās runas jau nepaliek bez pēdām. Bet avenes jālasa, mellenes arī, nu arī brūklenes. Un laucinieks bez sēnēm nu galīgi nevar iztikt.
Mana draudzene Latgalē lasījusi avenes un sastapusies ar lāci. Mežacūka īpaši bīstama, kad ir kopā ar sivēniem.
“Latvijas Avīzē” lasīju, ka Alūksnes pusē lācis uzbrucis govij un ka Strenču pusē lācis nobiedējis ogotājus. Ziemeļlatvijā lāči sen vairs nav retums, taču arī pie mums – netālu ir lielie Ēdoles meži – nevari būt īsti drošs.”
Ejot mežā ogot, sēņot, no kā jūs visvairāk baidāties?
Valija Ozoliņa Kūku pagastā: “Esmu liela ogotāja un sēņotāja. Bet, kad lasu avenes vai meklēju gailenes un baravikas, vienmēr uzmanu apkārtni. Tagad gan ir bail ne vien no vilkiem un lāčiem, bet arī no divkājainiem “uzbrucējiem” – ieraugi svešu cilvēku, nekad nevari zināt, kas viņam aiz ādas.
Ar vilku iznācis sastapties, ar lāci – vēl ne reizi. Nezinu, kā būtu, ja ieraudzītu lāci, laikam būtu stīva no bailēm.
Zinu tikai to, ka jāatkāpjas atmuguriski, turklāt lēni un mierīgi. Bet nav jau tā, ka visu laiku drebinies bailēs, ieraugi stirniņas – un uzreiz paliek silti un viegli.
Cirsmās jāuzmanās no čūskām, nesen gandrīz uzkāpu odzei. Sajūta ne tā labākā, ātri pārgāju uz citu vietu. Bet latviešiem ir teiciens – vilka baidies, mežā neej.
Varbūt tagad jāsaka – lāča baidies, mežā neej? Jāiet! Bet jāuzmanās! Pat no ērcēm, šogad man piesūcās divas reizes. Labi, ka biju pret tām sapotējusies.”
Žanis Sutris Galēnu pagastā: “Galvenais ir atcerēties, ka, mūkot no lāča, nedrīkst kāpt kokā, jo ķepainis ir daudz veiklāks kāpējs. Nedrīkst krist panikā un bēgt ātri prom, jāatkāpjas lēnām – atmuguriski vai sāniski, visu laiku neizlaižot lāci no acīm. Ja mājās ir suns, tad drošāk ir, ja četrkājainais draugs paņemts līdzi.”
