Anda Līce: Ģenētiski mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī 2
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šie vārdi ir no sirsnīgās Ulda Stabulnieka dziesmas ar tādu pašu nosaukumu. Latvijā svētdienās un svētku dienās vietējie autobusi ir atcelti, lai lauku ļaudis guļ mājās, ēd un dzer, bet ciemos, uz baznīcu un kapusvētkiem lai soļo kājām.
Arguments – tagad visiem esot savs auto. Visiem nav, un Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, vienmēr būs kādi, kuriem braucamā nebūs. Interesanti, kā šo jautājumu valdības risina citur civilizētajā pasaulē, pie kuras taču mēs arī sevi pieskaitām?
Karstā jūnija nogales rītā man sanāca iet pa lauku ceļu, kuram gar abām pusēm rudzi padevušies cilvēka augumā un pašreiz ir pilnos ziedos. Tāds rudzu vējš, kad šķiet – jau smaržo tikko no krāsns izvilkta rudzu maize, pūš tikai īsu brīdi.
Tā kā pļavas vēl nav pļautas, gaisā bija īsts saulgriežu smaržu kokteilis. Saceļot varenus putekļus, man garām traucās vieglie autiņi, un, jādomā, izņemot šos putekļus, braucēji neko citu torīt tā arī nemanīja. Tobrīd es novērtēju visus kājām gājēja un lauku iedzīvotāja plusus.
Aģentūras SKDS veiktie aptaujas dati liecina, ka aizvien vairāk cilvēku nesaskata īpašus ieguvumus dzīvei Rīgā. Daudzi to bija sapratuši jau krietni agrāk un pie pirmās izdevības meklēja vietu ārpus pilsētas. Ģenētiski taču mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī.
Zīmīgi, ka pat lielākie pilsētas apdziedātāji un aprakstītāji mūža otrajā pusē sāk lūkoties uz laukiem un tieši tur dabū otro un pat trešo elpu. Pateicoties Covid-19, daudzi ir secinājuši, ka tomēr nav labi cauru gadu un visu mūžu tik cieši burzīties lielajā komūnā – pilsētā.
Šķiet, ka pēdējie, kas to sapratīs, būs amatvīri un sievas, kas nu jau trīsdesmit gadus lemj lauku likteni, un viņu vienīgā atbilde uz jautājumu, kāpēc no cilvēkiem tukšojas lauki, ir – tā notiekot visur pasaulē. Vai mums vienmēr jālēkā citiem līdzi?
Īpaši jau tad, kad runa ir par mūsu bērnu un mazbērnu nākotni. Ir ne mazums vecāku, kuri ir zaudējuši saikni ar zemi. Viņiem šķiet: lauki – tas ir kaut kas arhaisks un tāls mūsdienu cilvēkam, turklāt ērču, čūsku, dažādu knišļu dēļ – bīstami.
Viņi nevēlas pieciest dažas neērtības, un viņiem trūkst lauku darbu iemaņu. Līdz ar to lauki un daba kļūst aizvien svešāka un neizprotamāka. Daudzi vecākās paaudzes ļaudis līdzīgi uztver, piemēram, internetu un apzināti to nelieto. Lūk, šādas domas rosās, vasaras rītā ejot cauri rudziem.
