Egils Līcītis: Ejiet, mācieties no Rostovska 3
Apspriežamo tematu rosināja Tirdzniecības un rūpniecības kameras ievēlētā padomes priekšsēdētāja Rostovska kunga rīta radiofonā teiktais. Raugi, triju gadu laikā izdevies dubultot uzņēmēju organizācijas biedru skaitu līdz 2300 (skaitot fiziskās personas, būs vairāk), un tas līdzējis ievērojami paaugstināt kameras intelektuālo potenciālu, ietekmi un finansiālo neatkarību.
Tas liek uzdot vienu jautājumu. Kad politisko organizāciju vadītāji spēs sniegt atskaiti par cītīgu strādāšanu, kad pārskata periodā notikusi kvantitatīvā un kvalitatīvā izaugsme partijas celtniecībā? Nespēlēsim paslēpes – šai jomā stāvoklis ir diametrāli pretējs, kājām gaisā. Salīdzinot ar “Rostovska&Co” celto skaisto, gaišo, lieliem logiem namu, partiju grupējumi sa-stutējuši skabūžus, būdiņas vai plēves siltumnīcas. Kaut cik balsis izdiņģējušie, parlamentā ietikušie būdeļnieki uzrāpušies valstij kukaragās, kvalificējušies atbalstam no budžeta naudas. Jau tā smags nodoklis maksātājiem, rijīgie partijnieki stiepj rociņas pagrābt no valsts kases, dodiet vēl, algojiet par nodokļu maksātāju līdzekļiem padomniekus, konsultantus, analītiķus, lietpratējus, kādu partijās vispār nav un kuri labotu politiķu dumjību un nevarību. Gan vecām politikas branžām, gan jaundibinājumiem, velkot eksistenci, vienīgie centieni ir komerciālās intereses, ilgojoties pēc naudas un vēl lielākas naudas. Tie nejaudā izdzīvot bez privāto investoru atbalsta, nejēdz, kā un kur mobilizēt papildu intelektu un jaunās sejas.
Uz tā sauktajiem politiskajiem spēkiem bēdīgi skatīties. Cilvēki groza ar pirkstu pie deniņiem – vai “Zelta rītausmu”, vai “Kluso centru” pārstāvošiem šauru interešu politiķiem aroda griesti ir aizņemt krēslu, lai cik maz attiecīgā sēdvieta atbilstu kundziņu kompetencei. Latvijā partijas demokrātijā nav izaugušas no īsajām biksēm, dzīvo bez redzamām akcelerācijas pazīmēm, uz vecumu atrofējas un degradējas.
Pat lielākā politiskā kantorī nebūs vairāk par 100 aktīvistiem, pārējās reģistrētās galvas veido ganāmpulka masu, retumis apmeklējot kongresus. Trijos gados sīkpartijas nav piesaistījušas vērā ņemamus cilvēkus ar vārdu, toties ilggadējie, rētām klātie partijnieki pa lielai daļai sasmērējušies melnāki par zemi. Kā izņēmums ir Bordāna veidojums, kur pievienojušies divi gab. (kas ir daudz!) – jaunpienācēji profesionāļi Jurašs ar Strīķi. “Nākotnes projektos”, kā “Kustībā Par”, savervēti kādi milleniāļi un daži akadēmisko aprindu ļaudis. Tomēr mācītie doktori varbūt ir apkārtstaigājošas universitātes, bet politikā bijis tā, ka grūti saprast, ko mūsu profesūra saostījusies arhīvu putekļos un no kolbām, un tā noteikti nav bumbieru limonāde, ko brokastiņās dzer politikas laukā iemaldījušies zinātnieki, pirms kāpuši kancelē vēlētāju auditorijā.
Secinājums – partiju sistēma ir galīgi autā. Šīs paaudzes politiķiem nav lemts vēl ilgi dzīvot uz Saeimas skatuves. Droši drīkst pasūtināt sarkano vīnu ar tortes gabaliņu, karstus pīrādziņus ar buljonu, lai gatavotos ļaunākajam – izvadīšanai priežkoka kastē pa sēru vītolu ieskautu aleju. Atkal jautājums – kā partiju izstrādājumi dzīrušies izrāpties no veģetācijas āpšu kalniņa migā, kur gaiss kļūst aizvien spiedīgāk sastāvējies?
Bet cik vēlētāju nav ņurcījuši partijas, spekulatīvajiem uzņēmumiem ne silts, ne auksts. Konkurences nav.
Ko partijas gan ir pratušas? Prihvatizēt demokrātiju un padarīt valsti kā feodāļu pārvaldījumu, kur pie varas ir vēl Šķēles un Lemberga mantojums, kuru nav kam nomainīt. Bezpartijiskie gluži antikonstitucionāli ir beztiesiski uzstādīt listes vai mainītā vēlēšanu sistēmā startēt individuālos apgabalos. Vēlētājiem ar dūri jāprasa vismaz starpsugu, hibrīdās demokrātijas modelis. Smulīgajām partijām jādod ieejas biļetes Saeimā tikai ar noteikumu – lūdzu, pārtrauciet varas monopola politbiznesu. Parādiet sarakstu, kur iekļauti, mazākais, desmit sabiedrībā respektēti bezpartijiskie – saimnieciskus panākumus sasniegušie, pazīstami domātāji vai glītāki ārzemēs paskoloti jaunekļi. Atāķējiet veco, glumo nomenklatūru un darbojieties, lai pustik vairotu biedru skaitu, finansiālo neatkarību, intelektu, kā to veicis Rostovskis.
Un vēl kas slavējami uzņēmēju sapulcei. Ka atšķirībā no pagātnes politiķiem, kuri mīļuprāt pieņēma ielūgumus paviesoties Jura Savicka ložā, LTRK vairākums noraidīja čekista ambīcijas – neielaida Kremļa draugu vadības orgānos.
