Ejiet iekšā 20. gadsimtā… 3
Grāmatu plaukts ar sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāniem pildās strauji un lasītājiem nu jau ir iespēja izvēlēties. Gadsimts, kurā rokot uznirst aizvien jauni slāņi, pats biezākais no tiem ir ar svina garšu. Ingas Ābeles romānā “Duna” paustā atziņa: “Pasaulē nav augstāku vai zemāku lietu, visu izšķir avots dziļi cilvēka sirdī – nodoms. Ja šis avots ir tīrs, tas maina pasauli,” liek domāt par, manuprāt, šodien vienpusīgi vērtēto laiku, kas Latvijas laukos sākās pēc izsūtīšanām, kad ar zāli apaugušos ierakumos jau iedzīvojās koki un pamazām sāka atgriezties izsūtītie. Lai glābtos no pilnīga saimnieciskā sabrukuma, republikas vadībai nācās vismaz daļu kolhozu priekšsēdētāju – nezin no kurienes atsūtīto nejēgu – nomainīt ar Latvijā vēl palikušiem vīriem, kuros bija zemnieka un saimnieka gēni.
Viņu nodoms bija saglābt un pamazām atjaunot laukos to, ar ko lepojās pirmskara Latvija. Šis gandrīz neiespējamais nodoms bija jāiesaiņo frāzēs par sociālisma celtniecību, komunisma uzvaru, jārunā tas, ko no viņiem gaidīja vara, bet jādara tas, ko lika sirds un prāts. Nereti nācās piedzīvot gluži anekdotiskas situācijas, piemēram, āboliņa lauku slēpšanu aiz “druvu karalienes” kukurūzas sējumiem, tādās reizēs ļoti noderēja izmanīgais zemnieka prāts un pacietība. Gandrīz viss bija ar kaut ko jāpiesedz un jāpadara dubults. Kad šodien jānosauc tādi ellīgi vīri, pirmie nāk prātā: Edgars Kauliņš Lielvārdē, Alberts Kauls Ādažos, Jānis Blūms Nīgrandē. Bet bija arī citi, un šodien neviens vairs nezina, kā viņi izmežģītajā sociālistiskajā saimniekošanas modelī dabūja gatavu neiespējamo, ar kādām viltībām “izsita” līdzekļus kultūras namu būvei, koriem, deju kolektīviem, dažādiem pulciņiem, pamanījās turpināt ciltsdarbu lopkopībā un augu selekcijā un Pelšes laikā svinēt Jāņus.
Bija prieks par savu varēšanu, uz priekšu dzina dziļi sirdī slēptā vēlme: “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē.” Viņus saukāja par sarkanajiem baroniem, un gan jau viņu vidū bija arī tādi, tomēr tieši labo saimniecību vadītāji ne vien saglabāja laukus un ļaudis, bet atjaunotajai Latvijai varēja piedāvāt labu starta laukumu.
Kā jūtas sirmie, kādreiz tik staltie, šodien no ambīcijām un cilvēciskajām vājībām jau brīvie vīri, redzēdami, ka no viņu iesāktā tikpat kā nekas nav palicis pāri? Daudzi no viņiem jau ir mūžībā. Gribot negribot nākas vilkt paralēles ar to, kas notika 20. gadsimta četrdesmitajos gados. Arī vēlākie gadi pieder dramatiskajam 20. gadsimtam. Romānu rakstītāji, ejiet iekšā, jūs gaida daudz pārsteigumu!
