Rakstnieks par eitanāziju 0
Lai gan nu pēc Jāņa Jerkina vārdiem ir atrasta iespēja pansionātam, viņš tagad uz to neesot ar mieru iet. “Ko viņš grib? Eitanāzija nav piejama…” noteic draugs.
Vēl 2014. gadā Laimonis Purs uzrakstīja šo caur sevi tik izjusto skatījumu uz eitanāziju un tās nepieciešamību. Publicējam to arī šeit.
Tikai ilgdzīvotājs, kam aiz muguras 80 gadi, aizstaigātas vēl 10 gadskārtas un sākta klunkurēšana uz simtgadnieka pusi, tikai tāds saprot romu tautības folkrolizēto lāstu: “Kaut tu ilgi dzīvotu un mirdams nenomirtu.” Ļaunas neizārstējamas slimības piemeklē arī jaunos, spēkpilnos, tomēr vecums nāk roku rokā ar daudzām kaitēm, nepārtrauktu sirgšanu. Ētisku apsvērumu vadītas Eiropas valstīs – Beļģijā. Nīderlandē, Šveicē, Francijā, Luksemburgā, Dānijā, vēl citās – izdoti likumi par pasīvo un aktīvo eitanāziju, Latvija diemžēl kā vienmēr atpaliek.
No sengrieķu valodas ienākušo vārdu eitanāzija (“viegla nāve”) 21.gadsimtā daudzvalodu jūklī labi iederētos papildinājums ar latviešu valodas vārdu “pats”, tātad pašeitanāzija. Tā varētu nosaukt totālo aiziešanu viņsaulē – pašnāvību. Joprojām atceros jaunībā saulainajos pirmskara gados pieredzēto: Jelgavas apriņķa Lielvircavas pagastā mana vectēva jaunsaimniecība “Akoti” robežojās ar jaunsaimniecību “Druviņas”, un tajās kādu dienu brālis nošāva brāli, brāļa dēlu, bēgošo brāļa sievu noķēra un ar revolveri bija sists pa galvu, pēc tam pats nošāvās. Viņu apraka aiz kapsētas žoga ārpusē. Pašnāvības bija un būs. Nosaukšu tikai man tuvumā notikušās: kolhoza laikos “Lielceļa Stūrīšos” saimnieks aiz vecuma pakārās dārza ābelē. Zaubes pagasta “Biķerniekos”, kur dzīvoju, kaimiņu “Saulaines” saimnieks, vecuma dēļ nespēdams iejūgt ratos zirgu, nogalinājās ar elektrību, uz debesu otru pusi kaimiņš noslīka alkoholā, pakārās savā mežā, to izdarīja arī Ziemeļvidzemē iepazīts skolotājs. 2014. gadā jaunbagātnieks advokāts A. Grūtups nošāvās slimības dēļ.
Neatkarības gados bankroti un nespēja atdot aizņēmumu palielināja pašnāvību skaitu. Tur daļēji paši vainīgi.
Par ilgdzīvotājiem priecājas, viņus apsveic, pasniedz dāvaniņu. Kā suminātie jūtas? Vecuma plānprātība smagi un sāpīgi skar apkopjamā tuviniekus. Jo vecāks esi, jo kļūsti aizvien vientuļāks, jāpieredz laulātā drauga, dēla, meitas, radinieku nāve. Moka ne vien slimības, bezmiegā moka domas, pat tālas, paša ikdienu neskarošas.
20. gadsimta otrā puse un 21. gadsimts strauji kāpina pārapdzīvotību; dzimst aizvien vairāk un vairāk, dzīvo aizvien ilgāk un ilgāk. Globalizācija neatvairāmi tuvina cilvēces masveida staigāšanu. Lai apdzīvotība izlīdzinātos, cik desmitiem vai pat simtiem miljoniem ķīniešu jāieplūst Sibīrijas tukšajos plašumos? Vai dienvidzemju tumšādas cilvēki atklimatizēsies sniegputeņos un lauska spalgajos krakšķos?
Mūsu laikmetu raksturo ne vien informācijas digitalizācija un iespēja to nosūtīt tuvu un tālu, laikmetu raksturo zīdaiņu un vecļaužu – vai kā tagad mēdz sacīt – senioru – pārpilnība. Dzimstībā ir atpalicēji, piemēram, patriotismu zaudējusī latviešu nācija, strādājošo mums būs aizvien mazāk, apgādājamo aizvien vairāk.
Šo procesu veicina arī medicīna un tajā iekļautā farmācija, veicina ne jau tikai aiz tuvākmīlestības un žēlsirdības, bet gan – nauda un nauda, un nauda tur plūst kabatās neticami apaļos skaitļos, pat dāsnāk nekā bankās un finansu mahinācijās.
Jau padomju laikos biedināja ar sirds mirdzaritmiju, pazinu cilvēku, kam trīsreiz implantēja regulatoru, par katru operāciju 2000 rubļu, kopā 6000, bet viņš sirga ar mazkustību, mira no smadzeņu sklerozes. Šodienas tā sauktais brīvais tirgus un demokrātija paver vēl dāsnākas iespējas pelnīt “ar pacienta sirdi”.
Ārstniecībā aparatūru daudzveidība, medikamentu tūkstoši, zinātnieki pat noskaidrojuši ādas slimības psoriāzes B un T limfocitu atmiņas zudumu, šo ārstējamo, tomēr līdz šim neizārstējamo kaiti tagad Vācijā izārstējot par 200 000 dolāru… Pie mums par 100 eur diennaktī iespējama palīdzība ļaundabīgā vēža pēdējā stadijā.
Pats vecums jau ir slimība. Ātrāk vai vēlāk rodas vēlme mirt. Ārsts Pēteris Kļava internetā nostājies eitanāzijas piekritēju pusē, gan piebilstot, ka mūsu zemās morāles dēļ “vieglo nāvi” varēsim sākt izmantot pēc pārdesmit gadiem. Te dakters kļūdījies. Latviešu morāli gadu simtus veidoja un saglabāja zemnieka viensētu, bet pārpilsētniskotā masā tā slīdēs zemāk un zemāk. Naudas nekaunīga “kāšana” no slimnieka kļuvusi daļēji itin kā likumīga, medikamentu cenas “saskrūvētas”, saskarsmē ar ārstiem notiek neizprotami gadījumi, piemēram, ar mani šogad februārī: aizbraucu pie ģimenes ārstes pēc padoma par ieilgušo bezmiegu.
Atkal biju divas diennaktis negulējis un – ārste izsauca ātro palīdzību, nepaguvu mājās īsti sagatavoties, kad “ātrie” piebrauca, iegrieza rokā pieslēgumu sistēmai, iesēdināja ratiņkrēslā, slimnīcā tūlīt atkal pie sistēmas un… velti gaidīju kādu pienākam, negulēju trešo diennakti, no rīta viss “šilierējās” – kustējās palātas griesti, dzelzs gultu kājas… Joprojām nesaprotu, kāpēc bezmiega ārstēšana jāsāk ar ātro palīdzību.
Jā, medicīnā vajadzīga nauda, bet vēl vairāk vajadzīgas ir zināšanas un morāle.
Beļģijā 93 gadus veca kundze, pansionātā nevainojami aprūpēta, tomēr pieteikusi badastreiku, ja kavēsies viņu eitanizēt. Arī Latvijā ir vecaines un vecaiņi, kas vēlas ātrāk aiziet veļu takās. Šādai vēlmei ir dažādi cēloņi, sākot ar slimībām, materiālām grūtībām, nesaskaņai ar piederīgiem, līdzcilvēkiem un beidzot vienkārši ar dzīves apnikumu, Latvijas ekonomisko vārgulību, tautas strādīgākā slāņa masveida došanās svešumā.
Izlasot avīzē deputātu kandidātu sarakstus 12. Saeimas vēlēšanām, bezmiegs atkal klāt, cik naski ir vecvecie nelabvēļi Latvijai un dažs jaunais pat ar ļoti aizdomīgu pagātni. Vecums pārāk daudz aizliedz un eitanāzija būtu sirmgalvju pēdējais personīgais devums budžetam, rastos iespēja izvairīties no klaji savtīgiem medicīniskiem pakalpojumiem.
Ar eitanāzijas ieviešanu kavēties nedrīkst. Varbūt sākt ar “Eitanāzijas biedrību”? Biežāk un plašāk jāraksta un jārunā plašsaziņas līdzekļos – laikrakstos, žurnālos, radio, TV. Aktivizējot sabiedrisko domu, būtu jāizveido ārstu, psihologu un sociologu darba grupa, lai noskaidrotu, cik daudz ir 80 gadus sasniegušie sirmgalvji “par” vai “pret” eitanāziju. Ne jau katram mirt gribētājam ir revolveris vai patika mest sev cilpu ap kaklu, gaidīt ziemu, lai kāds ragutiņas aizvelk uz mežu…
Sensenās mitoloģijās, arī mums pietuvinātās Romas impērijas laikmetā atrodam prieka dievieti Libentīni un mirušo un apbedīšanas dievieti Libitīni, abas dzīvo svētbirzē, līdzīgo vārdu un ārējā veidola dēļ viņas bieži tiek sajauktas. Šodien cilvēcei dota eitanāzija – nekļūdīga un cilvēcīga aiziešana mūžībā. Kad Latvijā tā kļūs likumīga, pieejama sāpju un vecuma pārmocītiem?
Kad?
Laimonis Purs,
Augusts 2014., ejot 93. mūža gadu
