Pansionāts vai tomēr savas sienas 0
Pirms teju diviem gadiem Laimonis Purs rakstīja savam draugam Jānim Jerkinam, ka vēlētos dzīvot pansionātā un varbūt šāda iespēja būs. Tomēr līdz šim vēl viņš dzīvo ļoti vienkāršos apstākļos laukos. Pat trepes te esot ļodzīgas un bīstamas.
Tomēr šobrīd, kad ieskanējusies iespēja par pansionātu un līdzekļiem tam, viņš uz pansionātu negribot, mājās tomēr esot labāk.
Rakstnieks dzīvo nomaļā vietā, mājā, kur vēl ir citi cilvēki gados un viņus aprūpē Maijas kundze. “Mēs dzīvojam kā džungļos – te nav ne satiksmes, nekā. Kad vajag kaut kur braukt, maksājam privātajiem, kaimiņiem. Aizbraukt līdz Nītaurei vien maksā 10 eiro. Cilvēki šeit pamazām nodzeras. Pašai vairs nav spēka, bet te palīdzu. Visiem tīras drēbes, ēdiens sataisīts. Laimonis gan sācis maz ēst. Šeit valda bezcerība, par mums neviens nedomā. Mums ir dārzs un izaudzējam savus dārzeņus, puķītes stādām, vasarā priecājamies, bet ziemā te ir briesmīgi smagi.
Tagad, kad Jānis Jerkins sacēla traci, sociālie dienesti ir mazliet pamodušies, laikam nobijās. Un esam sarunājuši Zaubē istabiņu, kur ir duša un vanna un kur sociālie darbinieki palīdzēs viņu nomazgāt, man tas nav pa spēkam. Vispār sociālie dienesti ir diezgan neatsaucīgi – vienreiz Laimonim vajadzēja braukt uz bibliotēku, bija jāpabeidz pēdējais raksts, bet viņi atteica, ka vedot tikai pie dakteriem. Tāpat jāmaksā arī par laiku, kad mašīna stāv. Saprotu – degviela jāapmaksā, jā, bet vēl arī par stāvēšanu? Tad labāk paņemu privāto šoferi, vismaz nav jāmaksā par gaidīšanu,” sūrojas Maija Ziemele.
Lai arī domas par pansionātu ir pārcilātas, viņa novērojusi, ka Laimonis vēloties būt mājās un te ir laimīgāks. “Kamēr viņš tās pāris dienas bija slimnīcā, viņš man zvanīja trīsreiz dienā un jautāja, kad tad es braukšu, cikos būšu,” teic aprūpētāja.
Arī pats Laimonis Purs atzīst, ka ātri gribējies mājās: “Tur ir lielas telpas, līdz labierīcībām nevar aizkļūt, viss notiek gultā. Diezgan ātri tiku ārā no tās līķu fabrikas – tā patiešām tā jāsauc. Jo tur ātri no veca cilvēka paņem samaksu, paralizē iekšējās spējas, bet naudiņa tikai nāk. Kad nomirst – tā savukārt nāk apbedīšanas firmām,” rakstnieks izsakās skarbi.
Tiklīdz varēja, aprūpētāja sarunāja šoferi un veda Laimoni mājās. “Pa visiem šiem gadiem no Kultūras ministrijas nav bijusi nekāda palīdzība – viņš tomēr ir sarakstījis četrus vērtīgus vēsturiskus romānus, atmiņu grāmatas, citus romānus, bet atbalsta – nekāda…” kritizē Maija Ziemele.
Savukārt draugs Jānis Jerkins to papildina ar sulīgu epitetu: “Mēs jau sūtījām materiālus “ķenguru ministrienei” (kultūras ministrei – Aut.), solīja, ka būs kultūras stipendija, bet nākamajā gadā jau par to bija aizmirsts. Izcilais rakstnieks dzīvo šausmīgā nabadzībā,” atklāj draugs.
Rakstniekam sāp sirds un šķiet nepatiesi, ka viņam nav piešķirta mūža stipendija. Tomēr cienīgāki ienākumi dzīvi atvieglotu. “Dzīvojam vietā, kur, lai kaut kur aizbrauktu, jāņem privāts vadātājs. Tāpat pirms 25 gadiem arī darba stāžā nav ierēķināts laiks, kad brīvības gados iznāca septiņas grāmatas. Tā ir nekaunība pret mani, tāpēc izstājos no Rakstnieku savienības,” teic rakstnieks.
