“Kad uzsniga sniedziņš, mēģināju aiziet pavisam.” Rakstnieks Laimonis Purs izvēlētos eitanāziju 0
“Biju noskaņojies un jau pusiemidzis”
Pirms pāris dienām saņēmām satrauktu pazīstamā rakstnieka, publicista, dramaturga Laimoņa Pura drauga Jāna Jerkina ziņu, ka 94 gadus vecais rakstnieks dzīvo nabadzībā Zaubē un pirms stundas centies izdarīt pašnāvību. To ar grūtībām pārtraukusi viņa aprūpētāja Maija Ziemele. Neatliekamā medicīniskā palīdzība paspēja glābt vīrieša dzīvību un iedzertā zāļu un alkohola deva nekļuva liktenīga. Rakstnieks no slimnīcas atgriezies mājās, tomēr doma par cilvēcīgu aiziešanu viņu nav pametusi – vislabāk, ja būtu iespējama legāla eitanāzija. Arī draugs Jānis Jerkins aicina varas kalpus iespējami ātri legalizēt asistētu pašnāvību.
Kā viss notika un kāpēc cilvēks nonāk līdz šādam radikālam solim?
Jānis Jerkins, kurš ir desmit gadus jaunāks kungs par rakstnieku Laimoni Puru, draudzējas ar viņu jau gadus desmit. Pastāvīgi uztur kontaktus. “Viņš pat vienā no grāmatām, kura vēl nav publicēta, iekļāvis dokumentālu nodaļu par manu tēvu,” min draugs.
8. novembrī Jānis saņēma dīvainu zvanu no Laimoņa – bija dzirdama nesaprotama murmināšana un fonā sievietes balss. “Netiku skaidrībā. Pēc stundas zvanīja Maija – viņa ir aprūpētāja, kas Laimonim palīdz apģērbties, ēdina, apkalpo, jo viņam ir slikta redze un dzirde. Viņa man izstāstīja, ka Laimonis mēģinājis beigt dzīvi,” atceras rakstnieka draugs.
Maija Ziemele, šķiet, joprojām ir vēl šoka stāvoklī, asaras birst un pēc mūsu sarunas jāiet pašai dzert nomierinošas zāles.
“Tajā dienā Laimonis man palūdza viņu aizvest līdz malkas šķūnītim – vienā rokā štoks, otrā viņš turējās pie manis. Tur viņa gādātā malciņa – viņš, kamēr varēja, sazāģēja, saskaldīja – cepuri nost! Tā jau viņš runāja, uz turieni ejot – grib sevi piebeigt,” stāsta satrauktā sieviete, kas sākumā apjukumā ļāvusies Laimonim palīdzēt aiziet līdz šķūnītim. Ļāvusi viņam tur pabūt, tomēr sirds nebija mierīga, pārdzīvojusi, bijusi nojauta, ka vārdi nebijuši pa tukšo.
Savas bažas Maija izstāstīja arī dēlam un kaimiņam, ka Laimonis laikam aizgāja uz šķūnīti nomirt. “Viņi abi nosauca mani par traku, varot taču beigties viss ar kiminālatbildību. Kaimiņš uzstāja, lai ejam paskatīties, kas tur notiek. Gājām reizē, jo man bija bail iet vienai. Un, jā, patiesi, viņš bija paspējis kādus ripuļus sadzerties kopā ar šņabi un šķūnītī nogāzies – gribēja sadzerties un nosalt. Steidzami zvanījām “ātrajiem”. Viņš bišķiņ bija paspējis sazāļoties, ar celšanu iecēla mašīnā,” atceras kundze, piebilstot, ka tagad Laimonis viņu “grauž, ka neļāvu to izdarīt…”
Pats Laimonis Purs atzīst, ka šobrīd necik priecīgi neiet. “95. mūža gads, un visādi notikumi ar mani notiek… Es jau biju visu nokārtojis pavisam labi, lai aizietu. Daudzi mūsu pagastā ir pakārušies, sevi nošāvuši, es gribēju pirms dažām dienām sev piepalīdzēt: kad uzsniga pirmais sniedziņš, biju noskaņojies un jau pusiemidzis, kad pēkšņi tomēr ātro palīdzību pasauca.
Manam trešajam dēlam ir vēzis un mazmeitai 36 gadu vecumā ir neārstējams vēzis. Viņiem ar vēzi nav laimējis. Es gribēju aiziet pirmais… Ir 95. gadskārta un par daudz jau drusku iekšā,” atzīst Laimonis Purs.
Sakrājies patiesi ir gana daudz – arī pārējos bērnus skāris skarbs liktenis. “Viens dēliņš nomiris, otru skārusi nopietna kaite un jāārstējas speciālā slimnīcā, vēl vienam vēzis,” stāsta Maija Ziemele.
Arī (ne)veselība ir pārbaudījums. Acu plakstos ir sāpes – nopietns neirodermīts, ko rakstnieks ārstē ar kliņģerīšu tinktūru, tāpat nomoka elpas trūkums.
Zināms, ka daļa cilvēku gados vēlmi nomirt ietekmē ne tikai izmaiņas dzīves iespējās un zaudējumi, bet arī necilvēcīgas sāpes, nepiemērota aprūpe. Tāpēc jautāju rakstnieka ģimenes ārstei Olita Elmerei, kas īsti notiek ar neirodermīta ārstēšanu. “Viņš atsakās lietot jebkuras zāles,” stāsta ģimenes ārste. “Viņš lasa internetu, ir zinošs un viņu māc bažas, ka zāles varētu vēl vairāk pasliktināt stāvokli, alerģiska reakcija būs vēl izteiktāka. Nupat viņš ir atgriezies no slimnīcas, ir nozīmētas zāles, tikko mājvizītē viņš šķita pozitīvs. Ceru, ka veiksies labāk nekā līdz šim. Teica jau gan, ka priekš kam zāles dzert – ir apnicis dzīvot. Šveicē legāli varot veikt eitanāziju… Cilvēks ir dzīves saguris. Viss ir relatīvi – viņu neapmierina nespēks un kaulu sāpes, kas vecumā ir fizioloģiskas. Un jaunas zāles viņš nevēlas…” ārste atklāj medaļas otru pusi.
