Mūsu valstī notiek pretējs process – cilvēki grib dzīvot, bet viņiem jāmirst darbspējīgā vecumā, jo valsts nespēj nodrošināt pienācīgu ārstēšanu. 0
Tas ir absurds, kas arvien vairāk aktualizē eitanāzijas jautājumu. Cilvēkiem ir tiesības uz dzīvību. Diemžēl Latvijā indivīds, kas ir nedziedināmi slims un kam slimības dēļ rodas fiziskas, kā arī psiholoģiskas ciešanas, tiek atstāts viens, kaut gan tajā laikā ar viņu būtu jāstrādā speciālistu komandai. Pieprasījums pēc paliatīvās aprūpes ir ārkārtīgi liels, valsts to nevar nodrošināt, jo nepietiek līdzekļu.
Pieļauju iespēju, ka eitanāzija tiek izpildīta arī tajās valstīs, kur tā nav legalizēta. Te gan būtu strikti jānošķir, kas ir eitanāzija un kas – medicīniski korekta rīcība. Eitanāzijai ir vairāki veidi – aktīvā brīvprātīgā, aktīvā nebrīvprātīgā un pasīvā nebrīvprātīgā eitanāzija, kā arī ārsta asistētā pašnāvība. Ja runājam par pasīvo eitanāziju, tad jāteic, ka ne vienmēr dzīvību uzturošas ārstēšanas neuzsākšana vai pārtraukšana jāuzskata par eitanāziju. Bieži vien tas ir medicīniski korekts lēmums. Lai arī nebūtu pareizi apgalvot, ka nav iespējams mazināt ciešanas, ne visi vēlas dzīvot tādā dzīves kvalitātē.
Pastāv tāda metode kā sedācija jeb cilvēka apziņas līmeņa samazināšana līdz tādam stāvoklim, kad viņš vairs nejūt sāpes. Faktiski jebkuras sāpes, pat ļoti izteiktas, ir iespējams novērst, bet tas ir galējs līdzeklis.
Eitanāzija nav tikai jautājums par paliatīvās aprūpes pieejamību vai nepieejamību. Nīderlandē, kur paliatīvajai aprūpei pievērš lielu uzmanību, tomēr ir liels cilvēku skaits, kas izvēlas vai nu ārstu asistēto pašnāvību, vai aktīvo brīvprātīgo eitanāziju. Šajos gadījumos ir jārunā par to, ka cilvēks pat tad, ja valsts nodrošina nepieciešamo finansiālo atbalstu paliatīvajai aprūpei, tik un tā patur sev tiesības, ka viņš nevēlas turpināt dzīvi tādā kvalitātē, kāda radusies slimības dēļ. Tātad aktuāls ir arī jautājums par cilvēka pašnoteikšanās tiesībām un tādu kategoriju kā nāve ar cieņu.
Vai Latvijā šīs tiesības šādā aspektā pastāv?
Normatīvo aktu līmenī tas nav noteikts – termins “eitanāzija” tajos nav minēts. Krimināllikums aizliedz veikt citas personas nonāvēšanu, un šādu noziedzīgu nodarījumu kvalificē kā slepkavību.
Ja cilvēks, ciezdams lielas sāpes, lūdz, lai mediķi palīdz viņam atstāt šo pasauli, un ārsti palīdz, vai arī tad tā ir slepkavība?
Šāds nodarījums tiktu kvalificēts pēc atbilstoša Krimināllikuma panta kā nonāvēšana. Līdzcietības motīvs varētu ietekmēt piespriežamo sodu, taču kvalifikācija – nonāvēšana – nemainītos un par to likums paredz bargu sodu – brīvības atņemšanu no pieciem līdz divdesmit gadiem un pat mūža ieslodzījumu.
Bet, ja cilvēku atslēdz no dzīvību uzturošām iekārtām, kad viņš ir komā, vai arī tad tā ir slepkavība?
Komā cilvēks nejūt sāpes. Par eitanāziju klasiskajā izpratnē var runāt tikai tad, ja cilvēkam ciešanas ir identificējamas un viņš tās izjūt. Ne vienmēr komā esošu personu atslēgšana no dzīvību uzturošām iekārtām ir slepkavība. Ir jāvērtē visi konkrētā gadījuma apstākļi.
Sabiedrībā ierasts uzskatīt, ka eitanāzija ir vienīgi tad, kad tiek iedota nāvējoša injekcija, bet tā var izpausties arī citādi. Piemēram, sagādājot medikamentus, un aiziešanu mūžībā realizē pats cilvēks. Tā ir asistētā pašnāvība. Šobrīd asistēšana pašnāvībā nav sodāma ar likumu.
Kas ir aktīvā brīvprātīgā eitanāzija?
Tas ir tad, kad rīcībspējīgs cilvēks lūdz, lai viņu eitanizē. Nīderlandē ir iespējams arī nostiprināt savu vēlēšanos tikt eitanizētam tā sauktajā nākotnes direktīvā. Tajā persona norāda, ka gadījumā, ja viņu skars nedziedināma slimība, kas radīs mokošas sāpes un ciešanas, un slimības dēļ būs zaudēta rīcībspēja, tad jāizpilda lūgums viņu eitanizēt. Mediķis, iestājoties savulaik atrunātajiem apstākļiem, to arī izpilda.
Aktīvā nebrīvprātīgā eitanāzija ir tad, ja eitanāzijas izpildes brīdī un arī pirms tam nav zināma cilvēka patiesā griba. Savukārt pasīvā nebrīvprātīgā eitanāzija attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad netiek sākti vai tiek pārtraukti dzīvību glābjošie un uzturošie pasākumi cilvēkam, kas zaudējis rīcībspēju. Tad, ja rīcībspējīgs cilvēks, kurš ir pieslēgts pie mākslīgām dzīvību uzturošām iekārtām, nevēlas turpināt ārstēšanu un lūdz atvienot no šīm iekārtām, ir jārunā par pacientu autonomijas principu. Ārstniecības personai būtu jāievēro un jāizpilda šāds rīcībspējīga pacienta lūgums. Šādā gadījumā tā tiek traktēta kā medicīniski korekta rīcība, ko nevajadzētu jaukt ar eitanāziju.
