Eirovīzija vulgaris 2020. Anda Rožukalne vērtē konkursu “Supernova” un tā skatītājus 0
Sestdienas vakarā LTV1 viss bija kā parasti, kad klāt Eirovīzija. Pēc pacēluma un gaidām jāpieņem skatītāju izvēle.
Ja nebūtu prāvais citu valstu pārstāvju pulks žūrijas krēslos un “YouTube” vlogeres Beta Beidz klātbūtne, “Supernova” izskatītos tā, it kā tīmeklī būtu noklīdusi kāda šī projekta kopija.
Ikgadējo dziesmu konkursu kļūst arvien grūtāk padarīt par lielu notikumu.
Eirovīzija ir vairāk nekā pusgadsimtu ilgs sociāls eksperiments. Tas nozīmē ceļu uz Eiropas kosmopolītiskuma attīstības izpratni, nācijas zīmolu un politisko koalīciju manifestāciju, pētījumā raksta Gets Jeirs.
Vai arī pēc Latvijas uzstāšanās un novērtēšanas iespējams paredzēt mūsu kultūras partnerus un politiskos draugus?
Raidījums
“Supernova” kā Eirovīzijas atlases formāts ir labs LTV izgudrojums. Tas gan pakāpeniski un laikam arī neatgriezeniski pārvērties par jaunu mūziķu vai grupu un projektu pieteikšanas publisko skatuvi, jo kopē talantu šovu koncertu struktūru.
Tāpēc rodas neatrisināma pretruna. No vienas puses, iesācēju parādīšanās “Supernovā” tiek pavadīta ar atbalstošu iecietību. No otras puses, Latvijas pārstāvja izvēles nacionālā, piedodiet par ironiju, smagā atbildība, jo sūtām daļu no savas kultūras un identitātes, liek vērtēt dziedātājus sevišķi kritiski.
Tas sabojā visu izklaidējošā koncerta noskaņojumu.
Eirovīzijas pieredzes filtri liek ļoti sāpīgi uztvert katru vismazāko pazīmi, ja uz skatuves neparādās globāls talants, ja dziedātājs nav spožuma un pārliecības etalons.
Pārmērīgās prasības nav reālistiskas un noved pie personiskas vai publiskas vilšanās. Mēs taču skatāmies uz jauniem cilvēkiem, kuri sevi meklē mūzikā un šajā koncertā. Turklāt viņiem ir sevišķi grūti, jo vienlaikus jāpielāgojas mistiskajam Eirovīzijas formātam, vietējās publikas gaumei un TV prasībām.
Vadītāji
Jūtūberes Beātes Bērziņas jeb tīmekļa vārdā Betas Beidz kļūšana par vienu no “Supernova” vadītājām liecina par projekta grupas, ko vada Ilze Jansone, dzīvīgumu un drosmi meklēt jaunus raidījuma elementus.
Beta Beidz “Supernovā” ir tādēļ, ka viņai ir prāva auditorija tīmeklī:
vairāk nekā 27 tūkstoši seko “Instagram”, nepilni divdesmit tūkstoši pierakstījušies viņas “YouTube” kanālā, kur jaunākos video noskatījušies ap 60 tūkstoši. Tāpēc Beātes Bērziņas darbošanos kā dalībnieku intervētājai pēc dziesmas droši vien nevajadzētu vērtēt. Viņa jāvērtē pēc tā, vai ar uzaicinājumu pievienoties “Supernovas” komandai izdevies daļu no Beta Beidz sekotājiem tīmeklī pievienot LTV1 auditorijai.
Tomēr Beāte Bērziņa koncerta laikā bija drosmīga, izaicinoša, asprātīga, pašironiska. Ar visiem iepriekš sagatavotajiem mirkļa interviju jautājumiem un jokiem viņas performance bija krietni dabiskāka par citu vadītāju uzdevumiem.
Toms Grēviņš vienkārši un skaidri nosauca tā žūrijas pārstāvja vārdu, kam jāpasaka pāris teikumi par dziesmu. Ketija Šēnberga tikai atkārtoja katras nākamās dziesmas nosaukumu un izpildītāju, liekot domāt, ka labs koncerts ir vienkārši automatizējams un vadītāji nav obligāti.
Žūrija
Otrs Eirovīzijas noslēguma raidījuma jaunums ir riskants. Kāda jēga žūrijas komentāriem, ja rezultātu nosaka tikai skatītāju izvēle?
Šķiet, TV studijā sasēdinātie cilvēki, kas jau bija vērtējuši un izvēlējušies fināla dalībniekus, sevi uztvēra nedaudz dekoratīvi. Vai gan cita iemesla dēļ no žūrijas visa raidījuma laikā varēja mācīties labākos laipošanas, savu īsto domu neatklāšanas un izvairīguma no skaidriem vērtēšanas kritērijiem paņēmienus?
Ja arī atlases koncertā nav iespējama profesionāla valoda par populāras mūzikas dziedāšanu un tās perspektīvām Eirovīzijas konkurencē, tad žūrijas klātbūtnei nav jēgas.
Ar tās pieklājīgo un tukšo sarunāšanos arī skatītāji iemācās publiski runāt vienu, bet domāt ko citu.
Tas bija acīmredzams.
Latvijā, sabiedriskā radio kanālā “Klasika”, ir pietiekami daudz speciālistu, kuri māk vērtēt mūziku kritiski, ar profesionālu kritēriju palīdzību, un vienlaikus spārnot izpildītājus.
Ja saruna par skatuves notikumu ir laipojoša, tad nevajag brīnīties, ka skatītāji balso atbilstoši saviem mirkļa iespaidiem un pēc tam paši nav gatavi par šo balsojumu uzņemties atbildību.
Skaidru kritēriju trūkums vērtēšanā un sekošana kritērijiem, nevis nejaušām domām par talantu, balsi, kustībām, skatuvi, iespējams, gan sadusmo skatītājus, gan liek katru gadu izvēlēties Eirovīzijas mērogam maz piemērotus māksliniekus.
Auditorija
LTV1 “Supernovas” tiešraide, visticamāk, atkal būs viens no gada visvairāk skatītajiem raidījumiem. Pirms gada “Kantar” aptaujā ceturtā daļa respondentu atzina, ka interesējas par Eirovīziju, bet vairāk nekā puse prognozēja, ka Latvijas pārstāvji “Carousel” finālā neiekļūs. Tā arī notika, starp citu.
Tomēr daļu no auditorijas iespējams vērot jau koncerta laikā un neilgi pēc tā tviterī, citās sociālās tīklošanas platformās, ziņu portālu komentāros.
Man iznāca šādi tipiskie Eirovīzijas apspriedēji. Domāju, ka viens otrs pārstāv vairākas tālāk minētās grupas. Ieskatīšanās šajā kompānijā nav pārāk patīkama.
Lielā grupa: “Man riebjas.” Tie ir cilvēki, kas par savu pienākumu uzskata pateikt, cik traki bezjēdzīgs ir Eirovīzijas atlases koncerts, un tāpēc ir nikni. Negribu atkārtot neko no teiktā, ne arī atstāstīt izsmējīgos video, bet šie komentētāji veido personisku uzbrukumu, rupjas apsaukāšanās un ņirgāšanās mākoni.
No izskata un kleitām šie komentētāji ātri vien pāriet uz ķermeņa formu un seksualitātes apspriešanu,
dziedātājiem ierādot vietu pie lūzeriem, sievietēm nākotni saredzot Amsterdamas sarkano lukturu rajonā vai sliktākās vietās.
Tā mūsu līdzcilvēki pieklauvē no vietas, ko tīmekļa auditorijas pētījumos sauc par “interneta kloāku”, un parāda necivilizētu uzvedību. Viņi ir tepat līdzās un vardarbīgus uzbrukumus uzskata par savu pienākumu. Eirovīzijas kvalitāti viņiem pagaidām uzlabot nav izdevies.
Viņu dēļ rodas palīdzības projekti cilvēkiem, kuru publiskais darbs nozīmē arī tīmekļa rupekļu sagādātās ciešanas.
Ja nebūtu nikno pretekļu, tad nerastos grupa “Labie”.
Viņi par savu līdzdalības un atbalsta formu uzskata taisnīgu sašutumu par apsaukāšanos un ņirgāšanos. Šogad skaidrību viņu nostājai piešķīra tīmekļa uzbrucēju prakses salīdzinājums ar mobinga kampaņas “Neklusē!” labajiem nodomiem un greizajiem rezultātiem.
Eirovīzijas tuvošanās tīmeklī sapulcē ikgadējos “gājputnus” grupā “Formāta zinātāji”.
Lai cik neparedzamas un dažādas ir populārākās Eirovīzijas dziesmas, tīmeklī ir cilvēki, kuri zina, kādai jābūt labai dziesmai.
Pazīmes parasti netiek nosauktas, šo noslēpumu viņi glabā ciešāk nekā kolas recepti. Šie komentētāji visas dziesmas novērtē kā novecojušas, nemodernas, no tagadnes mākslas vēsmām atpalikušas. Tāpēc šo grupu varētu saukt arī par “Mūzikas modes vēsturniekiem”.
Bet “Eirovīzijas fashionistas” jeb skatuves apģērbu pārzinātāji ir citā grupā.
Viņi zina, kā jāizskatās, kas jāvelk, un atpazīst katru mazāko trūkumu šova vadītāju, žūrijas pārstāvju un dalībnieku ārējā izskatā. Eirovīzijas laiks ir vienīgā iespēja dalīties ar šīm zināšanām, tāpēc tas tiek izmantots pēc pilnas programmas.
“Nācijas cepiens” par Eirovīziju sarunās un tīmeklī man atgādina kādu nesen redzētu, bet ļoti asprātīgu tīmekļa joku. Tajā redzama raudoša meitene, kurai puisis jautā, kas tev nodarījis pāri.
Viņa atbild tik ļoti godīgi, it kā gadiem būtu trenējusies kritiskās domāšanas pulciņā: “Mani priekšstati!”
