Atis Klimovičs: Eirovīzija var radīt mānīgu iespaidu 12
Nupat notikušajam Eirovīzijas dziesmu konkursam Kijevā nevajadzētu radīt iespaidu, ka viss šajā lielajā Eiropas valstī ir kārtībā. Tā nav, vienkārši valsts ir plaša, ne velti mēdz teikt, brauc un brauc, bet robežu kā neizdodas, tā neizdodas sasniegt. Visdrīzāk par to, ka ne visur Ukrainā ir tik jauki kā pavasarīgajā Kijevā, nebija īpaša iemesla aizdomāties brīvdienās uz viesmīlīgo Kijevu aizbraukušajiem Eiropas tūristiem un visiem ārzemniekiem, kas iesaistīti dziesmu konkursa rīkošanā. Karu, ja vien par to neinteresējaties, Kijevā nevar sajust. Ja vien nesākat runāt ar vietējiem iedzīvotājiem – tad pašā sarunas sākumā iespējams dzirdēt par jauniem karā pabijušiem vīriešiem, no kuriem kāds jau piecus mēnešus neceļas no gultas, kāds cits vienkārši sācis dzert, bet cita vairs nav, jo kritis Donbasā.
Ik uz soļa iespējams dzirdēt, ka cauri frontes šausmām izgājušie un šobrīd tur esošie uzdod aizvien vairāk jautājumu, par kādu mērķi cīņā ar agresoru kritis tik daudz biedru. Nojaušams, ka realitātei iespējams piemērot teicienu – kam karš, bet kam māte miesīgā. Pirmkārt, ar to domāti plaši pazīstamie oligarhi, uz kuru sirdsapziņas joprojām augstā korupcija un šķēršļi godīgai biznesa sacensībai, arī atbildība par kara sākšanos. Te īpaši izceļams tāds “labvēlis” kā miljardieris Ahmetovs, kam acīmredzami nebija nekas pret nelielu bruņotu konfrontāciju 2014. gada pavasarī, no kā viņš cerēja iegūt ievērojamu politisko kapitālu. Tagad kā zaimi uztverami šādi vārdi pie Vodjanoje ciema (daži kilometri no Doņeckas) veikaliņa durvīm: “8. maijā tiks atvesta humānā palīdzība no Ahmetova.” Otrkārt, daudz jautājumu radies arī par vēl vienu oligarhu, vienu no Reģionu partijas dibinātājiem, valsts galvu Porošenko, kas arī šobrīd pamanās daudz uzmanības veltīt savu īpašumu un turības audzēšanai. Neliels piemērs – valstī joprojām nav skaidrības par to, kādā veidā tiks atrisināts būtiskais zemes īpašuma jautājums, un pastāv lielas bažas, ka notikumi virzās pa prātam lielajiem latifundistiem – un tieši Porošenko pašlaik kopā ar paša iecelto Čerņigovas apgabala vadītāju cenšas sev iešķiebt “nieka” 300 tūkstošus hektāru šī novada zemes.
Plašākai sabiedrībai ārvalstīs garām būs pagājusi “grūstīšanās” vairākās Ukrainas pilsētās 9. maijā, kad nepārprotami no vienota centra tika vadīti tā saucamā “Nemirstīgā pulka” gājieni. Tos pavadīja sadursmes ar ukraiņu patriotiem, un daži Ukrainas eksperti to vērtē kā ievadu prokrievisko spēku mēģinājumam revanšēties. Nopietns fakts – fiksēti gadījumi, ka policija ne tikai nav iejaukusies, bet pat atbalstījusi spēcīgi veidotos “tituškas” (provokatori, kas ar fizisku vardarbību cenšas izjaukt mītiņus), kas situši frontes veterānus. Tas bijis spēcīgs signāls, ko atbilstoši novērtējis premjers, nekavējoties likdams rīkoties – Dņeprā jau atcelta vietējā policijas vadība.
Valsts iekšējās un ārējās problēmas, kas saistītas ar Krievijas izvērsto konvenciālo un propagandas karu, ir nopietnas. Agresīvo Kremli interesē visas Ukrainas pakļaušana, un tas šķiet draudīgi. Taču tikai līdz brīdim, kamēr vienā braucienā tiek mērots ceļš no Ļvivas un Karpatiem līdz Luckai, Kijevai, Luhanskas un Doņeckas tuvējiem ciematiem. Tur visur sastopami enerģiski, darbīgi un patriotiski cilvēki, un tam jākļūst par spēcīgāko argumentu, lai atturētu Putinu no nāvējošās idejas par liela mēroga iebrukumu Ukrainā.
