Ivars Bušmanis: Eirostagnācija 1
Kamēr ziņkāri – cits ar prieku, cits ar līdzjūtību – decembrī vērojām Krievijas rubļa gāšanos bezvērtībā, tikām nemanīta palikusi eiro vērtības krišanās. Eirozonā esam iekšpusē, kur ļoti gribējām šūpoties līdzi, Rimšēviča vārdiem runājot, “lielajā kuģī”. Bet vai tāpēc viļņošanos nemanām? Nemanām. Tāpēc ka ekonomika pārāk mazkustīga.
Latvija Eiropas politisko vadīšanu uzsākusi pie savdabīga rekorda: eiro vērtība pret dolāru ir zemākā pēdējo astoņu gadu laikā (pirmdien viens EUR par 1,19 USD). “Bloomberg” gadumijā aptaujātie eksperti šogad paredz eiro vērtības vēl tālāku krišanu (vidēji par 2,5%).
Eirozonā decembrī preces un pakalpojumi kļuva par 0,1% lētāki (pirmoreiz pēdējo piecu gadu laikā). Protams, ka zemās cenas skaidrojamas arī ar naftas cenu krišanos, kas ietekmē teju vai visas preču grupas, bet arī pieprasījums ir vājš. Eirozonas viļņi līdz mums atnāk ar novēlošanos – Latvijā novembrī gada inflācija 0,6%. Latvija pat savā ziņā kontrastē, gada beigās pirms Ziemassvētkiem audzējot patēriņu, kas lielāks nekā iepriekšējos gados un pārsniedz saražotā pieaugumu. Pie mums mazumtirdzniecības apgrozījums turpina augt un ir par 3,6% lielāks nekā pirms gada. Turklāt nepārtikas preces, bez kurām var iztikt, – elektrotehniku, sporta preces un spēles, apģērbu un apavus – pirkām straujāk nekā pirmās nepieciešamības pārtiku.
Viens no Eiropas Centrālās bankas (ECB) uzdevumiem ir noturēt Eiropā stabilas cenas. Par šitik stabilām cenām kā pašlaik ECB valdi vajadzētu atlaist. Jo bankas statūti nosaka, ka inflācija jānotur, cik vien tuvu iespējams 2%. Stabilas nenozīmē nemainīgas. Attīstībai piedienas mērena inflācija. Bet nu jau iezīmējas deflācija, kas kopā ar ekonomiskās izaugsmes prognozēm padarījusi eiro nevērtīgāku. Kas labi pircējam, tas slikti ražotājam.
Cilvēks, kura rokās ir lielākas sviras nekā ES dalībvalsts prezidentūrai, ir ECB prezidents Mario Drāgi. Tāpēc viņu “Forbes” pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstā pērn ierindojis kā astoto. Nevienas citas ES institūcijas vadītāja (ne Barozu, ne Junkera, ne Šulca, ne Eštones) vispār nav šajā sarakstā.
Mario Drāgi “Project Syndicate” publicētais raksts gada pirmajā atskurbušajā dienā vedina gaidīt, ka Eiropas Centrālā banka paziņos par valstu parādzīmju iepirkšanu, lai izvairītos no deflācijas. Vācu laikrakstam “Handelsblatt” Drāgi apliecināja, ka ECB gatavo stimulu programmu, kas būšot vēl plašāka nekā tikai lētāki kredīti bankām un privātā sektora vērtspapīru iepirkšana. Viņam 22. janvārī jāpanāk ECB valdes (tajā ir arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs) vairākuma piekrišana šai programmai, pirms viņš publisko tās detaļas. Vai tās būs banku likviditātes prasību atvieglināšana (atbrīvojot līdzekļus kreditēšanai) vai zemākas refinansēšanās likmes, to redzēsim. Jebkurā gadījumā tā būs papildu naudas ieplūdināšana ekonomikā.
Ir arī pretējs ekonomistu viedoklis, ka to nevajagot darīt, jo pašlaik ir lētākās izejvielas pēdējo piecu līdz astoņu gadu laikā, un tas atbrīvos līdzekļus ražotājiem. Pēc lētās piena iepirkuma cenas neatbalsošanās pircēju makos redzam, ka tas tik tiešām stimulē tikai pārstrādātāju.
Ekonomiskā situācija nosaka, ka prezidējošajai valstij Eiropas darbakārtībā jāuzņem Junkera investīciju programmas iedarbināšana. Kas un pēc kādiem kritērijiem dalīs 315 miljardus eiro? Būs valstu kvotas vai projektu skaistumkonkurss? ECB ekonomikā ieplūdinātajiem līdzekļiem un ES investīciju programmai būtu jādod iespēja šogad noturēt izaugsmi vismaz plānoto 1,2% pieauguma apmērā. Lai mēs varētu spēt iepirkties drusciņ vairāk.
