“Vienkārši kaimiņi”, nevis nīderlandieši 7
Turpretī par Šulca eiroparlamentārieša karjeru Virzelenē zināms maz. Šulcs reiz izteiksmīgi kritizējis agrāko Itālijas premjeru Silvio Berluskoni, to pamanījuši daudzi. Ko vēl paveicis un ar ko īsti viņš nodarbojies ap 150 kilometru attālajā Briselē, spēj nosaukt vien retais. “Martins Šulcs bija Eiropas Savienības šefs,” saka Riads Štēle, kāds turku doneru ēstuves saimnieks, pie kura Šulcs esot biežs viesis. Un cieši pārliecināts, ka ar “šefa” amata nosaukumu nav kļūdījies.
Eiropas Komisija, Parlaments vai citas institūcijas – tām šajā integrētai Eiropai tik simboliskajā vietā, šķiet, pārāk lielu nozīmi nepievērš, vismaz ne ikdienā. Eiropa tur ir būtiskāka kā ideja un dzīves telpa, ne tik daudz kā lēmējvara Briselē.
“Jā, droši vien mēs pēc mentalitātes esam mazliet citādi, atvērtāki nekā reģionos, kur šāda īpaša ģeogrāfiska stāvokļa nav,” saka pārdevēja Virzelenes grāmatnīcā, kura reiz piederējusi Martinam Šulcam: “Protams, nīderlandiešus vai beļģus, ja viņi te ierodas, no vietējiem uzreiz var atšķirt pēc valodas. Taču mēs tik ļoti esam pieraduši pie dažādo nacionalitāšu klātbūtnes, ka nedomājam par tām. Tie ir vienkārši kaimiņi, nevis beļģi vai nīderlandieši. Tas man patīk Eiropā.”
Tāpēc te asāk nekā citviet arī izjūt, cik trausla ir šī it kā uz palikšanu iecementējusies atvērtība. Terora aktu un migrācijas krīzes dēļ pēdējo gadu laikā uz Vācijas, Beļģijas un Nīderlandes robežām jau vairākkārt atjaunota robežkontrole. Praktiski: vien mazliet vairāk uz autobāņa pavadīta laika tiem, kam nelaimējas un kas tiek izlases kārtībā policistu apturēti. Taču simboliski – zīme, ka trīs robežstabi Vālserbergā nebūt nav tikai vienkārši piemineklis.
