Eiropas zaļā kursa ziepes 44
Lai arī šķiet, ka virtuve mums ir kopēja, izrādās, ka tajā katrs vāra savu zupu.
Februārī triljoniem lielās amerikāņu finanšu institūcijas (JP Morgan, Statestreet, daļēji arī BlackRock, citas) izstājās no brīvprātīgās investoru iniciatīvas ”Climate action 100+”. Šī iniciatīva savu darbību velta klimata pārmaiņām, proti investīcijas veic saskaņā ar principu klimata risks ir finanšu risks, tātad investē “ilgtspējīgos” uzņēmumos. Vēl viens cits triljonu investors Vanguard arī agrāk neizrādīja interesi pievienoties ilgtspējīgo investoru klubam. Ja atcerēties, ka šeit minētie finansisti sēž pavisam tuvu naudas īpašniekiem, pat pie viena galda, tad var pieņemt, ka amerikāņi signalizē, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir skaista lieta, bet pastāv arī citi biznesa mērķi. Amerikāņi, maigi sakot, arī līdz šim nav bijuši klimata cīņas retorikas pirmajās rindās, tomēr šo investoru gadījumā vēl ir kāds apstāklis jāņem vērā – viņiem pieder daļas visos Rietumu lielākajos uzņēmumos, arī Eiropas valstīs.
Atbalstītāji un pretinieki radikalizējas
Tuvojas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, un vēlētājiem daudzu partiju programmās tiek piedāvāta skepse attiecībā uz Eiropas klimata politiku jeb Eiropas zaļo kursu.
Runas par to, ka klimata un emisiju samazināšanas politika ir blēņas un mēs visu tūlīt mainīsim, diez vai ir pārāk nopietnas un ar tām neko īsti nevar iesākt. ES direktīvas pastāv, tās tiek iestrādātas Latvijas likumos un visiem būs jāpilda. Vaidēšana realitātē neko daudz nelīdz – it īpaši biznesam, ražotājiem, eksportējošiem uzņēmumiem, kuru ārzemju klienti sagaida ilgtspējas apliecinājumus.
Arī no amatpersonām bijuši apgalvojumi, ka Eiropas zaļā kursa ideja ir nepareiza. Lūk, tagad es aizbraukšu uz Briseli, izskaidrošu viņiem Latvijas unikālo situāciju. Bet, kā zināms, nekur ne aizbrauca, ne ko izskaidroja, un realitātē no tā pagaidām nekas nav mainījies.
Vēl vairāk – 11 ES valstu koalīcija janvārī paziņoja, ka sagaida vērienīgu rīcību klimata jomā un stingri mudina Eiropas Komisiju izvirzīt ambiciozu ES klimata mērķi 2040. gadam, proti samazināt emisijas 90 % apjomā. EP vēlēšanas drīz rādīs, cik tas mainīsies.
ES lauksaimniecības komisārs Janušs Voicehovskis uzsver, ka politikas iniciatīvas saskaņā ar ES “Zaļo kursu” dažos gadījumos ir aizgājušas “pārāk tālu”, un aicina mainīt ES tirdzniecības politiku. Viņš aicina “apturēt importu”, norādot, ka imports no Ukrainas un Marokas apdraud Eiropas lauksaimniekus, jo tajās valstīs ražošana nenotiek saskaņā ar ES standartiem.
Tomēr Eiropas Komisija 31. janvārī ierosināja vēl uz gadu atcelt ievedmuitas nodokļus un kvotas Ukrainas eksportam uz ES. Par to vēl būs jābalso Eiropas Parlamentā un Padomē, bet labi redzams, ka ES zaļā kursa atbalstītāji un pretinieki radikalizējas – ir ekonomiski ieguvēji un zaudētāji.
Vēl viens piemērs, kas savā iedarbībā ir pat vēl “bīstamāks” – EP progresīvie likumdevēji veiksmīgi aizstāvēja dabas atjaunošanas likumu, pārvarot pēdējā brīdī notikušo centriski labējo deputātu sacelšanos pret šo likumu. Dabas atjaunošanas likums jau bija novājināts savos ierobežojumos, bet pat tā tas perspektīvā var ievērojami ierobežot saimniecisko darbību Latvijā.
It kā Zaļais kurss ir dzīvs pagaidām, un daudz regulējumu ir pieņemti. Lielākā daļa klimata tiesību aktu – pat pretrunīgi vērtētais aizliegums no 2035. gada ieviest jaunus dīzeļdegvielas un benzīna automobiļus – līdz finiša līnijai nonāca sveiki. Tomēr vēlētāju pretestība pieaugusi un ar katru EP plenārsēdes balsojumu izmaiņas klimata sentimentā kļūst skaidrākas.
Zaļā finanšu bedre
Senākā pārbaudītā metode pretestības (un problēmu vispār) pārvarēšanā ir palielināt eiro apjomu. Jāieklausās EP kandidātu un Eiropas Komisijas amatpersonu balsīs, kuras aicina pāriet uz mērķtiecīgāku un naudas-ietilpīgāku atbalstu industrijām. Jaunais lozungs nākamajiem gadiem – industrializācijas stratēģija.
Priekšplānā izvirzās jautājums, kādā veidā un kas finansēs Eiropas, tajā skaitā Latvijas, uzņēmumu pāreju uz zemāku emisiju ekonomiku. Šī pārapbruņošanās prasa lielas investīcijas, bet Eiropas fondi vieni paši varētu nosegt nelielu daļu.
Bez Eiropas fondiem, kuru kapacitāte nav pietiekama, pāreju uz zemas emisijas ekonomiku finansēt varētu privātie – bankas, dažādi investori. Cik lielā mērā tie ir gatavi finansēt un tieši kurus uzņēmumus un vai sagaida īpašus nodrošinājumus augsta riska segšanai, – šie jautājumi šķiet centrāli tuvai perspektīvai.
Latvijā tieši Klimata un enerģētikas ministrijai ir jābūt tam spēkam, kas aģitē par Latvijas uzņēmumiem pieejamiem plašiem atbalsta instrumentiem zaļās pārejas posmā. ES dalībvalstis jau sparīgi sacenšas, kura vairāk subsidēs savus uzņēmumus, palīdzot tiem saglabāt tirgus daļas. Ar lielākām subsīdijām valdība var savas valsts uzņēmumiem nopirkt lielāku tirgus daļu. Vācija ir līdere subsīdiju izdalē, Latvija vēl nav tik dāsna. Diez vai stāvēt malā būtu gudra politika, drīzāk jādomā, kuru amatpersonu sūtīt klanīties banku priekšā.
Nepieciešamie finanšu apjomi ir astronomiski. Lai ES sasniegtu 2030. gada mērķus, ir jānovērš 406 miljardu eiro investīciju deficīts gadā, liecina februārī publicētais Klimata ekonomikas institūta (I4CE) pētījums. Saskaņā ar tā datiem, lai sasniegtu ES dekarbonizācijas mērķi 2030. gadam, 22 ekonomikas nozarēs ik gadu ir nepieciešami vismaz 813 miljardi eiro.
“Tā kā reālās ekonomikas investīcijas 2022. gadā sasniedza 407 miljardus eiro, tas nozīmē, ka Eiropas klimata investīciju deficīts ir 406 miljardi eiro gadā jeb 2,6 % no IKP,” teikts ziņojumā. Investīcijām ” ir jāpalielinās divas reizes, lai ES varētu sasniegt 2030. gada klimata mērķus”.
Zaļais kurss un totālā kontrole
Kā ikviena politika arī Eiropas zaļais kurss ir tirgus pārdales instruments, vieniem atņemot vai neiedodot un citiem piešķirot. Mūsdienīgā pieeja ir pārdali balstīt datos.
Pat ja lielākie amerikāņu naudas turētāji nav entuziasti attiecībā uz zaļo kursu, tas nenozīmē, ka viņi neredz kā pelnīt un ko pārdot. Bijušā ASV viceprezidenta Alberta Gora atbalstītajai biznesa grupai ir rīks, kā dekarbonizēt piegādes ķēdes. Boeing, Tesla un GM ir to uzņēmumu skaitā, kas ir parakstījušies izmantot jaunu datubāzi, kurā ir satriecoši detalizēti norādītas tērauda un alumīnija piegādātāju emisijas.
A.Gors ir viens no Climate TRACE dibinātājiem – grupas, kas izmanto mašīnmācīšanos un satelītu datus, lai izsekotu oglekļa emisiju līdz pat konkrētu rūpnīcu līmenim un atsevišķiem piesārņotājiem. Kam ir pārāk daudz emisiju, tas riskē izkrist no piegādes ķēdes un palikt bez klienta. Emisijas jāsamazina, patīk zaļais kurss vai nē.
Sagadīšanās ir tāda, ka Eiropas Savienībā tiem (visiem) uzņēmumiem, kuriem jāpilda “ilgtspējas ziņojumus” ar tajos ietverto informāciju par emisijām, savi “ziņojumi” būs jāievada kopējā datu bāzē, mašīnlasāmā veidā protams. Pagaidām ar ne visai skaidrām sekām attiecībā uz totālās kontroles apjomu.
Mērķi
Tirgus dalībniekiem ir atšķirīgi mērķi zaļā kursa ietvaros. Rinda amatpersonu ir sūdzējušies par to, ka klimata politika neraugās uz Latvijas ekonomiku no tautsaimniecības izaugsmes skatu torņa, bet kā centrālais lozungs visur dominē emisiju samazināšana. Šis secinājums ir vietā. Ne tikai Latvijā, bet arī citās ES dalībvalstīs centrālie lozungi pēdējos gados ir emisiju samazināšana, pāreja uz zemas emisijas ekonomiku, kā arī klimata neitralitātes sasniegšana. Tāpēc tautsaimniecības attīstība ir pakārtota, sekundāra un atrodas šo klimata lozungu ēnā. Tas nav tikai politiskās optikas jautājums. Pēdējo dažu gadu laikā skatu punkts un izrietošais uzdevums radikāli mainījās. Ja kādreiz mums vajadzēja attīstīt tautsaimniecību, tad pašlaik vispirms jāsamazina emisijas, savukārt tautsaimniecības attīstība ir instruments nevis mērķis. Katrā ziņā gan valdošajās politiskajās un “ideoloģiskajās” mantrās, gan reālajos likumos akcenti bijuši tieši tādi.
Eiropas Komisija piedāvājusi emisiju samazināšanas mērķi 2040. gadam. Tas ir lielāks par 2030. gada mērķi, līdz ar to nekāds atslābums nav paredzams un jāskrien būs vēl ātrāk nekā līdz šim.
Realitāte lozungiem netiek līdz. Pārāk lēni, pārāk dārgi un neskaidri – tāds ir Vācijas Federālās revīzijas iestādes īpašā ziņojumā paustais skumjais secinājums par enerģētikas pārejas īstenošanu.
“Federālā valdība kavējas ar atjaunojamo energoresursu un elektrotīklu paplašināšanu, kā arī rezerves jaudu veidošanu. Turklāt ir “nepilnības zināšanās par pārveides ietekmi uz vidi un nav koncepcijas pret augstām elektroenerģijas cenām”,” sacīja Federālās revīzijas palātas priekšsēdētājs Kejs Šellers.
Spriedums elektroenerģijas nozarei ir graujošs: “Droša piegāde ir apdraudēta, elektroenerģija ir dārga, savukārt valdība nespēj vispusīgi novērtēt enerģētikas pārejas ietekmi uz ainavu, dabu un vidi,” sacīja Šellere.
Vācija atpaliek no saviem vērienīgajiem mērķiem. “Mēs esam atpalikuši septiņus gadus un 6000 kilometru attālumā no tīkla paplašināšanas,” sacīja Šellers. Nav arī reāli sagaidīt, ka drīz tiks pievienotas vairāk nekā 16 GW atjaunojamās enerģijas, lai gan tas būtu nepieciešams saskaņā ar valdības nosprausto mērķi.
Šellers brīdina par izmaksām, jo tikai elektrotīklu paplašināšana vien līdz 2045. gadam maksās 460 miljardus eiro. “Elektroapgādes pieejamība ir apdraudēta,” uzsver Šellers un brīdina par kaitējumu Vācijai kā uzņēmējdarbības vietai. Viņa aicinājums: “Vācijas valdībai vajadzētu justies aicinātai steidzami mainīt kursu.”
