Agris Liepiņš: Lielākā uzvara “Eirovīzijā” ir eiropiešu kopīgā vēlme atbalstīt Ukrainu 27
Visu veidu totalitāriem režīmiem ļoti no svara, lai pārējās pasaules demokrātiskās valstis atzītu viņus kā līdzvērtīgus. Ļoti nepieciešams, lai diktatūras pārņemtajās valstīs notiktu pasaules mēroga sporta un kultūras pasākumi, jo tas it kā liecina par režīma akceptēšanu no starptautiskās sabiedrības puses. Tiek pieliktas milzu pūles, lai šajos pasākumos gūtu uzvaras, jo tas savukārt ceļ režīma popularitāti un kalpo par apliecinājumu režīmu efektivitātei.
1936. gadā Berlīnē notika vasaras olimpiskās spēles. Nacisti cerēja, ka šīs spēles pārējai pasaulei pierādīs vācu tautas pārākumu. Kad labus rezultātus uzrādīja arī melnādainie sportisti, Hitlers demonstratīvi pameta Berlīnes olimpisko stadionu.
Kaut ko līdzīgu vērojam šodienas pasaulē. 2014. gada februārī Sočos notika visu laiku dārgākās ziemas olimpiskās spēles, un nav noslēpums, ka to sarīkošana bija Krievijas popularitātes un Putina režīma prestiža celšanas jautājums. Iegūtos bonusus Krievija pazaudēja, martā okupējot Krimas pussalu. Esmu pārliecināts, ka “zaļie cilvēciņi” Krimā parādītos ātrāk, bet Putina režīms negribēja piedzīvot 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu likteni. Pirms tām PSRS karaspēks iegāja Afganistānā, un, protestējot pret padomju agresiju, toreiz Maskavas olimpiskās spēles boikotēja ASV un vēl 64 valstis. Kaut ko tādu Putins noteikti negribēja piedzīvot, tāpēc Krimu okupēja pēc olimpiskās uguns nodzēšanas. Kopš Krievijas karaspēks iegāja Krimā, pasaule novērsās no Putina režīma. Jau divus gadus Krievija cenšas atgūt zaudēto prestižu. Lai to panāktu, noder viss – gan vēlme organizēt futbola sacensības, gan pasaules hokeja čempionāts Maskavā, gan vārgi slēptā kāre uzvarēt Eirovīzijas festivālā un nākamgad šo pasākumu sarīkot Putina Krievijā. Tā būtu laba iespēja palielīties miljonu auditorijas priekšā, tā dēļ ir vērts pacensties.
Sava dziedātāja uzvaras kaldināšanā Maskava iesaistīja daudzus “krievu pasaules” atbalstītājus un maigās varas aģentus Eiropas Savienībā. Gan kultūras darbiniekus, gan dažāda ranga politiķus. Kā tipisku “krievu pasaules” atbalstītāju un maigās varas realizētāju Latvijā varu minēt Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kurš pirms “Eirovīzijas” fināla aicināja rīdziniekus balsot par Krievijas dziedātāju. Latvijā izrādījās daudz “krievu pasaules” fanu, un balsotāji no Latvijas Krievijai sarūpēja divpadsmit punktus.
Ar Latviju viss puslīdz skaidrs, bet prieks par pārējiem eiropiešiem. Eiropas tautas tomēr nav noticējušas Maskavas propagandas kanāliem. Savu nostāju eiropieši pauda nepārprotami, balsi atdodot par Ukrainas dziedātāju, kura izpildīja dziesmu, veltītu Krimas tatāru deportācijām 1944. gadā. Var jau būt, ka dziesma nebūs radio hits, bet šoreiz tas nebija svarīgi. Daudz būtiskāk bija vēstījumu par Krimas tatāru ciešanām izstāstīt divsimt miljoniem klausītāju, lai kā tas grieztos ausīs pie politkorektuma pieradušajiem politiķiem. Un lielākā uzvara ir Eiropas tautu kopīgā vēlme atbalstīt Ukrainu, iestāties par Eiropas un civilizētas pasaules vērtībām. Ukrainas dziedātājas uzvara Eirovīzijā ir morāls pliķis Putina režīmam. Ko tagad lai raksta Kremļa žurnālisti? Eiropas tautas nobalsoja par Ukrainas pārstāvi un viņas vēstījumu par Krievijas noziegumiem pret Krimas tatāriem!
