Rita Ruduša: Eiropas vērtību centrs 0
Rita Ruduša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā var nogalināt un spīdzināt civiliedzīvotājus kaimiņvalstī un darīt to tā, it kā tev nebūtu citas izvēles? Šādu jautājumu vadošajai ukraiņu žurnālistei Natālijai Gumeņukai nesen uzdeva kāds veļas mašīnu remonta meistars Austrumukrainas ciematā.
Turpat viņa satika arī jaunu karavīru, kurš teica, ka negribētu dzīvot valstī, kuru vada tāds līderis kā Vladimirs Putins. Putins uzskata, ka “viņš var norādīt citiem, ko viņiem būs domāt un darīt”, un tas esot nepieņemami. Bet kāds logu pārdevējs Odesā Gumeņukai stāstīja, ka viņš ir iemācījies šaut un pievienojies Teritoriālajiem aizsardzības spēkiem, lai viņam nevajadzētu dzīvot valstī, kurā “Maskava man diktēs, par ko balsot”.
Šie nav nejauši viedokļi, kas izvēlēti glīta vēstījuma dēļ. Tie ir būtisku Ukrainas sabiedrībā notiekošo procesu simptomi. Ukrainai vēsturiski bijis raksturīgs brīvs gars, tomēr pirms kara nebija sveša nedz korupcija, nedz varas pārlieku liela centralizācija, nedz arī sabiedrības kopumā skeptiska attieksme pret vēlētajām amatpersonām. Taču tagad tā ir kļuvusi par stingru pilsoniskajā līdzdalībā balstītu demokrātiju un Eiropas vērtību centru. Pilsoniskās sabiedrības, uzņēmēju, ierēdņu un dažādu līmeņu deputātu sadarbība ārkārtīgos apstākļos spēj uzturēt funkcionējošu sabiedrību. Ja Čerņihivas elektroapgādes tīkls ir sagrauts, vietējā restorānā ledusskapjos bojājas gaļa, bet vienlaikus pilsētas iedzīvotājiem trūkst ēdiena, tad restorāna īpašnieks piezvana pilsētas mēram, kurš savukārt sazinās ar armijas ģenerāli, un kopīgiem pilsētas domes un armijas spēkiem restorānam tiek sagādāts ģenerators, lai gaļa neaizietu postā un no tās varētu pagatavot siltas maltītes pilsētniekiem. Arī pretestība okupantiem notiek spontāni, vietējā līmenī. Krievijas iebrucēji šādu domas un rīcības brīvību nespēj aptvert un pieņemt, tāpēc pagrabos spīdzina vietējos aktīvistus un pašvaldību amatpersonas, pieprasot informāciju par to, kurš ir viņu “saimnieks” un viņu rīcības noteicējs. Bet saimnieka nav, jo saimnieks ir katrs, kam ir brīva griba.
Likuma vara, cilvēktiesības, godīgas vēlēšanas – teorētiskie koncepti, kurus pārējie eiropieši pieņem kā dotumu un, malkojot kafiju piesaulītē zem mierīgām debesīm, neaizdomājas par to patieso jēgu, ukraiņiem ir dzīva ikdiena. Turklāt ikdiena, kas paģērē risku līdz pat dzīvības zaudēšanai. Tāpēc ukraiņi (pamatoti) jūtīgi uztver “vecās Eiropas” reizēm pausto skepsi par viņu patieso uzticību brīvībai un demokrātiskajām vērtībām, ir (pamatoti) aizvainoti, kad Rietumu pilsētās uz murāļiem tiek uzgleznoti Ukrainas un Krievijas karavīri, kas apskaujas, un ir (pamatoti) aizvainoti, kad tiek nekritiski tālāk izplatītas pīles par piegādāto ieroču it kā notiekošo tālāko pārdošanu melnajā tirgū.
Ukraiņi nav vieni – jaunais Eiropas vērtību centrs aptver arī Ukrainas uzticamākos atbalstītājus. Kopš kara pirmās dienas četras valstis ir demonstrējušas konsekvenci, palīdzot Ukrainai, – Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija. Palīdzība atbraukušajiem bēgļiem, brīvprātīgie, kas teju nepārtrauktā straumē dodas uz Ukrainu, piegādājot palīdzību, arī izturēta politiskā stāja Ukrainas atbalstam ir padarījusi mūs par daļu no vērtību nesēja. Sauklis “Par mūsu un jūsu brīvību”, kuru likām lietā atmodas gados, ir piepildījies ar skaudru, aktuālu jēgu.
No Krievijas skatpunkta raugoties (un es apzināti nesaku “no Putina skatpunkta”, jo runa jau sen vairs nav tikai par Putinu), Ukrainas un Baltijas dzīvā demokrātija ir haotiska un aktīvā pilsoniskā iesaiste – bīstama. Visticamāk, tieši šajā priekšstatā arī slēpjas Krievijas motivācija, uzsākot asiņaino “speciālo operāciju” – iebrukdama valstī, kuras pilsoņi uzdrīkstas būt brīvi, Krievija dod triecienu demokrātijas iedīgļiem pati savā sabiedrībā.
Brīvās gribas nīdēju režīmu var iznīcināt tikai pašu tauta, tāpēc tai jāatņem iespēja iedvesmoties no brīvās gribas izpausmēm kaimiņos.
