Eiropas vēlēšanas. Zaļais kurss politikā un prātos 33
Latvijas politiķi Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2024. gada 8. jūnijā metīsies ar saukli “No solījumiem pie darbiem!”. Bet līdz tam diskusijās ar pilsonisko sabiedrību “Latvijas Mediji” kopā ar “TV24” iziet ar pretējo saukli: no darbiem pie solījumiem! Tikai novērtējot esošā sasaukuma paveikto, ir jēga uzklausīt jaunus piedāvājumus un dot deputātiem savu pasūtījumu. “Latvijas Mediji” diskusiju un publikāciju sērijā līdz nākamā gada vasarai iesaistīs plašu pilsoņu loku, lai kopīgi analizētu Eiropas Parlamenta paveikto piecu gadu laikā, lai vērtētu politiķu jaunos piedāvājumus, modelētu to turpmāko ietekmi uz Latviju un izvēlētos tos deviņus, kuriem uzticēt valsts pārstāvību visdemokrātiskākajā Eiropas institūcijā. “Latvijas Avīzes” lappuses “Eiropas vēlēšanas” ir viena no platformām, kurās gūsit informāciju savai izsvērtai izvēlei.
Pašreizējais Eiropas Parlamenta sasaukums, kas tika ievēlēts 2019. gadā un pildīs savus pienākumus līdz 2024. gada vidum, vēsturē paliks ar to, ka būs definējis un nostiprinājis likumos Eiropas Zaļā kursa mērķus un sasniegšanas līdzekļus.
Eiropas Savienības Zaļais kurss jeb apņemšanās cīņai pret klimata pārmaiņām līdz 2050. gadam kļūt siltumnīcefektu radošo gāzu (SEG) izmešu ziņā neitrāliem savu praktisko un likumdošanā nostiprināto formu ieguva tieši šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā. Nevar noliegt, zināmas darbības notika jau agrāk – jau 2008. gadā ES paziņoja, ka 2020. gadā tā samazināšot siltumnīcefekta gāzu izmešus, galvenokārt CO2, par 20% salīdzinājumā ar 1990. gadu.
2015. gadā vēsturisko Parīzes sarunu laikā, kurā pasaules lielākās daļas valstu vadības vienojās, ka cīņai ar klimata pārmaiņām jāierobežo klimata pārmaiņas ar ne vairāk kā 1,5 oC klimata sasilšanu līdz šī gadsimta beigām, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu, proti, 1850.–1900. gadu, ES apņēmās samazināt izmešus par 40%, salīdzinot ar 1990. gadu.
Līdzīgi ir ar izvēlēto mērķi, uz kuru tiekties, pieļaujot ne vairāk kā 1,5 oC sasilšanu 21. gadsimta laikā. Klimata zinātnieki domā, un uzsvars šeit ir tieši uz vārdu “domā”, jo precīzo robežu neviens nezina, ka klimata sasilšana par 2 oC varētu izraisīt vairākas neatgriezeniskas klimatiskās sekas, piemēram, Antarktikas un Grenlandes ledus segu izkušanu, kas būtiski, par vairākiem metriem, paaugstinātu ūdens līmeni pasaules okeānos, radot katastrofālas izmaiņas cilvēces dzīvesveidā. Tādēļ izvēlēts mērķis nepieļaut sasilšanu vairāk kā par 1,50, jo tas atrodas pietiekami drošā attālumā no bīstamajiem 2 oC. Jāpiebilst, ka pagaidām pasaulei nesekmējas ar šo mērķu sasniegšanu – šobrīd, gadsimta pirmajā ceturksnī, klimats sasilis par 1,3 oC, un zinātnieki uzskata, ka, turpinoties pašreizējai attīstības trajektorijai, gadsimta beigās klimats mainīsies par 2,8–3 oC.
Pārkalsim deklarācijas likumos
Visas iepriekš minētās ES apņemšanās un vienošanās bija tikai politiski deklaratīvi dokumenti, lai gan 2020. gada mērķus ES tiešām sasniedza un SEG izmeši tiešām samazinājās par 20%. Tā rezultātā ES no trešā lielākā SEG emitētāja pasaulē 1990. gadā (15,2% pasaules emisiju), atpaliekot tikai no Ķīnas un ASV, 2019. gadā kļuva par ceturto lielāko ar 7,3% globālo emisiju, palaižot sev priekšā Indiju.
Divdesmit gadu periodā starp 2000. un 2019. gadu ES daļa pasaules enerģijas patēriņā samazinājās no 15,2 līdz 10,1%, vienlaikus augot pilsoņu labklājībai un ļaujot cerēt, ka labklājības pieaugums un enerģijas patēriņš, kas līdz šim tika uzskatīti par cieši saistītiem procesiem, tomēr ir atdalāmi viens no otra.
Šie dati deva 2019. gadā ievēlētajam jaunajam Eiropas Parlamentam un tā izveidotajai Eiropas Komisijai optimismu, ka klimata mērķi ir sasniedzami un tos pat var paaugstināt, cenšoties kļūt par pasaules līderi ekonomikas un sadzīves zaļajā pārveidē un saskatot tajos konkurences priekšrocību nākotnei. Kā šajā sakarā izteicās EK priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena, Zaļais kurss ir Eiropas “cilvēka uz Mēness” brīdis, ar to saprotot, ka nepieciešamo tehnoloģiju radīšana un ieviešana radīs noturīgas konkurences priekšrocības Eiropai. Tieši šādā noskaņā ES 2021. gadā apņēmās samazināt SEG izmešus līdz 2030. gadam par 55% agrāko 40% vietā, nostiprinot šo mērķi likumos.
Tieši šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā šīs deklarācijas un apņemšanās tika pārveidotas konkrētos likumos un politikās. Starp svarīgākajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību ES cenšas sasniegt izvēlētos mērķus, būtu minama, pirmkārt, klimata taksonomijas izveide – tas ir klasifikators, kas nosaka, kuras ekonomikas nozares un aktivitātes būtu uzskatāmas par zaļām, bet kuras ne. Pēc šī klasifikatora nosaka, kurām nozarēm un aktivitātēm jāvirza pieejamais finansējums. Tas piespiež nezaļās nozares reformēties. Būtībā tieši finanšu pieejamība būtu jāuzskata par svarīgāko ES klimata sviru.
Starp citām svarīgām politikām būtu minams mērķis elektrificēt tādus lielus piesārņotājus kā transportu un rūpniecību, bet nepieciešamo elektrību tam iegūt klimatam draudzīgā veidā – šīs politikas sekas ir kā sēnes augošie saules un vēja parki Latvijā un Eiropā, radot būtiskas pārmaiņas vēl vienā lielā klimata piesārņotājā – enerģētikas nozarē. Ar zināmu vēsturisku ironiju varētu piebilst, ka elektrība jau otro reizi pēdējā gadsimta laikā spēlē būtisku lomu globālajos procesos – savulaik Ļeņins definēja, ka “komunisms – tā ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija”, bet tagad elektrifikācija ir atslēgas vārds klimata un pasaules glābšanā.
Citā būtiskā SEG emisijas izraisošā jomā – lauksaimniecībā – mērķus paredzēts sasniegt, pārejot uz zemes apstrādi bez aršanas un cilvēku paradumu maiņu, izvēloties veselīgāku ēdienkarti (lasi – samazinot gaļas patēriņu). Šo politiku atspoguļo stratēģija “No lauka līdz šķīvim”.
Visbeidzot liela loma klimata mērķu sasniegšanā ir mājokļu siltināšanas politikai, tās statuss ir visneskaidrākais, jo virkne vajadzīgo lēmumu ES līmenī vēl nav pieņemti. Šī politika ir, iespējams, arī vissarežģītākā, jo mājokļu remonts un siltināšana visas ES mērogā izmaksās gigantiskas summas un vismaz pagaidām ES budžetā tādas paredzētas nav. Tas savukārt nozīmē, ka šādi līdzekļi būs jāatrod dalībvalstu budžetos un pilsoņu naudas makos, un šī ideja rada bažas pat bagātāko ES valstu valdībās, par Latviju nemaz nerunājot.
Zaļā kursa kontekstā būtu pieminami arī ES centieni veidot aprites ekonomiku, aizstāt betonu celtniecībā ar kokmateriālu izmantošanu, bet vienlaikus palielināt arī mežu platības ES un noteikt vairāk aizsargājamo teritoriju, kā arī reformēt atkritumu uzglabāšanu un pārstrādi.
Politikā iebūvētās pretrunas
Kā jau tautas gudrība vēsta, uz kurieni tieši tiek bruģēts ceļš ar labiem nodomiem, arī ES Zaļā kursa pamatos ir iebūvēta virkne pretrunu. Tā kā galvenā ES klimata svira ir finanšu pieejamība, tad pirmā pretruna saistīta tieši ar finansēm – nesens ES Revīzijas palātas ziņojums konstatēja, ka apmēram 30% ES Zaļā kursa mērķu tiek finansēti nepietiekami. Problēma tā, ka biznesa pasaule parasti neinvestē pasaules glābšanā, bet koncentrējas uz komerciālo mērķu sasniegšanu. Un te ir otra iebūvētā pretruna – virknē Zaļā kursa aspektu mērķu sasniegšanai nepieciešamās tehnoloģijas vai nu neeksistē, vai arī atrodas agrīnās attīstības stadijās un to attīstībai līdz reālai izmantošanai vēl nepieciešami vairāki gadi. Situāciju, kurā izvirzīto mērķu sasniegšana ir saistīta ar pagaidām neeksistējošām tehnoloģijām, varētu dēvēt par vēlmju domāšanu, un EP deputāts Roberts Zīle saka, ka “šāda vēlmju domāšana un reālisma trūkums ir ļoti izplatīti Eiropas Parlamenta lēmumu pieņemšanā, jo tas orientējas uz vēlētāju vēlmēm. To pašu gan nevar teikt par Eiropas Komisijas darbību, kas lēmumu pieņemšanā tomēr orientējas uz ekspertu viedokļiem”.
Par līdzekļu trūkumu sūdzas arī ES Taisnīgās pārkārtošanās fonds, kura sūtība ir palīdzēt pārkārtoties tiem reģioniem, kuru ekonomiskā darbība saistīta ar vidi piesārņojošām nozarēm, piemēram, ogļu ieguvi. Periodā līdz 2027. gadam Taisnīgās pārkārtošanās fondā būtu jāmobilizē 100 miljardi eiro, pagaidām ir skaidrība par 17,5 miljardiem eiro ES grantu līdzekļu, tiek cerēts uz vēl 10 miljardiem no dalībvalstīm. Jāpiezīmē, ka EP deputātei no Latvijas Inesei Vaiderei bijusi aktīva loma diskusijās ap Taisnīgās pārkārtošanās fondu un viņa cīnījusies par šī fonda līdzekļu palielinājumu un pieejamību. Tomēr skaidri saskatāmā neatbilstība starp ZK mērķiem vajadzīgajiem līdzekļiem un reāli piešķirtajiem likusi R. Zīlem trāpīgi raksturot Zaļā kursa īstenošanas metodes kā “lielu pātagu un mazu burkānu”.
Starp citām Zaļā kursa pretrunām, kas jau iezīmējušās, ir arī augošā Eiropas atkarība no Ķīnas, jo elektrifikācijai nepieciešamo retzemju metālu ieguvē Ķīna nodrošina 90% no visas pasaules ieguves. Vēl viena pretruna ir vēlme vienlaikus intensīvāk izmantot kokmateriālus un izvietot mežos vēja ģeneratorus, bet vienlaikus arī uzlabot vides kvalitāti – šīs politikas praktiskās sekas ir tas, ka tiek noteiktas arvien lielāks aizsargājamo teritoriju apjoms, bet atlikušās tiek lemtas arvien intensīvākai un degradējošākai izmantošanai.
No tā, kā politiķi šīs pretrunas atrisinās, būs atkarīgas Zaļā kursa un zaļās pārkārtošanās sekmes.
Raibi kā dzeņa sāni
Vērtējot, kā šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā, tātad pēdējo piecu gadu laikā, īstenojies Zaļais kurss Latvijā, nākas konstatēt, ka situācija ir raiba kā dzeņa sāni – ir nozares, kurās vērojama pozitīva attīstība, bet ir arī tādas, kurās ir bezcerīga atpalicība.
Vispārliecinošāk Zaļais kurss Latvijā īstenojas enerģētikā. Pateicoties tam, ka tehnoloģijas ir nobriedušas, ka valsts atbalsta atjaunojamo resursu enerģētikas attīstību, bet uzņēmēji beidzot sapratuši, ka pašvaldību un to iedzīvotāju sadarbības atslēga meklējama, piedāvājot arī tiem zināmu labumu, saules paneļu stacijas pēdējos divos gados augušas kā sēnes pēc lietus.
Attīstība vēja elektrostaciju jomā tik strauja nav bijusi, jo tur birokrātijas krietni vairāk – visām iecerētajām vēja stacijām jāveic pilns ietekmes uz vidi novērtējums, bet speciālisti, kas spēj tādu veikt, un nepieciešamie eksperti Latvijā skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Arī investīciju apjoms un projektēšanas ilgums vajadzīgs krietni lielāks, tomēr pie apvāršņa jau skatāmi arī vairāki vēja parki. Lielākā enerģētikas nākotnes problēma, VAS “Latvenergo” regulācijas lietu vadītāja Kristapa Ločmeļa vērtējumā, ir tas, ka izsniegtas atļaujas apmēram sešu gigavatu elektroģenerācijas jaudu uzstādīšanā, bet Latvijas vajadzības pat maksimuma stundās nepārsniedz 1,3 gigavatus un pat sekmīgas tautsaimniecības elektrifikācijas gadījumā diez vai pārsniegs divus gigavatus. “Nozarē gaidāma nežēlīga konkurence un cīņa par izdzīvošanu,” vērtē K. Ločmelis.
Transporta jomā Latvija atteikusies no idejas, ka visus vajadzētu pārsēdināt no dīzeļauto uz elektriskajām automašīnām, saka bijušais satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kurš kā saraksta līderis pieteikts uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Jaunās konservatīvās partijas. Tā vietā izvēlēta stratēģija attīstīt sabiedrisko transportu kā transporta sistēmas mugurkaulu un koncentrēties uz iedzīvotāju paradumu maiņu – lielāku sabiedriskā transporta un videi draudzīgu personisko transporta līdzekļu (velosipēdu, skūteru u. c.) izmantošanu.
Šīs stratēģijas ietvaros virknē pilsētu – Daugavpilī, Jēkabpilī, Liepājā un citās – notikusi autobusu parka nomaiņa, bet Rīgā notiek tramvaja līniju pārbūve. Nacionālā līmenī notiek dzelzceļa līniju pārmiju un kontakttīklu pārbūve, lai pielāgotu dzelzceļu lielākam pārvietošanās ātrumam – 120–150 km/h, bet gar lielākajiem autoceļiem 5–10 km rādiusā ap apdzīvotajām vietām tiek būvēti veloceliņi. Tomēr arī Linkaits atzīst, ka kuģu un smagā autotransporta jomā pagaidām videi draudzīga risinājuma nav, bet savukārt aviācijas nākotne klimata neitralitātes sasniegšanai saistīta ar sintētiskajām degvielām un mežu stādīšanu, lai kompensētu izmešus.
Zemkopības jomā Latvijā notiek pirmie piesardzīgie tiešās jeb precīzās sējas eksperimenti. Rezultāti, kā informē Lauku konsultāciju un izglītības centrs, ir cerīgi. Taču biedrības “Zemnieku saeima” vadītājs Juris Lazdiņš teic, ka tiešā sēja saistīta ar modernu sējmašīnu iegādi, bet augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas samazināšana – ar satelītattēlu izmantošanu un precīzo augu aizsardzības smidzinātāju iegādi, kas novērš apstrādes zonu pārklāšanos. Īsumā – lai uz šīm tehnoloģijām pārietu, nepieciešams ilggadīgs valsts atbalsts.
Vissliktākā situācija no visām Zaļā kursa sastāvdaļām Latvijā ir mājokļu siltināšanā – ekspertu vērtējumā, lai pašreizējā tempā nosiltinātu visus Latvijas daudzdzīvokļu namus, būtu vajadzīgi 300 gadi. Šo situāciju nosaka 90. gados pieļautās kļūdas mājokļu privatizācijā – Latvija, atšķirībā, piemēram, no Igaunijas, atļāva privatizēt tikai dzīvokļus, neprasot visas mājas privatizāciju un mājas pārvaldes biedrības izveidošanu. Rezultātā ļoti daudzi iedzīvotāji uzskata, ka viņu atbildības joma ir tikai personiskais dzīvoklis, bet par mājas siltināšanu jārūpējas pašvaldībai. Šajā jomā daudzus gaida nepatīkama pamošanās.
Pastāv arī paradoksāli dati – Eiropā reģistrētais suņu daudzums pērngad bija 105,4 miljoni, bet kaķu – 127,2 miljoni. Pat ja pieņem, ka visi kaķi un suņi ēd tikai visekoloģiskāko, no vistas gatavoto barību, tad tikai Eiropas suņu ekoloģiskā pēda ir vismaz 50 miljoni tonnu CO2 gadā, kamēr “Greenpeace” aprēķini liecina, ka visas Eiropas privātās lidmašīnas pēdējo trīs gadu laikā emitējušas vien 5,3 milj. t CO2, tātad desmit reizes mazāk. Vai eiropieši būtu gatavi atteikties no saviem mīļdzīvniekiem Zaļā kursa vārdā?
Vai, zinot, ka mīļdzīvnieku uzturēšana rada vairāk izmešu nekā privātās lidmašīnas, jūs Zaļā kursa vārdā spētu atteikties no sava mīļdzīvnieka?
Gribi piegādāt – ziņo un pārkārtojies
Nepieciešamība sadarboties ar lielajiem uzņēmumiem, saņemt kredītus un eksportēt pamazām liks veikt zaļo pārkārtošanos pat tiem uzņēmumiem, kuriem šobrīd šķiet, ka viņiem vēl gadiem vai pat desmitiem gadu laika. Tā ir ilūzija. Eiropas Parlamentā pieņemtā direktīva pamazām iegroza uzņēmumus Zaļā kursa gultnē.
Viens no būtiskākajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību Eiropas Savienība cenšas panākt biznesa pārkārtošanos atbilstoši Zaļā kursa mērķiem, ir uzņēmumiem noteiktais pienākums iesniegt ikgadējos vides, sabiedrības un pārvaldības ziņojumus, kas uzņēmējdarbības pasaulē pazīstami ar anglisko abreviatūru “ESG ziņojumi”. Proti, uzņēmumu pienākums ir ziņot, kādus mērķus tie sev izvirzījuši vides un sabiedrības interešu apmierināšanas jomās un kā tie tiek pildīti.
Pēdējos gados šajā jomā biznesa pasaulē notikuši lieli skandāli, jo konstatēts, ka ESG ziņojumi kļuvuši par zaļmaldināšanas rīku – tā noticis, piemēram, ar ”Deutsche Bank” un “Volkswagen”. Proti, zaļā entuziasma pilnie uzņēmumi, sekojot signāliem no politiskās un patērētāju vides, savulaik bija izvirzījuši ambiciozus mērķus šajā jomā. Taču, mēģinot tos īstenot, uzņēmumi atdūrās pret problēmu, ka nezina, kā to izdarīt – vai nu trūkst nepieciešamo tehnoloģiju, vai arī mērķu sasniegšana izrādījusies krietni dārgāka, nekā plānots. Visbiežāk problēma bija saistīta ar apņemšanos atteikties no fosilo energoresursu izmantošanas. Otra tipiska problēma saistīta ar to, ka mērķi ir trīs un tie var būt pretrunā cits citam. Piemēram, litiju iegūstošs kalnrūpniecības uzņēmums, kas gādā ļoti nepieciešamu metālu pasaules elektrifikācijai, var izpildīt “E” jeb vides sadaļu, taču, ja darbība notiek attīstības valstīs, tad tas, ļoti iespējams, pārkāpj “S” jeb sabiedrības sadaļu.
Lai vismaz Eiropā nostiprinātu ESG ziņojumu noteikumus, šī gada sākumā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (CSRD) par ESG ziņošanu. Tā noteica, ka šādi ziņojumi jāiesniedz visām bankām un apdrošināšanas sabiedrībām, valsts kapitālsabiedrībām un lielajiem uzņēmumiem – tādiem, kuru darbinieku skaits pārsniedz 250 cilvēkus, bet apgrozījums 40 miljonus eiro. Šīs direktīvas ietvaros arī Latvijas valsts kapitālsabiedrības gatavo savus pirmos ESG ziņojumus, tiem vajadzētu parādīties nākamā gada pirmajā ceturksnī. Audita un konsultāciju uzņēmuma “PriceWaterhouseCoopers” ESG prakses grupas vadītājas Maijas Orbidānes vērtējumā Latvijā ir apmēram 60 uzņēmumu, kam būs jāziņo.
Varētu šķist, ka daudzie vidējie un mazie uzņēmumi, no kuriem ESG ziņojumi prasīti netiek, var šobrīd neiespringt. Šī pārliecība ir maldīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau pieminētā finansējuma pieejamība – tā kā bankām un apdrošinātājiem jāsāk iesniegt ikgadējos ESG ziņojumus un katrā nākamajā jādemonstrē zināms progress kredītportfeļa “zaļināšanā”, tad visai drīz gaidāma banku kredītportfeļu “tīrīšana” un kredītu nepieejamība tām nozarēm, kuras ES taksonomija neatzīst par zaļām. Tie, kas snaudīs, var izrādīties zaudētāji.
Otrs būtiskākais iemesls ilgi negulēt ir šobrīd apspriešanā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju – tā noteiks pienākumu nodrošināt ilgtspēju visās piegādes ķēdēs. Advokātu biroja “Sorainen” ESG prakses vadītāja, advokāte Agita Sprūde domā, ka, ļoti iespējams, šīs direktīvas pieņemšana var notikt vēl šogad, taču, ja tā nenotiks, tad nākamā gada sākumā gan. Direktīvas praktiskās sekas – ja vēlies kaut ko piegādāt lielajam uzņēmumam Latvijā vai Eiropā, arī tev, gribi vai negribi, jāatbilst ESG prasībām. Visbeidzot, trešais ESG prasību izpildi nodrošinošais mehānisms ir eksports. Tikko kāds vēlas eksportēt savas preces vai pakalpojumus uz ārvalstīm, arī viņam jāatbilst ESG prasībām. Šo triju mehānismu darbības rezultātā var prognozēt, ka ESG prasību izpilde šīs desmitgades laikā aptvers lielāko Latvijas uzņēmumu daļu.
Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Parlamenta viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
