Eiropas vēlēšanas. Viņas saņem mazāk 10
Diskriminācija pēc dzimuma, rasu un etniskās piederības, pēc vecuma, invaliditātes, reliģiskās vai citas pārliecības un seksuālās orientācijas pamata Eiropas Savienībā aizliegta trīs jomās – nodarbinātībā, sociālajā drošībā, preču un pakalpojumu sniegšanā. Tas noteikts Eiropas Kopienas līgumā un 14 direktīvās. Pēdējos gados šajā jomā nav vērojami būtiski uzlabojumi. Eiropas Parlamenta (EP) 9. sasaukuma (2019–2024) pilnvaru laikā virzītas vairākas iniciatīvas dzimumu diskriminācijas izskaušanai ES darba tirgū. Būtiskākā ir Darba samaksas pārredzamības direktīva, kuru ieviešot sievietēm nevarēs maksāt mazāk kā vīriešiem. Lai paplašinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un līdzsvaru darba vidē, Eiropas uzņēmumiem noteiktas vairākas jaunas prasības.
Guntis Ščerbinskis
Dzimumu algu plaisa rūk gausi
“Labi apzinos, ja es būtu Olivers Kolmans, es pelnītu ievērojami vairāk,” tā savu Holivudā saņemto algu nesenā intervijā telekompānijai CNN raksturo oskarotā britu aktrise Olīvija Kolmane. Viņa min arī kādu kliedzošu piemēru, kad atšķirība kolēģu atalgojumā sasniegusi pat 12 000 procentu. Kolmane uzskata, ka darba atlīdzības plaisa starp dzimumiem sakņojas sen novecojušā priekšstatā, ka tieši vīriešu kārtas aktieri filmai piesaista skatītājus.
Lai arī ne tik dramatiskos apmēros, sieviešu un vīriešu atalgojuma plaisa ir globāla vaina, kas vēsturiski veidojusies gan aiz okeāna, gan Eiropā. Latvija nav izņēmums. Piemēram, 2022. gadā valstī vislielākā dzimumu algu plaisa reģistrēta mākslas, izklaides un atpūtas nozarē – vīriešiem vidēji stundā maksāts gandrīz par 40% vairāk nekā sievietēm.
Rekordplaisa – Igaunijā
Dzimumu nevienlīdzība nodarbinātības jomā pasaulē ir daudz lielāka, nekā iepriekš uzskatīts, – šogad publicētajā ziņojumā atzīmē Pasaules Bankas eksperti. Vidēji pasaulē sieviete nopelna 77 centus iepretim katra vīrieša saņemtajam dolāram. Kopumā 92 pasaules valstīs nav noteikumu, kas paredz vienādu atalgojumu par vienādas vērtības darbu.
Eiropas Savienībā sieviete vidēji darba stundā saņem gandrīz par 13% mazāk nekā vīrietis, liecina “Eurostat” dati par stāvokli 2022. gadā. Rekordplaisa reģistrēta Igaunijā (21,3%), kamēr Luksemburgā sieviešu vidējais atalgojums jau par 0,7% pārsniedz vīriešu algas.
Latvijā sieviete vidēji darba stundā nopelna par 17,1% mazāk nekā vīrietis, atšķirība ir lielāka nekā vidēji ES. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka darba samaksa Latvijas sievietēm netiek līdzi vīriešu stundas atalgojumam.
Pat salīdzinot atalgojumu starp vienāda vai līdzīgas vērtības darba darītājiem, 2022. gadā konstatēta 8,2% atšķirība par sliktu sievietēm, liecina “Figure Baltic Advisory” veiktais Vispārējā atalgojuma pētījums.
Ar caurspīdību pret netaisnību
Lai mazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, pirms gada Eiropas Parlaments nobalsoja par Darba samaksas pārredzamības direktīvu (tiek dēvēta arī par Vienlīdzīgas samaksas direktīvu).
Ar to tiks radīts spiediens uz darba devējiem, pieprasot lielāku atbildību dzimumu nevienlīdzības novēršanā. Uzņēmumiem tas nozīmē pienākumu vētīt atalgojuma sistēmas, novēršot iespējamos dzimumu diskriminācijas faktorus.
Jaunie noteikumi, kas gan stāsies spēkā tikai 2026. gada jūnijā, attiecas uz uzņēmumiem ar 100 un vairāk darbiniekiem. Direktīva paredz tiesības uz informāciju – darba devējam jānodrošina darbiniekam piekļuve informācijai par uzņēmumā noteikto atalgojumu sadalījumā pēc dzimuma. Uzņēmumiem būs regulāri jāatskaitās valsts iestādēm par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām savā organizācijā. Ja tomēr tiks atklāta nevienlīdzība darba samaksā, tad diskriminētie varēs pretendēt uz kompensāciju.
Saskaņā ar direktīvas nosacījumiem pieļaujamā atšķirība vīriešu un sieviešu darba samaksā nedrīkst pārsniegt 5% līmeni. Pārkāpjot šo slieksni, uzņēmuma pienākums būs situāciju labot, jārēķinās arī ar iespējamām soda sankcijām.
Neapmaksātas rūpes, nenovērtēts darbs
Vērtējot jauno noteikumu ietekmi uz algu nevienlīdzības izskaušanu, jāņem vērā, ka nepietiekama darba samaksas caurspīdība šajā stāstā ir tikai viens no punktiem. Problēmas saknes ir krietni dziļākas, un direktīva līdz tām nesniedzas.
Turklāt darba samaksas pārskatāmības principus Brisele attiecina tikai uz lielām un vidēji lielām kompānijām. Vai un kādas papildu prasības būs arī mazākiem uzņēmumiem, atstāts katras dalībvalsts pašas ziņā.
Analizējot dzimumu algu plaisu Latvijā, eksperti to skaidro ar plašo sieviešu iesaisti bērnu aprūpē un audzināšanā, ar ievērojamo sieviešu pārsvaru zemāk atalgotās profesijās (veselības un sociālā aprūpe, izglītības nozare).
“Kad kādreiz gribēju kļūt par skolotāju, māte, kura pati bija pedagogs, sacīja, ka vīrietis nevar atļauties darbu, kuru vēlas. Viņam ir jāstrādā tāds darbs, ar ko var nodrošināt ģimeni,” savu jaunību atminas Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš šo padomu savulaik arī ņēmis vērā, bet tagad atzīst, ka mūsdienu sabiedrība no šāda uzstādījuma virzās prom.
Skaitļi rāda, ka nekur tālu gan vēl neesam tikuši. Saskaņā ar CSP datiem sievietes veido vairāk nekā 80% nodarbināto veselības un sociālajā aprūpē, kā arī izglītības nozarē. Bet vīrieši dominē augstāk atalgotās jomās, piemēram, sakaru un informācijas tehnoloģiju sfērā.
“Lai gan skolotājs un skolotāja par vienādu slodzi saņem vienādu atalgojumu, lielais sieviešu īpatsvars nozarē velk uz leju kopējo sieviešu algu līmeni,” piebilst LDDK eksperts.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns skaidro, ka atalgojumu sistēmas nozarēs veidojušās vēsturiski un darba samaksa mūsu skolotājiem un mediķiem aizvien vēl nav atbilstoša, kaut vai salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu.
Arī bērnu audzināšana un citas neapmaksātas mājas rūpes vairo ienākumu plaisu starp dzimumiem. “Jau kopš bērna kājas, kad ieraugu netīrus traukus, ķeros tiem klāt un nomazgāju,” par saviem ieradumiem stāsta Baldzēns. Viņaprāt, jaunākas paaudzes cilvēki pienākumus vairs tik ļoti nedala “sieviešu” un “vīriešu” darbos.
Tomēr pētījumi rāda, ka priekšstati par dzimumu lomām un spējām Latvijas sabiedrībā ir visai sīksti. Trešajā daļā Latvijas ģimeņu rūpes par bērniem uzņemas sievietes vienas pašas, vīriešiem neiesaistoties vispār, – atklāts Labklājības ministrijas pirms četriem gadiem veiktā izpētē. Savukārt “Novatore dzimumu līdztiesības barometrs 2024” rāda, ka lielākā daļa sabiedrības (56%) joprojām uzskata, ka bērni un ģimene ir sieviešu rūpes.
Kad varēs apskaust sieviešu algas?
Darba samaksas pārskatāmības direktīva nav vienīgā pēdējo gadu ES iniciatīva, kas vērsta uz netaisnīga atalgojuma izskaušanu Eiropā. Piemēram, 2022. gada novembrī EP apstiprināja noteikumus par dzimumu līdzsvaru uzņēmumu valdēs, kur līdz šim labi atalgotajos posteņos dominējuši vīrieši.
Abu minēto direktīvu noteikumi tiks ieviesti pēc diviem gadiem. Līdz ar to 2026. gadā, iespējams, gaidāms zināms lūzuma punkts Eiropas ceļā uz taisnīgāku atalgojumu. Runājot par Latviju, mūsu eksperti prognozēs ir piesardzīgi un konkrētus termiņus nenosauc. Viņi ir vienisprātis, ka šajā laukā svarīgāki būs pašu, nevis Briseles lēmumi.
LBAS vadītājs min, ka progress lielā mērā būs atkarīgs no tā, cik strauji pietuvosimies Igaunijas un Lietuvas skolotāju algu līmenim. Bet Leiškalns mudina pārskatīt, piemēram, vecāku pabalsta politiku, lai stimulētu abu vecāku iesaisti bērna aprūpē, saglabājot gan tēva, gan mātes saiti ar darba devēju bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Viņš rosina paplašināt arī pagarinātās dienas grupas pakalpojumu skolās.
Skaidrs, ka jāmainās arī sabiedrības izpratnei un attieksmei šajos jautājumos, lai lietas virzītos uz pozitīvo pusi.
Dzimumu līdzsvars EP un partiju sarakstos
Eiropas Savienības (ES) politiķi neatlaidīgi mudina uz sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos. Kāds dzimumu līdzsvars tad ir pašā Eiropas Parlamentā (EP), un kāda aina atklājas mūsu partiju veidotajos EP vēlēšanu kandidātu sarakstos?
Kopš pirmajām tiešajām EP vēlēšanām 1979. gadā, kad parlamenta sastāvā iekļuva 15,2% sieviešu, ar katru nākamo ES likumdevēja sastāvu sieviešu īpatsvars tajā aizvien audzis.
Pašreizējais sasaukums, kura pilnvaras sākās 2019. gada jūlijā un beidzas šogad, Eiropas parlamentu vēsturē tiks ierakstīts ar līdz šim rekordaugstu sieviešu īpatsvaru, sasniedzot 40 procentu pārstāvību.
“Tātad sieviešu īpatsvaram ir tendence pieaugt arī dabiski,” spriež EP deputāte Inese Vaidere (“Jaunā Vienotība”, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupa).
“Ir izskanējuši ierosinājumi noteikt dzimumu kvotas EP komitejās, bet nedomāju, ka tās ir nepieciešamas. Deputātiem jādod iespēja strādāt komitejās, kurās mēs spējam paveikt vislielāko pienesumu savai valstij, nevis kur tiekam “norīkoti”.”
Vaidere atzīmē, ka jau šobrīd spēkā ir noteikumi, ka, ieceļot EP augstākās amatpersonas, piemēram, priekšsēdētāju un priekšsēdētāja pirmo vietnieku, ir jāņem vērā dzimuma līdzsvars. Arī katras komitejas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieki nedrīkst būt tikai vīrieši vai tikai sievietes. “Šādi tiek radītas līdzvērtīgas iespējas sievietēm un vīriešiem, pretendējot uz augstākajiem amatiem, kā arī rādīts labs piemērs privātajam sektoram,” uzskata politiķe.
Latviju šajā EP sasaukumā pārstāv četras sievietes un četri vīrieši. Iepriekšējā sasaukumā sievietes bija mazākumā. Kipra ir vienīgā valsts, kuru EP aizejošajā sasaukumā pārstāv tikai vīrieši. No 11 Lietuvas eiroparlamentāriešiem tikai trīs ir sievietes, bet Igauniju pārstāv divas deputātes un pieci deputāti.
2019. gadā ES iestādes pārvarēja arī tā sauktos “stikla griestus”, sievietēm nonākot visaugstākajās pozīcijās. Urzula fon der Leiena kļuva par Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāju, bet viņas vadīto komisāru kolēģiju veido 12 sievietes un 14 vīrieši.
“Tas ir spēcīgs signāls par EK apņemšanos veicināt dzimumu līdztiesību,” vērtē EP deputāts Ivars Ijabs (“Latvijas attīstībai”, “Renew Europe” grupa). “Tomēr sieviešu pārstāvība EK augstākā līmeņa vadībā – ģenerāldirektoru un direktoru līmenī – joprojām ir zemāka nekā vīriešu.”
Politiķis uzskata, ka jāturpina uzlabot dzimumu līdzsvars visos lēmumu pieņemšanas līmeņos – ne tikai politiskajā, bet arī administratīvajā vadībā. Tas varot ietvert dzimumu kvotu vai mērķu noteikšanu. Vienlaikus gan jāpiebilst, ka “Latvijas attīstībai” kandidātu sarakstā, kurā Ijabs šajās EP vēlēšanās startē ar 1. numuru, pirmajā trijniekā nav iekļuvusi neviena sieviete. Kā smejies, neklausies vien manos vārdos, bet skaties arī manos darbos.
Par ko liecina partiju kandidātu saraksti
l Šajās EP vēlēšanās no Latvijas kandidē: 163 vīrieši (60,1%); 108 sievietes (39,9%).
l Salīdzinot ar 2019. gadu, šajās EP vēlēšanās kandidātu sieviešu īpatsvars ir audzis par 9,4%.
l Tikai četros no 16 kandidātu sarakstiem augšgalā (1. numurs) ir sieviete.
l Sešu sarakstu pirmo trijnieku veido tikai vīrieši, divu sarakstu pirmajā trijniekā ir tikai sievietes.
l Kopumā visu 16 sarakstu pirmo trijnieku veido 32 vīrieši un 16 sievietes.
Vai jums ir nācies piedzīvot diskrimināciju darbā?
Ivars Ijabs: Tas ir trauksmes signāls
Invaliditātes jautājumu risināšanā nepieciešama visaptveroša pieeja, sākot no preventīviem pasākumiem veselības jomā līdz pat iekļaujošas nodarbinātības un izglītības veicināšanai, – uzsver Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Ivars Ijabs (“Latvijas attīstībai”, “Renew Europe” grupa). Politiķis piekrīt, ka arī Briselei šajā jomā jākļūst aktīvākai.
Latvija ES izceļas ar skaudru statistiku – vislielāko smagas invaliditātes īpatsvaru. No otras puses, Latvija ir arī to valstu vidū, kuras šīs mazaizsargātās sabiedrības grupas atbal¬stam atvēl niecīgākos budžeta līdzekļus. Par ko, jūsuprāt, liecina šie skaitļi?
I. Ijabs: Šie dati tiešām raisa bažas un liek uzdot nopietnus jautājumus par invaliditātes politikas efektivitāti valstī.
Pirmkārt, salīdzinoši lielais cilvēku ar smagu invaliditāti īpatsvars Latvijā var liecināt par nepilnībām veselības aprūpes un rehabilitācijas sistēmā.
Otrkārt, zemais valsts budžeta līdzekļu īpatsvars, kas tiek novirzīts cilvēku ar invaliditāti atbalstam, var norādīt uz nepietiekamu politisko prioritāti šim jautājumam. Tas var nozīmēt, ka trūkst atbilstošu pakalpojumu un atbalsta mehānismu, lai veicinātu šo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā un darba tirgū. Rezultātā viņi var saskarties ar nabadzības un sociālās atstumtības risku.
Treškārt, šie rādītāji var liecināt arī par plašāku problēmu – sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ja sabiedrībā valda aizspriedumi, tas var kavēt gan politisko lēmumu pieņemšanu par atbalsta pasākumiem, gan pašu cilvēku ar invaliditāti motivāciju iekļauties sabiedrībā.
Manuprāt, šie dati ir nopietns trauksmes signāls Latvijas politikas veidotājiem. Ir nepieciešama visaptveroša pieeja invaliditātes jautājumu risināšanā. Svarīgi arī palielināt finansējumu invaliditātes atbalsta programmām un pakalpojumiem.
Vērtējot ES realizēto atbalsta politiku personām ar invaliditāti, Eiropas Revīzijas palāta bijusi gana kritiska, uzsverot, ka tās praktiskā īstenošana un efektivitāte ne vienmēr ir pārredzama. Tas ir akmens arī EP dārziņā.
EP noteikti vajadzētu kļūt aktīvākam šajā jomā, izmantojot savas likumdošanas un uzraudzības pilnvaras. Piemēram, parlaments varētu pieprasīt Eiropas Komisijai (EK) izstrādāt skaidrākus rādītājus un mērķus ES invaliditātes politikas īstenošanas uzraudzībai, kā arī uzlabot datu vākšanu un analīzi. EP var arī ierosināt jaunus ES tiesību aktus vai grozījumus esošajos, stiprinot personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību.
Eiropas Parlaments un Padome nesen panākusi vienošanos par vienotas ES invaliditātes apliecības ieviešanu. Vai tas nebūs tikai vēl viens papīrs?
Uzskatu, ka tas ir nozīmīgs solis uz priekšu, kas var būtiski atvieglot Latvijas pilsoņu ar invaliditāti dzīvi vairākos aspektos.
Vienota ES apliecība ne tikai ļaus cilvēkiem vieglāk ceļot un pārvietoties starp ES dalībvalstīm, tā var palīdzēt arī mazināt diskrimināciju un veicināt iekļaušanu.
Tas dos arī skaidru signālu, ka visā ES personām ar invaliditāti ir vienādas tiesības un ka viņu vajadzības ir jārespektē. Tas var veicināt lielāku sabiedrības izpratni un empātiju pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Šī iniciatīva var stimulēt dalībvalstis, tostarp Latviju, uzlabot invaliditātes politiku un pakalpojumus.
Vienota apliecība var sniegt arī iespēju vākt salīdzināmus datus par personu ar invaliditāti situāciju visā ES. Tas savukārt var palīdzēt labāk izprast viņu vajadzības, uzraudzīt progresu un veidot uz pierādījumiem balstītu politiku.
Tomēr svarīgi atzīmēt, ka apliecības ieviešana būs tikai pirmais solis. Lai panāktu reālas izmaiņas, būs nepieciešama efektīva īstenošana un papildu pasākumi, piemēram, vides pieejamības uzlabošana, sabiedrības izglītošana un atbalsta pakalpojumu stiprināšana.
Latvijas uzņēmumu pārstāvji man stāstījuši, ka darba vietu pielāgošanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām labāk veic pašu spēkiem. Pieejamie atbalsta instrumenti radot nesamērīgu birokrātisku slogu.
Jūsu minētā problēma ir ļoti svarīga un prasa risinājumus gan nacionālā, gan ES līmenī. Nerisinot to, var tikt zaudētas iespējas gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan pašiem uzņēmumiem.
Turklāt pārmērīga birokrātija var mazināt arī pieejamo atbalsta instrumentu efektivitāti. Ja liela daļa resursu tiek tērēta administratīvām procedūrām, nevis reāliem atbalsta pasākumiem, tas samazina politikas ietekmi.
Vai redzat te kādus praktiskus risinājumus?
Te nepieciešami vairāki pasākumi. Vienkāršot pieteikšanās un atskaitīšanās procedūras atbalsta saņemšanai, samazinot iesniedzamo dokumentu skaitu un optimizējot procesus. Tas var ietvert arī digitālu risinājumu ieviešanu, piemēram, vienotu elektronisko platformu.
Svarīgi ir nodrošināt skaidru un viegli pieejamu informāciju par pieejamajiem atbalsta instrumentiem un to izmantošanas nosacījumiem. Jāstiprina dialogs starp valsts iestādēm, uzņēmumiem un invaliditātes organizācijām, lai atklātu galvenās birokrātiskās barjeras un rastu praktiskus risinājumus to pārvarēšanai.
Arī ES līmenī būtu jāvienkāršo ES fondu izmantošanas procedūras, nodrošinot dalībvalstīm lielāku elastību atbalsta shēmu veidošanā atbilstoši nacionālajām vajadzībām.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
