Eiropas vēlēšanas. Vienam daudz, citam nemaz!? 3
Kāda ir atdeve jaunatnes programmās iztērētiem miljardiem?
Sasniedzot pilngadību, Eiropas Parlamenta vēlēšanās grasās piedalīties vien 49 procenti Latvijas astotklasnieku, kas ir par septiņiem procentiem mazāk nekā 2016. gadā, liecina 2022. gadā veikta Eiropas pilsoniskās izglītības aptauja. Tas ir daudz zemāks rādītājs nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, kur vēlēt Eiropas Parlamentu gatavs 61 procents šāda vecuma jauniešu. Jāpiebilst, ka šī aptauja parāda arī to, ka jauniešu vēlme piedalīties nacionāla līmeņa vēlēšanās mazinājusies pat par piektdaļu. 2016. gadā Saeimas vēlēšanās nākotnē bija gatavi piedalīties 78 procenti 8. klašu skolēnu, bet nu vairs tikai 57 procenti. Kāpēc jaunieši nevēlas piedalīties vēlēšanās?
Iespējams, nevēlēšanās balsot Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās saistīta ar to, ka jaunieši īsti neapzinās tā nozīmi. Ance Mālkalna, kluba “Māja” prezidente, stāsta: “Jo sevišķi ārpus Rīgas un īpaši Latgales reģionā jaunieši bieži vien uzskata, ka Eiropas Savienība viņu dzīvi nekā neietekmē, neko viņiem nedod. Līdz ar to jaunieši nesaprot, kāpēc viņiem jāiesaistās. Šo naratīvu bieži vien uzstāda arī bērnu vecāki vai skolotāji, kuri kritizē, cik viss ir slikti, apgalvo, ka pie daudzām problēmām vainīga Eiropa un tāpat tur neko nevar ietekmēt. Bērni un jaunieši to pārņem.”
Neiesaistīšanās varētu būt skaidrojama arī ar to, ka ES politisko sistēmu un to, ko dara katra tās institūcija, tiešām var būt grūti saprast. “Ja daudzi pat neizprot Latvijas politisko sistēmu, kā gan mēs varam cerēt, ka izpratīs Eiropas Savienību?” vaicā A. Mālkalna.
Iespējas aizvien paplašinās
Tikmēr ES Jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam paredz veicināt jauniešu izglītotību, mobilitāti, sadarbību, iepazīstināt jaunos cilvēkus ar ES vērtībām, kā arī uzlabot viņu nodarbinātību. Turklāt kā jaunatnes politikas stūrakmens minēta tieši jauniešu iesaistīšana politiskajos un pilsoniskajos procesos. Tie nav tikai vārdi – šim mērķim tiek tērēti miljardi.
Laikā no 2021. līdz 2027. gadam programmai “Erasmus plus” atvēlēts 26 miljardu eiro finansējums. Aptuveni puse no šīs naudas tiek novirzīta studiju (studentu un pasniedzēju) mobilitātei, bet otra puse tieši dažādiem jaunatnes projektiem. Jauniešu aktivitāti vajadzētu veicināt arī Eiropas Solidaritātes korpusa pro-grammai, kam sešiem gadiem atvēlēts viens miljards.
Latvijai gan pērn, gan arī šogad tikai jaunatnes mobilitātes, apmaiņas, sadarbības un brīvprātīgā darba projektiem no ES budžeta piešķirti teju astoņi miljoni eiro.
Eiroparlamentāriete no Latvijas Dace Melbārde (“Jaunā Vienotība”) uzsver, ka pēdējos gados ES darījusi ārkārtīgi daudz, lai palielinātu jauniešu līdzdalību politikā un arī lēmumu pieņemšanas procesos. Eiropas Parlaments (EP) panācis, lai tiktu teju dubultots programmas “Erasmus Plus” finansējums. Tāpat EP izsaka priekšlikumus, kā tieši finansējums sadalāms starp “Erasmus Plus” apakšprogrammām.
Šī EP sasaukuma laikā izveidota arī jauna “Erasmus plus” apakšprogramma “ALMA”, kas paredzēta jauniešiem, kuri vairs nemācās un meklē savu vietu darba tirgū. Viena no pro¬grammas iespējām ir piesaistīt mentoru, kas palīdz apzināties savas intereses un atrast piemērotu darba vietu, kas iespējama arī ārzemēs. Tādējādi iespējams celt paš¬apziņu, veicināt patstāvību, apgūt starpkultūru prasmes. Šī programma labi piemērota tā saucamajiem atstumtajiem jauniešiem. EP arī rosinājis veidot programmu, kas finansētu jauniešu iespējami agrāku iepazīšanos ar darba tirgu, vienlaikus prasot, lai jaunieši praksēs netiktu izmantoti kā bezmaksas darbaspēks, lai viņiem būtu sociālā apdrošināšana un darba samaksa.
Izveidota arī jauna “Erasmus Plus” apakšprogramma “Discover EU”, kuras ietvaros 18 gadus vecie ES pilsoņi var pieteikties uz ES kompensētiem transporta izdevumiem ES iepazīšanai. Piemēram, šogad Latvijas jauniešu ceļošanai paredzēti 131 006 eiro.
“Eiropas Parlamentā bija gana daudz diskusiju par šo – bija deputāti, kas uzskatīja, ka nav pareizi finansēt šādu jauniešu iniciāciju. Taču šī programma mudina jauniešus būt patstāvīgiem, pašiem pieteikties finansējumam, pašiem plānot ceļojumu, uzņemties atbildību. Programmas ietvaros ir arī dažādi tikšanās punkti, kuros ceļojošie jaunieši var satikties. Tā ir arī uz starpkultūru mijiedarbību vērsta programma,” saka D. Melbārde.
Viņa atgādina, ka 2021. gadā notika Eiropas nākotnes konference, ko rosināja rīkot EP un kas deva jebkuram eiropietim iespēju izteikties par to, kādai tad šai nākotnei būt. Konferences ietvaros bija arī daudz pasākumu jauniešiem. Piemēram, Latvijā notika diskusijas pat ielu pagalmos un purvā, kur vajadzēja doties ar īpašām purva kurpēm.
Rezultātā 2022. gads tika pasludināts par Eiropas Jaunatnes gadu, lai vēl vairāk iesaistītu jauniešus ES institūciju darbībā. Šī gada ietvaros EP rīkoja divus nozīmīgus pasākumus, kuros piedalījās tūkstošiem jauniešu. Arī D. Melbārde uz to aicināja jauniešus no Latvijas. Šajos pasākumos izkristalizējās, kas ES jauniešiem ir aktuāli, piemēram, kā viena no lielākajām problēmām atklājās jauniešu mentālā veselība. Kaut arī veselība ir katras dalībvalsts pašas pārziņā, nu ES veido programmu, kas vērsta uz jauniešu mentālās veselības stiprināšanu. Tas ir viens no pierādījumiem, ka jauniešu izteiktām iniciatīvām ir turpinājums.
Vai jāvēl agrāk?
Vai jauniešu gatavību vēlēt, kā arī citādi iesaistīties pilsoniskos un politiskos procesos varētu uzlabot vēlētāju vecuma cenza samazināšana līdz 16 gadiem?
Vairākās Eiropas valstīs vēlētāju vecuma cenzs jau samazināts, un arī D. Melbārde, tiekoties ar jauniešiem, allaž jautā viņu viedokli par vēlētāju vecumu. “Jauniešiem pašiem ir atšķirīgi viedokļi: ir tādi, kas saka, ka 16 gadu vecumā nav gatavi pieņemt šādus lēmumus, bet ir arī tādi, kas jūtas gatavi. Pati uzskatu, ka vēlētāju vecuma cenza samazināšana ir laba doma, jo Eiropa noveco, līdz ar to vecu ļaužu īpatsvars vēlētāju vidū palielinājies. Taču viss, ko dara Eiropas Parlaments, ir nākotnes politika. Tāpēc jauniešiem būtu jāspēlē daudz lielāka loma, tiesa, viņi tad tam arī nopietni jāsagatavo, lai jaunie cilvēki spētu izdarīt informētas izvēles.”
“Mūsu organizācijas viedoklis – vecuma robežu nevajag samazināt, ja vien skolā netiek ieviesta pilnvērtīga politikas apguve, lai jaunieši izprastu, ko viņu balss ietekmē. Viņu zināšanu līmenis šobrīd ir ļoti zems,” teic A. Mālkalna. Vienā no skolām testējot jauniešu zināšanas par politiku, secināts, ka vidējais rādītājs 10 ballu skalā ir trīs. Jaunie cilvēki ir gatavi atnākt uz kādu pasākumu, aizbraukt uz kādu jauniešu apmaiņu ārzemēs, bet paši aktīvi ikdienā darboties kādā NVO tomēr nevēlas.
Lai neizšķērdētu talantus
Viens no Eiropas Jaunatnes stratēģijas mērķiem ir pievērst īpašu uzmanību jauniešiem, kas ir atstumti vai var tādi kļūt etniskās izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas, sociālekonomisko vai citu iemeslu dēļ. Sociālekonomiskā un demokrātiskā atstumtība ir cieši saistītas, jo jaunieši, kas cīnās ar nelabvēlīgiem apstākļiem, parasti ir mazāk aktīvi pilsoņi un mazāk uzticas iestādēm. “Eiropa nevar atļauties talantu izšķērdēšanu, sociālo atstumtību vai distancēšanos jauniešu vidū,” uzsvērts stratēģijā.
Kā novērst “talantu izšķērdēšanu” un panākt, lai jauniešiem paredzētais atbalsts nonāktu pie tiem, kam to visvairāk vajag? Un nebūtu tā, ka aktīvie jaunieši ES atbalstu izmanto daudzas reizes, bet citi nekad?
“Noteikti vairāk jāstāsta par šīm iespējām, kaut mums pašiem organizācijā dažbrīd šķiet, ka tiešām jau daudz to darām,” atbild A. Mālkalna. “Vairāk jāaizsniedz skolas, kā arī skolām vairāk jāsadarbojas ar nevalstisko sektoru. Arī Eiropas Parlamenta deputātu uzdevums, dodoties uz skolām vai citur tiekoties ar jauniešiem, būtu skaidrot, kāpēc ir svarīgi būt pilsoniski aktīviem, būt kādās organizācijās, un pateikt arī to, ka dalība jaunatnes apmaiņas programmās ir kā bonuss par šo aktivitāti.”
D. Melbārde uzskata, ka tieši šis EP sasaukums daudz darījis, lai piedāvātu ES iespējas atstumtajiem jauniešiem un uzrunātu līdz šim pasīvos jauniešus. Tajā pašā laikā parlamentā apzinās, ka joprojām vienam tiek daudz, citam nemaz. “Mēs par to diskutējam, tomēr nevaram to no Briseles atrisināt,” tā D. Melbārde. “Taču viens no aicinājumiem nacionālajām valdībām ir ieviest vairāk jauniešu koordinatoru, lai varētu sasniegt un iesaistīt vairāk jauniešu. Arī katrs deputāts var rīkoties. Es, piemēram, visus šos gadus, kamēr esmu Eiropas Parlamentā, mērķtiecīgi strādāju ar jauniešiem ārpus Rīgas, pērn braucu tikai pie Latgales jauniešiem.”
D. Melbārde izveidojusi jaunatnes līderības pro¬grammu “Ar stiprām saknēm Latvijā un Eiropā”, kurā jaunieši var gan apgūt līderības prasmes, gan izzināt Eiropas politikas jautājumus. Pēc tam programmā iesaistītie jaunieši gan paši iesaistās “Erasmus Plus” aktivitātēs, gan aicina piedalīties citus. Eiroparlamentāriete piešķīrusi arī finansējumu, lai jaunie cilvēki paši var īstenot kādas aktivitātes.
Ir jādod iespēja visiem
Jaunatnes Starptautisko programmu aģentūras (JSPA) ES programmu departamenta direktore Maija Kolberga “Latvijas Avīzei” stāsta, ka dažādu jauniešu iekļaušana ES projektos bijusi būtiska prasība arī iepriekšējo jaunatnes stratēģiju darbības laikā. “Tolaik doma bija, ka studenti izmantos studiju mobilitātes iespējas, bet jauniešiem, kas nestudē un varbūt arī nestrādā, ir iespēja izmantot jaunatnes programmas,” atminas M. Kolberga. “Šī ir prioritāte, kas caur gadiem ir saglabājusies. Ir jādod iespēja visiem jauniešiem. Taču ir jāspēj viņus atrast un motivēt piedalīties.”
Statistika liecina, ka Latvijā aptuveni 30 procenti projektu dalībnieku ir jaunieši ar ierobežotām iespējām. Lai mudinātu reģionu jauniešus rakstīt projektus, aģentūra rīko projektu rakstīšanas darbnīcas gan tiešsaistē, gan tālāk no Rīgas. Tāpat jauniešiem ir iespēja izmantot mentoru palīdzību.
Būtiski, ka daudzās ES programmās dalībniekiem netiek izvirzītas ne izglītības, ne kādas citas kvalifikācijas prasības! Bieži vien ir prasība, lai projektā piedalītos jaunieši ar ierobežotām iespējām.
A. Mālkalna atzīst: uz papīra tas izskatās labi, bet realitātē pēc Eiropas standartiem kādā aspektā teju visi Latvijas jaunieši ir ar ierobežotām iespējām. Piemēram, jaunietis, kas dzīvo tālāk no Rīgas, ES izpratnē jau ir ierobežots ģeogrāfiski. Tāpat, ja jaunietis nāk no šķirtas ģimenes, viņš jau ir ierobežots. Tas nozīmē, ka projektu īstenotājiem dalībnieki nekur tālu nav jāmeklē.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas vadītājs Dmitrijs Zverevs “Latvijas Avīzei” teic, ka “riska grupas jauniešiem ir pietiekami specifiska uzvedība, piemēram, ielu jauniešiem raksturīga diezgan tieša komunikācija un pietiekami liela tolerance pret savstarpējo vardarbību”. “Tad ir jautājums, kā mēs uz to reaģējam un kā šādus jauniešus sakombinējam ar starptautisko vidi un grupu, un pārējiem jauniešiem, kas arī piedalās pasākumā,” stāsta D. Zverevs.
Pilnībā novērst dažādus ekscesus jauniešu projektos nav iespējams, taču svarīgi pareizi reaģēt, kā arī nomierināt pārējo grupu, lai varētu atkal pievērsties projektā paredzētajiem pasākumiem. “Jebkas ir mācīšanās pieredze,” spriež D. Zverevs. “Organizāciju tolerances līmenis ir tiešām kāpis, un tās arvien vairāk gatavas piesaistīt ne tik ērtus jauniešus, kuriem dalība projektā var dot daudz lielāku pievienoto vērtību. Dalība kaut vai vienā projektā pilnībā var mainīt domāšanu, celt motivāciju, kamēr, ja jaunietim tas ir jau piektais vai sestais projekts, pievienotā vērtība būs daudz mazāka.”
Kā būtu pareizāk izlietot miljardus, ko Eiropas Savienība tērē jauniešu apmaiņai, nodarbinātības un pilsoniskās aktivitātes veicināšanai?
Sasniegt tos, kas pīpē pieturā
“Jaunatnes darbinieki, ar kuriem man bijusi saskare, tiešām jau dara visu pēc labākās sirdsapziņas,” vērtē A. Mālkalna. “Rīko seminārus, pieredzes stāstu vakarus. Arī jauniešu festivālos ir teltis, kurās var saņemt informāciju par “Erasmus plus” un Eiropas Solidaritātes korpusa iespējām. Taču jaunatnes darbā tieši šī ir tā neiespējamā misija – sa¬sniegt tos, kuri daudz laika pavada, piemēram, sēžot autobusa pieturā un pīpējot. Lai sasniegtu šos jauniešus, jaunatnes darbiniekiem jābūt psiholoģiskai noturībai un īpašām prasmēm. Strādāt ar ielu jauniešiem nav tas pats, kas darboties ar tiem, kas paši atnākuši uz kādu jaunatnes centru. Lielākajai daļai jaunatnes darbinieku nav šo prasmju, jo Latvijā pat oficiāli nevar iegūt jaunatnes darbinieka profesiju. Trūkst arī cilvēku un finanšu kapacitātes, lai aizsniegtu visus jauniešus.”
D. Zverevs jaunatnes jomā strādā kopš 2006. gada, un viņa secinājums ir, ka šo teju 20 gadu laikā uz jauniešiem vērstās ES pro¬grammas ļoti attīstījušās. “Šobrīd tās izmanto visas formas un iespējas darbā ar jaunatni,” vērtē D. Zverevs.
Latvijā ir organizācijas, kas ir “profesionāli projektu rakstītāji”, tajā pašā laikā JSPA dara daudz, lai rosinātu rakstīt projektus arī tās organizācijas, tostarp skolas, kas līdz šim to nav darījušas. Tāpat tā mudina projektu rīkotājus iesaistīt jauniešus, kas līdz šim nav bijuši aktīvi: gan jauniešus ar invaliditāti, gan no attāliem reģioniem, gan no ne tik turīgām ģimenēm.
Tomēr sasniegt šādus jauniešus projektu īstenotājiem un jaunatnes darbiniekiem ne vienmēr ir vienkārši, jo, kā stāsta D. Zverevs, “šādi jaunieši it kā dzīvo paralēlajā pasaulē un, pat ja zina par ES sniegtajām iespējām, nekādā veidā tās neattiecina uz sevi”. “Vienkārši iet klāt un prasīt, kurš rīt grib braukt man līdzi uz Poliju, – tas nav pareizais veids, kā to darīt. Vispirms jāizveido savstarpējā uzticība,” saka D. Zverevs.
Riska grupu jauniešu iesaisti veicina tas, ka “Erasmus plus” piedāvā arī finansējumu šādu jauniešu iekļaušanai. Piemēram, ja projekta ietvaros paredzēts iet pārgājienā, mazāk situētiem dalībniekiem par ES naudu ir iespēja nopirkt piemērotus apavus, mugursomu vai citu nepieciešamo ekipējumu.
Kāds labums?
Bet vai tas nozīmē arī to, ka pieaug jauniešu pilsoniskā aktivitāte, palielinās arī nodarbinātība?
“Tādu tiešo efektu neviens projekts nevar dot,” strikts ir jaunatnes darbinieks. “Taču, piedaloties projektā, jaunietis visu laiku ir spiests mācīties. Līdz ar to viņš attīsta ļoti dažādas prasmes, sākot ar sevis vadīšanu, turpinot ar ļoti praktiskām lietām: kā nopirkt biļetes, noorganizēt kafijas pauzi. Viņi mācās arī komunicēt, izdarīt secinājumus. Beigās jaunietim rodas apziņa: ja man izdevās šis, man izdosies viss cits. Un šī apziņa var veicināt gan jaunieša pilsonisko līdzdalību, gan nodarbinātību.”
M. Kolberga uzskata, ka visvērtīgākās ir tās ES jaunatnes programmas, kas atbalsta jauniešu brīvprātīgo darbu: tas visvairāk dod gan jauniešu personīgajai izaug¬smei, gan arī lielu labumu sabiedrībai. Piemēram, Gulbenes novadā nu jau ļoti gaida, kad atkal atbrauks kāds brīvprātīgais no ārzemēm, kas vietējā kopienā ienesīs jaunas vēsmas. Turklāt šie projekti ir ilgāki. Vienīgi žēl, ka pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, daudzi jaunieši no ārvalstīm baidās braukt uz Latviju gan strādāt brīvprātīgo darbu, gan piedalīties apmaiņas programmās.
Ko gaidīt nākotnē
D. Melbārde prognozē, ka nākamais EP sasaukums pievērsīs lielāku uzmanību Eiropas jauniešu mentālajai veselībai. To, ka mentālā veselība tiešām ir liela aktualitāte, apliecina arī tas, ka daudzi jauniešu projektu pieteikumi satur vēlmi rīkot pasākumus par šo tēmu. A. Mālkalna domā, ka tas saistīts ar to, ka sociālajos medijos satura veidotāji vairs nebaidās par šīm tēmām runāt, līdz ar to arī jaunieši vairāk sāk par to domāt un ir gatavi šajā ziņā atklāties. Ir lauzta stigma, ka par to nedrīkst runāt un lūgt palīdzību.
Arī pati A. Mālkalna piedalījusies jaunatnes darbinieku projektā, kurā apguvusi metodes, ko var izmantot darbā ar jauniešiem, iemācot viņiem, kā cīnīties “ar iekšējiem dēmoniem”.
Ko vēl varētu darīt nākamais Eiropas Parlaments, lai ieguldījumam jaunatnē būtu lielāka atdeve?
A. Mālkalna uzskata, ka lēmumu pieņēmējiem kopumā vajadzētu beigt domāt par jauniešiem projektu rāmjos, bet vairāk viņus iesaistīt konkrētu lēmumu pieņemšanā, ņemt vērā viņu viedokli.
D. Melbārde saka: viens no ieguvumiem no Jaunatnes gada jau ir – nolemts nodrošināt lielāku jaunatnes pārstāvniecību lēmumu pieņemšanā, turklāt visās jomās, ne tikai tajās, kas attiecas uz jaunatni un izglītību.
Kā tieši jauniešus uzklausīs? Piemēram, ir izveidots jauns politisks instruments – ES jaunatnes politikas tests, kas paredz, ka jebkurš nozīmīgs lēmums tiek izvērtēts kopā ar jauniešiem, lai saprastu, kāda būs tā ietekme. Ja tiek paredzēta negatīva ietekme, jāveido kompensējoši mehānismi. Tas jau ieviests Austrijā, Vācijā un Francijā. Nākamā sasaukuma laikā tas būtu jāievieš un jāiedarbina visā ES. D. Melbārdes ieskatā jāpievērš lielāka loma arī 21. gadsimta prasmju attīstībai, kā arī ES līmenī jādomā par vienotu izglītības politiku, lai modernizētu izglītību un nākotnē celtu ES ekonomisko konkurētspēju.
Vajadzīgi arī uzlabojumi jauniešu programmu realizācijā. Piemēram, Eiropas Solidaritātes korpusa pro-grammās būtu nepieciešams palielināt finansējumu, kas piešķirts katram brīvprātīgā darba veicējam. Par šo darbu netiek maksāta alga, tomēr tiek piešķirta tā saucamā kabatas nauda, kas šobrīd ir pieci eiro dienā, kas ir pārāk maz. “Brīvprātīgajiem no ārvalstīm maksājam 330 eiro mēnesī, kas ir kabatas nauda un ēšanas nauda kopā. Par to nevar ne paceļot pa Latviju, ne aiziet uz teātri,” teic A. Mālkalna.
Tāpat jāattīsta plašāka sadarbība ar NVO, cenšoties ar ES projektiem aizsniegt vēl vairāk jauniešu, turpina A. Mālkalna. Piemēram, sadarbojoties ar biedrībām, kas atbalsta ielu jauniešus, un tieši tam mērķējot ES finanses.
M. Kolberga piebilst, ka būtu vēl jāvienkāršo un jādigitalizē projekta pieteikumu procedūras, jo jāņem vērā, ka tos var iesniegt jaunieši jau no 13 gadu vecuma.
“Ja raugāmies kopumā uz ES politiku, jāsaka, ka ar jaunatnes politiku ES neiet slikti,” rezumē D. Zverevs. “Taču vājais punkts ir, ka katrā ES dalībvalstī darbs ar jauniešiem notiek citādi, proti, nav vienota ES standarta, minimālā obligāti nodrošināmā pakalpojuma apjoma vai kvalitātes. Tāpēc jaunatnes attīstība visā ES nav vienmērīga, kaut visiem ES iedzīvotājiem vajadzētu būt līdzīgām iespējām. Gribētos, lai Eiropas Parlaments vairāk domātu, kā dabūt visus vienā līmenī.”
ES jaunatnes programmas
l “Erasmus plus” īstermiņa jauniešu apmaiņa: projekti septiņu līdz desmit dienu garumā. Šobrīd aktuālākās tēmas, par ko tiek rīkoti semināri, darbnīcas un citas aktivitātes, ir digitālā transformācija un mākslīgā intelekta attīstība, klimata pārmaiņas, mentālā veselība, minoritāšu tiesības, aizstāvība un iekļaušana. Vienmēr aktuāli ir temati, kas saistās ar demokrātiju un līdztiesību.
l “Erasmus plus” finansē arī vietējos jauniešu demokrātijas projektus par līdzdalību, jaunatnes darbinieku mobilitātes un stratēģiskās partnerības projektus.
l Eiropas Solidaritātes korpuss pārsvarā iesaista jauniešus brīvprātīgajā darbā, tai skaitā starptautiskā līmenī, īstermiņā un ilgtermiņā. Taču finansējumu dažādu aktivitāšu veikšanai sabiedriskajam labumam var saņemt arī nereģistrētas jauniešu grupas, kam bieži tā ir pirmā pieredze iesaistei ES projektos. Piemēram, jauniešu grupas organizē spēļu vakarus un koncertus sociālās aprūpes centrā vai veido peldvietu.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
