Eiropas vēlēšanas. Latvijai jāstrādā pie nākotnes, nevis tagadnes tehnoloģijām 17
Vai Latvijā vajag lielu citu valstu zinātnieku izstrādātu mikročipu ražotni vai tomēr jāiegulda savos izgudrojumus, kurus pēcāk komercializēt? Kāda loma digitalizācijas procesu iedzīvināšanā ir Eiropas Parlamentam un vai deputāti nav pārsteidzīgi ar dažādu regulu pārlieku ātru un bargu izstrādi? Un vai mums vajag vēl vienu digitālu maksāšanas līdzekli? Tie bija tikai daži no tematiem, kurus “Latvijas Avīzes” un TV24 rīkotajā diskusijā “LMT” ēkā pārrunāja Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidāti ar tehnoloģiju nozarē strādājošajiem.
Mākslīgais intelekts, digitālais eiro, droni, mikročipi un digitālā pārkvalifikācija – arī nākamajā Eiropas Parlamenta sasaukumā turpināsies Eiropas digitalizācija.
No esošajiem Eiropas Parlamenta (EP) deputātiem diskusijā piedalījās Ivars Ijabs no partijas “Latvijas attīstībai”, jo viņš visvairāk strādājis pie digitalizācijas likumprojektiem. Viņš norādīja, ka 2019. gada EP sasaukumam sākotnēji bijuši divi lieli uzstādījumi – zaļā pāreja un digitālā pāreja, taču visai drīz zaļie jautājumi un problēmas nomākušas digitalizāciju. Tomēr šo to parlamentā izdevies panākt, piemēram, lielo tehnoloģiju milžu regulu, kas tiem vairs neļauj nekontrolēti izmantot lietotāju datus. “Esam arī sapratuši, ka nu jau diezgan traki sākam atpalikt no ķīniešiem un amerikāņiem digitālajā sfērā. Domāju, ka nākamā parlamenta lielais uzdevums būs to visu ieviest dzīvē un padarīt reālu un saprotamu,” sacīja Ijabs.
No deputātu kandidātiem diskusijā piedalījās “Progresīvo” otrais numurs Mārtiņš Staķis un no “Jaunās Vienotības” – Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedre Irma Kalniņa. Tehnoloģiju attīstībai “jābūt daudz augstākā tempā, ņemot vērā karadarbību Ukrainā. Pēc Otrā pasaules kara daudzi, īpaši Eiropa, kļuva pasīvi šajā ziņā, bet tagad visi esam vienā maratona skrējienā ne tikai tehnoloģiju attīstībā, bet kopīgā sadarbībā, tostarp transatlantiskā,” norādīja Kalniņa.
Jārada unikāli projekti
Mārtiņš Staķis uzskata, ka digitalizācijas stratēģija, pirmkārt, būtu jāpārskata tieši Latvijai, nevis Eiropai. “Jādomā par specializāciju jomās, kur varam būt īpaši spēcīgi. Tostarp EP deputātiem jālobē, lai tieši šiem attīstības virzieniem tiktu brangāks kumoss. Trešdien [šodien, jo diskusija notika 9. februārī. – Aut.] Ādažos atklājam digitālās apmācības militārajiem mediķiem kaujas laukā, kas ir virtu¬ālās realitātes produkts. To radījis Latvijas, Vācijas un Igaunijas konsorcijs ar Latvijas uzņēmumu “Exonicus” priekšgalā. Uzņēmuma māsaskompānija ASV ir viena no piecām kompānijām, kuru kā partneri izvēlējusies ASV armija, lai vadītu lielo virtuālās realitātes apmācības projektu ASV armijai. Jā, neesam superliela virtuālās realitātes lielvalsts, bet esam lielvalsts vienā konkrētā specializācijā. Latvijas EP deputātiem ir jāpanāk, ka tieši šādiem projektiem ir lielāka ES uzmanība. Šobrīd Latvija seko Eiropas digitalizācijas mērķiem, mēģinot visu izpildīt. Kaut kur sanāk labāk, kaut kur sliktāk, bet tā nav pareizā stratēģija. Drīzāk jāmērķē uz vietām, kur atbalstu vajag visvairāk,” sacīja Rīgas domes deputāts.
Tieši par nepieciešamību nākt klajā ar savu unikālo tehnoloģiju, nevis atgremot kādu Āzijas zinātnieku recepti runāja gan “LMT” prezidents Juris Binde, gan Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas prezidente Signe Bāliņa.
Latvijas spēks slēpjas zinātniekos
“Jāstrādā ar nākotnes tehnoloģijām, kuras būs nepieciešamas ļoti lieliem datu pārraides ātrumiem. Tāda tehnoloģija ir silīcija fotonikas čipi. Tas ir virziens, pie kā strādā Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki ar profesoru Oskaru Ozoliņu priekšgalā, kurš ir ļoti talantīgs un atzīts arī pasaulē. Latvijā ir sagatavots plāns, kā realizēt pirmo pētniecības posmu. Tad ir izglītības posms, kurā sagatavosim attiecīgo speci¬ālistu apjomu, un pēc apmēram trim gadiem varētu uzbūvēt pirmo testa rūpnīcu, kas šīs mikroshēmas ražos. Tad būs testēšanas posms, kas noslēgsies ar pilna apmēra ražošanu,” jau gatavu plānu savu unikālo mikročipu ražošanai ieskicēja Juris Binde, kurš ir arī inženierzinātņu profesors Vidzemes Augstskolā.
Bindem piekrita arī Bāliņa, norādot, ka Latvijā ir lieliskas zinātnieku grupas gan RTU, gan Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. “Mūsu spējas slēpjas zinātniekos, kuri var dizainēt, izgatavot, notestēt un prototipu stadijā ražot mikročipus. Tas ir pirmais solis, lai mēs tiktu līdz pirmajai rūpnīcai. Tādu fotonikas čipu ražošana nav nekur citur pasaulē, un tā ir mūsu iespēja, nevis esošu tehnoloģiju pārnese uz Latviju. Visiem kopīgi, ieskaitot EP deputātus, uz to ir jāiet. Es zinu, ka mēs to varam izdarīt un izdarīsim.”
Binde arī piemetināja, ka nav iespējams īsā laikā uzbūvēt mikroshēmu fabriku, taču lielākā problēma esot darbaspēks. “Vācijas pilsētā Drēzdenē pirms pāris gadiem “Bosch” uzbūvēja ļoti modernu rūpnīcu, kas ražo astoņu nanometru izmēra mikroshēmas. Rūpnīcā strādā 300 cilvēku. Latvijā nav tik daudz cilvēku, kurus šādi varētu nodarbināt,” sacīja “LMT” prezidents.
Ivars Ijabs piekrita, ka mikročipi ir mūsdienu zelts, to pierāda Taivāna, kura atsevišķās nozarēs saražo vairāk nekā pusi no pasaulē ražotajām tehnoloģijām. “No otras puses, arī mēs cenšamies uz Eiropu atvilināt lielos ASV flagmaņus, piemēram, “Intel” un “Nvidia”. Gribam, lai viņi te nāk un ražo. Tas nav viegls uzdevums, bet ir izdarāms.”
Diskusijā bija paredzēts piedalīties arī SIA “LightSpace Technologies” valdes priekšsēdētājam un Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas valdes loceklim Ilmāram Osmanim, taču slimības dēļ uzņēmējs nevarēja ierasties. Pēcāk sazvanīts, Osmanis sacīja, ka liela mikroshēmu ražotne noteikti reģionam dotu neatkarību no Āzijas. “Eiropas līmenī skatoties, tādas ražotnes vajag. Bet mēs esam mazs smilšu graudiņš un pie mums tādu ražotni neviens necels. Aizmirstam par lielajiem milžiem, kuri te būtu gatavi kaut ko būvēt. Milzis “Intel” domā Ziemeļeiropas kategorijā, nevis Latvijas. Tā pavisam vienkārši – mēs viņus neinteresējam,” tiešs ir uzņēmējs.
Viņš uzskata, ka tik mazā valstī kā Latvija primāri jāattīsta visi talanti, kā arī jāsaražo tik daudz, lai visi būtu paēduši. Bet vēl jādomā par eksportu. “Eksportēt šajā gadsimtā mēs varam tikai zināšanas. Jautājums – ar kādu atvēzienu šīs zināšanas var eksportēt? Var pakalpojumu līmenī, kad kādam uzrakstāt programmu vai veicat grāmatvedības pakalpojumu. Bet var arī šo darbu konsolidēt augstākā līmenī un radīt visur pasaulē tirgojamu produktu. Protams, vajag daudz lielākus talantus un labākas idejas, bet ne ar ko citu mēs konkurēt nevaram. Jā, ir koki. OK, zāģējam un eksportējam, bet tas tomēr ir tāds zemā līmeņa eksports. Mums ir jābāzējas tur, kur esam kompetenti. Neesmu visur speciālists, bet kvantu zinātnē esam spēcīgi. Vai kā diskusijā minēja – fotonikas čipos. Tad tur ir arī jāattīstās un jāinvestē līdzekļi, lai radītu vidi un iespējas talantiem un zinātniekiem attīstīties.”
Ir pilnīgi skaidrs, ka zināšanas un specializācija nišas produktos būs Latvijas iespēja nākotnē, taču jebkurā gadījumā mani pārsteidza diskusijas dalībnieku puslīdz vienotais tonis par to, ka ārvalstu kompāniju investīcijas lielāku ražotņu būvniecībai jāatstāj otrajā plānā. Vai paralēli zinātnei tomēr nevajadzētu -pacīnīties arī par šīm investīcijām, ņemot vērā nu jau diezgan skaidro Eiropas Savienības plānu labot vairāku gadu desmitu ievārītās ziepes ar deindustrializāciju, kuras dēļ Eiropa strauji zaudējusi tehnoloģiju cīņā ar Āziju? Turklāt tādā veidā varētu arī stiprināt reģiona neatkarību no Āzijas valstīm. Darbaspēka pieejamības problēma Latvijai būs vēl ilgi, bet vai tam jābūt galvenajam iemeslam, kāpēc atteikt investīcijām?
Zināšanu bedre
Kā uzņēmējiem šobrīd pietrūkst un kā Eiropas Parlamentā to var risināt? Eiropas kopienas “mesesamkopa.eu” līderis un RTU IT maģistrantūras students Mihails Korčevskis norādīja, ka aktīvāk būtu jāstrādā pie atvērto datu pieejamības. “Agrīnas stadijas uzņēmumiem ir vajadzīgi atvērtie dati, lai mēs varētu pārbaudīt produkta dzīvotspēju. Ja dati būtu atvērti, tas būtu liels solis uz priekšu. Esmu saskāries ar situācijām, kad dati nav pieejami vai ir noslēpti,” situāciju ieskicēja tehnoloģiju aktīvists.
Tāpat Korčevskis uzsvēra zināšanu nozīmi. Ja tās nav pienācīgā līmenī, tas nozīmē, ka ir problēmas ar darbaspēka pieejamību. “Viss sākas ar zināšanām. Tāpēc jāsāk ar izglītību un ne tikai augstākajā līmenī, bet sākot no vidusskolas, pat pamatskolas, jo tieši tur varam sākt investēt topošajos uzņēmējos un attīstīt digitālās prasmes.”
Arī Osmanis sarunā ar “Latvijas Avīzi” pieskārās izglītības jautājumam. “Pēdējos desmit gadus gājis smagi, ņemot vērā, ka nav normāli mācīta fizika. Esam ilgi ar Normundu Bergu bļaustījušies un lamājušies, ka fiziku nemāca. Savulaik knapi panācām to, lai matemātiku māca visiem, jo kādu brīdi arī tas bija izvēles priekšmets. Ja nemācītu matemātiku, tad nebūtu skolotāju – ja nav pieprasījuma, tad viņi nerodas. Ja desmit gadus nav mācīta fizika, kur lai rauj jaunos skolotājus?”
Osmanis sacīja, ka mums patīk priecāties par sasniegumiem un tas arī nav slikti, bet uz visu jāskatās skaidrām acīm. “Inženierijā Zviedrijā pirms pāris gadiem strādāja ap 10–15 tūkstoši cilvēku. Latvijā mums ir daži simti, varbūt 300. Ja skatāmies pret iedzīvotāju skaitu, tad vajadzētu būt apmēram pusotram tūkstotim. Un arī tas būtu astoņas reizes mazāk nekā Zviedrijā.”
Ivars Ijabs piekrita ieskicētajai problēmai, taču norādīja, ka atjaunošanas un noturības mehānismā ir atvēlēti lieli līdzekļi digitālo prasmju veicināšanai, tostarp pārkvalifikācijai. “Eiropas Parlaments domā gan par to, lai vecmāmiņa var telefonā pārskaitīt naudu, gan lai būtu kvalificēti speciālisti, kas var radīt super-ātrus mikročipus. Gribētu cerēt, ka digitālā virzība turpināsies arī drošības virzienā.”
Par digitālajām prasmēm vienmēr īpaši skaļi iestājusies LIKTA, kura ik gadu rīko Digitālo nedēļu. Signe Bāliņa sacīja, ka Latvijā joprojām ir lielas problēmas ar digitālajām prasmēm, ņemot vērā, ka tikai apmēram puse ekonomiski aktīvo pilsoņu var saukt par digitāli attīstītiem. Problēmas rada tas, ka digitālās prasmes visu laiku attīstās un mainās. “Kādreiz runājām par to, kas ir internets un kā ieslēgt datoru. Tagad izaicinājums ir mākslīgais intelekts. Nevajag no tā baidīties, bet jāsaredz iespējas un izaicinājumi, ko mākslīgais intelekts var sniegt.”
EP likumi regulē vakardienu
Mākslīgais intelekts un tā radītās iespējas un riski bija viens no galvenajiem diskusijas tematiem. Eiropas Parlaments jau nācis klajā ar aktu, kurā iezīmētas nozares, kurās mākslīgo intelektu nedrīkst izmantot vai kurās tas būs pakļauts stingrai kontrolei. Vai no tā nebaidāmies par daudz?
Mārtiņš Staķis tic, ka no tehnoloģijas mēs nenobīsimies. “Esam tajā pašā vēsturiskajā posmā kā mirklī, kad parādījās elektrība vai kad parādījās internets. Arī tad cilvēki teica, ka tas atņems darbu. Bija tieši otrādi – šīs tehnoloģijas radīja daudz jaunu darba vietu. Ja paskatāmies datos – mākslīgā intelekta sakarā noticis tieši pretējais tam, no kā baidījāmies. Pirms mākslīgā intelekta ar botu un darbinieku palīdzību varēja izķert līdz 25% dezinformācijas. Tagad ar mākslīgā intelekta palīdzību var izķert līdz 95% dezinformācijas. Domāja, ka ar pašbraucošajiem auto būs daudz vairāk avāriju, bet īstenībā mākslīgais intelekts palīdz samazināt avāriju skaitu. Ar laiku sapratīsim mākslīgā intelekta lielās iespējas, un nevaru sagaidīt, kad arī Latvijā iedzīvotājs varēs pateikt mākslīgajam intelektam, ka grib soliņu pie mājas un lai mākslīgais intelekts automātiski domei uzraksta iesniegumu.”
EP deputāts Ijabs, runājot par iespējamu pārlieko kontroli, norādīja, ka Eiropas Parlamentam jāņem vērā, ka prioritāte ir atrast līdzsvaru – starp mūsu vērtībām, starp regulēšanu un starp radošumu. “Latvijai radošums ir izšķirīgi svarīgs. Mēs zinām, ka darbaroku mums trūkst, un šajā ziņā mums jebkāda veida pasākumi, kas celtu produktivitāti, mākslīgā intelekta formātā ir absolūti nepieciešami. Tur patiešām ir vairāk iespēju nekā draudu.” Ijabs arī atzina, ka jebkura EP regula dzenas pakaļ tehnoloģijām. “Kad parādījās “ChatGPT”, mākslīgā intelekta likums jau bija tapis. Eksperti pēc tam teica, ka viss jau ir labi, bet mēs regulējam vakardienu, nevis rītdienu. Tas gan nenozīmē, ka mēs drīkstam neko nedarīt.”
Juris Binde norādīja, ka mēs būtībā baidāmies tikai no vienas mākslīgā intelekta izmantošanas jomas, bet mākslīgā intelekta izmantošana ir daudz plašāka. “Viens no būtiskajiem virzieniem, kur mākslīgo intelektu plaši izmanto, ir dažādu tehnoloģisko procesu vadība un analīze. Piemēram, datorredzē, dronu vadības sistēmās, transporta monitoringa sistēmas. Tā ir industrija, kur regulējums varbūt ir mazliet pārregulēts, bet principā labojams un dažreiz likumīgi apejams. Otrs virziens ir saistīts ar sociālo jomu. Sociālajā jomā var būt dažādas digitālās vides analīze. Lai pateiktu, ka saturu ģenerējis mākslīgais intelekts, tā būtībā iznāk divu mākslīgo intelektu jeb divu datorprogrammu cīņa. Ja viena mēģina izstrādāt algoritmus, lai būtu grūtāk atpazīt, otra mēģina jaunos algoritmus atkost, lai varētu atkal identificēt saturu. Bet visbūtiskākais ir trešais faktors – veselais saprāts. Ja nebūs dabiskā intelekta, tad mākslīgais intelekts mums nepalīdzēs. Jāattīsta kritiskā domāšana. Daudzi satraukušies par krāpšanas gadījumiem, bet daudzos gadījumos tur nav tehnoloģisku manipulāciju. Netiek uzlauzti konti, bet cilvēki vienkārši labprātīgi atdod blēžiem visus savus parametrus.”
“Nāc uz mūsu banku ar savu veco bankas kontu”
Visticamāk, nākamā EP sasaukuma laikā tiks izstrādāts un ieviests digitālais eiro. Jāuzsver, ka ne visi diskusijas dalībnieki izjūt nepieciešamību pēc jauna maksāšanas līdzekļa. Arī Ivars Ijabs ir šo cilvēku starpā. “EP gaiteņos ir dzirdēts neformāls joks, ka Eiropas Komisija intensīvi mēģina atrast problēmu, kuras risinājums būtu digitālais eiro. Šobrīd EK mēģina cilvēkiem pārdot to, ka digitālais eiro ir daļa no Eiropas digitālās suverenitātes, jo tas mūs padarīs neatkarīgus no lielajām maksājumu firmām – kā “Visa” un “MasterCard”. Godīgi sakot, man tas ieguvums nav gluži skaidrs, bet jāsaprot, ka digitālajam eiro nav saistības ar kādu skaidras naudas apriti. Skaidrai naudai ir jāpaliek. Neviens veselā prātā esošs politiķis nedomā, ka varētu pilnībā atteikties no skaidras naudas. Cits jautājums – līdz kādai robežai un kādus darījumus varēs ar skaidru naudu veikt.”
Signe Bāliņa piekrita, ka digitālais eiro ir Eiropas suverenitātes jautājums. “Tas ir milzu projekts, ļoti liels izaicinājums. Būs iespēja un ieguvums visiem Eiropā, bet man bērnībā mācīja, ka vispirms septiņreiz jānomēra un tikai tad jānogriež. Tagad ir sākts pirmais mērījums. Kad tas būs beidzies, varēs saprast, kur ejam tālāk.”
Eiropas Centrālā banka norāda, ka digitālais eiro būs tikpat privāts kā skaidrā nauda, turklāt izzudīs daļa no komisijas maksām, ko šobrīd iekasē bankas. Mārtiņš Staķis norādīja, ka īsti neredz jēgu digitālā eiro ieviešanai fizisko personu lokā, taču uzņēmumu sakarā viņš ir ļoti optimistiski noskaņots. “Ja man uz vienu kafejnīcu (Staķis ir kafejnīcu tīkla “Innocent Cafe” īpašnieks. – Aut.) komisijas maksās par bezskaidras naudas izmantošanu jāmaksā simtiem eiro, tad uz piecām kafejnīcām tie ir jau tūkstoši. Ja Eiropa teiks, ka, norēķinoties ar digitālo eiro, nebūs komisijas maksas un es varēšu ietaupīt naudu, tā jau būs viena laba lieta.”
Staķis sacīja, ka viņš arī gribētu, lai Eiropas Parlaments pacīnās par to, lai uzņēmējiem būtu vieglāk mainīt bankas. Līdzīgi kā to izdarīja mobilie operatori, ļaujot ar veco numuru iet pie jauna operatora. “Kāpēc mēs kā uzņēmumi reti mainām bankas? Tāpēc, ka ir milzīga problēma samainīt visus līgumus. Attiecīgi paliekam pie dārgākās bankas, jo ir pārāk daudz sarežģījumu. Kāpēc Eiropā šo nevarētu izdarīt tā, kā to izdarīja mobilie operatori, kad ar savu numuru var pāriet pie cita operatora? Tāpat varētu ar savu IBAN pāriet uz citu banku. Zinu, ka tehniski to varētu izdarīt ar ECB palīdzību. Bet vai būtu atsaucība? Tas varētu uzlabot konkurenci, liekot bankām par uzņēmumiem cīnīties.”
Latvijas uzņēmumiem un zinātniekiem trūkst atbalsta
Nav noslēpums, ka Eiropas Savienības fondu nauda ir viens no veidiem, kā gūt papildu līdzekļus attīstībai. Irma Kalniņa norādīja, ka jau šobrīd esot vairāki veiksmīgi NATO un Latvijas uzņēmumu sadarbības piemēri, piemēram, dronu bāze Ādažos. Tomēr dažādu grantu piešķiršanai jābūt ātrākai un apjomīgākai.
Arī Ilmārs Osmanis finansējuma piesaisti ieskicēja kā lielu problēmu. “Mūs ietekmē tas, ko nolemj EP saistībā ar finansējuma pieejamību jauno tehnoloģiju izstrādē “Horizon” programmās. Šobrīd notiek politiskā cīņa – Francijas zemnieki pret ziemeļvalstu inteliģenci. Atbalsts zemniekiem pret atbalstu zinātnei. Visu laiku tiek lauzti šķēpi par to, kādai būtu jābūt finansējuma proporcijai. Es uzskatu, ka jāskatās nākotnes, inovāciju un tehnoloģiju virzienā, lai varētu tehnoloģijas attīstīt tiktāl, lai zemniekiem nebūtu nepieciešamas subsīdijas.”
Osmanis uzsvēra, ka nav tā, ka naudas neesot, bet to esot ārkārtīgi grūti iegūt. “Mums smagi jācīnās, lai mūsu zinātnieki un uzņēmumi Eiropas līmenī dabūtu šos grantus. Mums ir ļoti grūti konkurēt ar dienvidniekiem, kuri ir ļoti izkopuši grantu piesaistes mākslu. Spāņi un itāļi grantus iegūst daudz biežāk nekā tie paši vācieši. Latvijas kompānijām gandrīz vienīgais variants ir iet konsorcijos kopā ar citu valstu kompānijām.” Osmanis uzskata, ka nereti grantu programmu žūrijās nostrādā nacionālais faktors un žūrija līdzekļus piešķir savas valsts pilsoņiem.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
