Eiropas vēlēšanas. Latgale nav valsts aizsardzības vājais posms 9
Latgale nav Latvijas aizsardzības vājais posms, atzina diskusijas dalībnieki, kas, gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, aizritēja Daugavpils cietoksnī. Arī šajās vēlēšanās pamatoti izcelt nacionālās drošības un aizsardzības tematu, tomēr tas nav un nedrīkst tikt pretstatīts labklājībai vai ekonomikas izaugsmei. Savukārt, pamatoti paļaujoties NATO drošības garantijām, jāatceras, ka daudz ar aizsardzību tieši saistāmu jautājumu jārisina tieši Eiropas Parlamentā.
Transports, sakari un mobilitāte – tie ir tikai daži temati, kas sevišķi būtiski ne tikai mierpilnajā ikdienā, bet arī dažādu krīžu un pat militāru uzbrukumu gadījumā, Eiropas Parlamenta (EP) tiešu saistību arī ar drošības tematiem atgādina Dace Melbārde – pašreizējā EP deputāte (“Jaunā Vienotība”, Eiropas Tautas partiju grupa) un nākamā sasaukuma deputāta kandidāte.
Otrajā “Latvijas Avīzes” un TV24 rīkotajā diskusijā dominēja Latgales jautājums, tostarp pārspriežot arī dažu labu stereotipu un rīdzinieku aizspriedumus. To, cik tie nepamatoti, vairākkārt uzsvēra arī novada pārstāvji diskusijā: Henrihs Soms, Daugavpils Universitātes asociētais profesors, Latgales Pētniecības institūta direktors, Oskars Zuģickis, Dienvidlatgales nevalstisko organizāciju atbalsta centra koordinators, Anna Luīze Ruskule, LU politikas zinātņu studente.
Ceļu uz Latgali mēroja arī EP deputāta kandidāti: Saeimas deputāte Linda Liepiņa (“Latvija pirmajā vietā”) un “Nexpay” produktu vadītājs Ņikita Piņins (“Stabilitātei!”). Ekspertu krēslos Ieva Bērziņa, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vecākā pētniece, un Sandis Šrāders, lektors un zinātniskais līdzstrādnieks Baltijas Aizsardzības koledžā (Tartu).
Daugavpils – Eiropas vērtību vieta
Norādot, ka Daugavpils ir vienīgā no divām pilsētām Latvijā, kur iespējams redzēt teātri krievu valodā, diskusijas vadītājs žurnālists Ansis Bogustovs vaicā, vai būtu ļaujams šeit “pārziemot” krievu kultūrai?
“Manuprāt, tieši ar to, ka Daugavpils teātrī ir trupa, kas turpina rādīt izrādes krievu valodā, varam veicināt izpratni arī par Krievijas iebrukumu Ukrainā 2014. gadā,” atbild politikas zinātnes studente un biedrības “Cita Daugavpils” pārstāve Anna Luīze Ruskule, piebilstot: “Caur mākslu un kultūru varam aktivizēt tos iedzīvotājus, kas ilgstoši patērējuši Kremļa propagandu, un likt arī aizdomāties, kā vispār uztveram informāciju?”
Bet uz vaicājumu, vai Daugavpilī ir gana stiprs demokrātiskais pamats un vērtības, “Citas Daugavpils” pārstāve atkārto, ka katrai pilsētai ir jāstrādā tieši ar savu auditoriju. “Rīga dara savu darba daļu, Daugavpils – savu.” Un, ja arī nevar pilnībā pārliecināt par labu citai taisnībai, tad var un ir jārunā ar šaubīgajiem, kas svārstās savā nostājā.
Atgādinot par Latgales īpašo lomu, piemēram, pieņemot lēmumu atdalīties no Vitebskas guberņas, pievienoties pārējiem latviešiem un dibināt Latvijas valsti, kā arī pēdējos Dziesmu svētkus pirms Latvijas okupācijas, kas notika tieši Daugavpilī Stropu estrādē, Ansis Bogustovs vaicā vēsturniekam un Latgales pētniecības institūta direktoram Henriham Somam, vai mūsdienu Daugavpils var būt vieta, kur lieliska sadzīvošana ir iespējama un uzskatāma?
“Daugavpils ir pilsēta ar lielu, lielu vēsturi. Un, palūkojoties, tā teikt, no “Eiropas baušļu” viedokļa, viena no Eiropas vērtībām ir kopīgais mantojums. Ir pat tāds jēdziens, ko daudz ar studentiem pārrunājam, – “kopīgā atmiņu vieta”. Tam ir liela nozīme!” aizrāda profesors Soms. “Daugavpils vēsture ir šāds mantojums, kurā ieaudušās daudzas tautas, kas te nonāca, tostarp dienējot Daugavpils cietoksnī. Mantojums ir šī lielā vērtība. To apzinoties, latgalieši sapratīs, par kādām kopīgām vērtībām cīnīties. Savulaik teicām, ka atgriežamies Eiropā, tas mums bija ļoti svarīgi. Tagad tur esam un zinām, ko aizstāvam.”
Profesors Soms arī reflektē par pieminētajiem Latgales Dziesmu svētkiem un bieži piesaukto trīskārtējo himnas dziedāšanu. “Tā vēsturē sagadās,” saka Soms, vienlaikus atgādinot, ka saruna notiek Daugavpils cietoksnī, viņš atceroties arī sava tēva stāstu, kurš “40. gada pirmajā martā šeit sāka dienestu. Mājās viņš atgriezās pēc sešiem gadiem un deviņiem mēnešiem, izgājis pats tā laika Eiropas vēsturi un trīs armijas. Lūk, šādi vēstures stāsti ir mūsu vērtība, ko stāstām sev un citiem.” Profesors Soms norāda, ka ir optimistiski noskaņots. 2003. gadā, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, “par” nobalsoja 30% daugavpiliešu, taču šajos 20 gados šim skaitlim jābūt ievērojami lielākam. Pat par spīti tam, ka viņus raksturojusi piederība “agrākai civilizācijai” un tās valodai, tādēļ Eiropa viņiem bija liels izaicinājums un prasīja nopietnu vērtību pārskatīšanu. Vēsturnieks Soms neiekrīt diskusijas vadītāja lamatās, kurš akcentē, ka 70% pirms 20 gadiem nevēlējās iestāties Eiropas Savienībā. “Bet tāda šī proporcija bija arī, piemēram, Bolderājā Rīgā,” viņš atgādina.
Katram savas bailes
Diskusija turpinās, pārejot no vērtību un kultūras temata pie Eiropas atbalsta un drošības jautājumiem. Varbūt Krievijas tuvumu var uzskatīt par nelabvēlīgu faktoru, par ko saņemt vairāk atbalsta no Eiropas, kā to dara, piemēram, somi par sliktiem lauksaimniecības apstākļiem, vai kalnu iedzīvotāji Austrijas Tirolē, prasot piemaksas par graudu audzēšanu lielā augstumā, provocē A. Bogustovs un prasa Baltijas Aizsardzības koledžas pētniekam Sandim Šrāderam: “Varbūt vienkārši jāpierod un jātaisa bizness?”
“Var vaicāt, kādas kuram bailes? Piemēram, braucot uz Daugavpili, uztraucamies par plūdiem Daugavā. Ledus iet. Ko darīsim? Tā būs civilā krīze, ko būs attiecīgi jārisina. Uztraucamies par lielākiem elektrības rēķiniem; arī par graudu cenām. Kur ņemsim graudus tagad, kad nepērkam tos vairs no Krievijas, jo nevaram sadarboties ar valsti, kas uzskata par normālu nogalināt cilvēkus un okupēt svešu valsti,” saka Sandis Šrāders. Un pretstata tās Krievijas iedzīvotāju bailēm: “Ja mēs uztraucamies par to, ka nesaņemsim vienlīdzīgus maksājumus ar citām ES valstīm, tad padomāsim par to, kādas bailes ir cilvēkiem, dzīvojot Krievijā. Viņiem nebūs nekādu maksājumu. Viņiem bailes par to, kas notiks ar sabiedriskajiem pakalpojumiem? Valstī viss pakļauts kara mašīnai – vājprātam, kura mērķis izdarīt kaut ko sliktu citiem. Krievijā ir bailes tapt iesauktam, aizvestam uz fronti un mirt. Un bailes ir Ukrainā – no Krievijas, no nāves. Ieroči nogalina bez izšķiršanas. Tad nu jautājums – par ko mēs baidāmies? Vai tās ir līdzvērtīgas bailes? Vai arī mūsu gadījumā runa par risināmām problēmām, kurām nav letālu seku.”
Vai miers un labklājība Eiropā neizrādīsies tik iemidzinošas, ka cilvēki pat neuzskatīs par nepieciešamu iet balsot? Šrāders atzīst, ka šādas bažas ir. “Patiesībā (pilsoniskā) līdzdarbošanās ir svarīgs miera un vairāk nekā 70 gadus ilgušā pašreizējā stāvokļa priekšnosacījums.” Tas ir pārsteidzoši ilgs miera un stabilitātes periods Eiropai, kas vēsturiski bijusi ierauta dažādos konfliktos un karos: “Esam tikuši pāri šīm šausmām un dzīvojam tik labi, ka nenovērtējam to.”
Latgale – šaubīgais posms?
Vai jāšaubās par Latgales iedzīvotāju izvēli Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ka tie būs neuzticami mūsu valsts pārstāvji? Dienvidlatgales NVO atbalsta centra koordinators Oskars Zuģickis atzīst, ka tāds mīts par Latgali un tās iedzīvotājiem patiesi ir novērots un jūtams: “Tās ir tās bailes no Latgales, ko jūtam sarunās ar citiem. Ar tām saskaras arī mūsu jaunatne, aizbraucot uz Rīgu. Bet gribu teikt, ka tieši Daugavpils ar savu vēsturisko īpatnību – daudznacionālo sastāvu visas pilsētas pastāvēšanas laikā, ar savu reliģisko un nacionālo toleranci – ir ļoti labs paraugs līdzāspastāvēšanai. Mēs par esošo situāciju uztraucamies vismaz divas reizes mazāk nekā jūs tur Rīgā. Aicinājums – drusku nomierinieties!”
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa mudina mainīt baiļu stāvokli. “Mums nevajadzētu baidīties, jo bailes ir tas, ko ienaidnieks grib mums iedvest, lai mūs paralizētu. Drošības riski ir jāapzinās, jāsaglabā miers, bet nav jābūt vieglprātīgiem. Jāapzinās situācija, jābūt gataviem, tad arī varēsim droši stāties pretim izaicinājumiem. Tas attiecas gan uz militāro gatavību, gan valsts militāro dienestu un visaptverošo aizsardzību, gan cilvēku prātiem un vērtībām.” Pētniece aicina arī tik ļoti nekoncentrēties uz reģionālajām atšķirībām: “Manuprāt, tās nav tik lielas,” aizrāda Ieva Bērziņa.
Toties patiešām ir jārunā par dzelzs priekškaru, kas pamazām veidojas: “Un tā ir tā mūsu ārējā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Tā nav tikai fiziska robeža, bet arī robeža starp demokrātiju un autoritārismu, kas patiesībā jau ir totalitārs. Un šajā ziņā tiešām ļoti svarīga ir vērtību sistēma, ļoti būtiski, lai apzināmies un novērtējam tās fundamentālās brīvības, kas mums dotas; jābūt arī gataviem tās aizstāvēt.”
Citādi šo jautājumu skata Saeimas deputāte Linda Liepiņa, sakot, ka stāvoklis kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir ļoti mainījies, arvien biežāk cilvēki vaicājot, vai vispār ir tādas visiem kopīgās Eiropas vērtības? “Ļoti bieži mēs redzam to atšķirīgo. Te es domāju tās liberālās vērtības, kas tādā reģionā kā Latgale ar tās spēcīgajām kristietības vērtībām nav īsti pieņemamas un saprotamas.”
Internets un maldināšana
Tomēr citu veidu izaicinājumus rada mūsdienu tehnoloģijas, kas ļauj radīt maldinošus attēlus un videoierakstus ar tādiem cilvēkiem vai īstu cilvēku it kā teikto, kas nemaz neatbilst patiesībai? “Tas ir jautājums par izglītības līmeni, medijpratības līmeni un spēju atpazīt naidīgas tendences informatīvajā un viedokļu telpā,” tā Ieva Bērziņa.
Savukārt Linda Liepiņa pauž bažas par sabiedrības šķelšanu tādējādi, ka pastāv tāds kā “pareizais viedoklis”, tostarp mediju telpā. Tam līdzās būtu jābūt arī otram viedoklim, par kuru būtu vērts sarunāties un diskutēt, “bet, izrādās, ka tas ir tas nepareizais viedoklis”. Uz starpjautājumu, vai ar to domāts, ka mēs paši kara laikā samazinām demokrātijas apjomu savās mājās, Linda Liepiņa atbild piekrītoši: “Tieši tā arī domāju un man par to ir lielas bažas. Šīs diskusijas sākumā tika skarts valodas un krievu jautājums (teātris). Saprotu, kādēļ viena daļa tā dara, tomēr man nav pieņemams, ka krievus demonizē tautības dēļ; demonizē krievu valodu un krievu kultūru.” Deputāte Liepiņa arī aizrāda, ka nedrīkst vairākas desmitgades ilgušu neizdarību uzkraut viņiem: “Kā gan citādi varēja būt tā, ka bērns pabeidz skolu, bet nerunā latviešu valodā? Kā tas ir iespējams?!” Atgriežoties pie agrāka Latgales citādības temata, Linda Liepiņa kategoriski saka: “Galīgi ne! Jautājums, vai mēs protam sarunāties?”
Labie krievi?
Vai katram krievam jāsola lamāt Putinu, lai viņā klausītos, un vai tas kļuvis par papildu izaicinājumu demokrātiskai diskusijai, vaicā diskusijas vadītājs.
“Es uz to skatos no vērtību viedokļa. Eksistē tā saucamās mītiskās Eiropas vērtības, starp kurām ir demokrātija. Bet demokrātija ir arī Austrālijā. Tiesiskums ir arī Japānā. Vārda brīvība būs arī Čīlē, vides aizsardzība notiek arī Saūda Arābijā, kas tajā iegulda daudz līdzekļu. Bet ir vērtības, kas apvieno visus Latvijas iedzīvotājus – vai tie būtu latvieši vai krievi,” atbild Ņikita Piņins, partijas “Stabilitātei!” līderis Eiroparlamenta vēlēšanās. “Viena no šīm pamatvērtībām ir dzimtene,” saka Piņins. Turpinājumā stāstot, ka dzimteni var aplūkot divās dimensijās – nemateriālā: valoda, kultūra u. tml., bet var uzlūkot burtiski – kā zemi, kurā dzīvojam. “Sliktākajā scenārijā latgalieši ir tie, kuriem būs jāaizstāv sava dzimtene tādā pavisam burtiskā izpratnē.”
“Cerams, ka tomēr ne!” kategoriski šādu provokatīvu ideju noraida Piņins. Tomēr diskusijas vadītājs turpina uzstāt: “Bet būsim godīgi – cilvēki reālu draudu priekšā pieņems dažādus lēmumus!” Uz to Piņins aizrāda, ka, it sevišķi ņemot vērā nelielos valsts izmērus, ļaudīm būs pirmkārt jādomā par to, kā glābt sevi un savus tuviniekus, par to viņus nedrīkstēs vainot.
Partijas “Stabilitātei!” Eiroparlamenta deputāta kandidāta ieskatā nav šaubu, ka jāattīsta aizsardzības spējas, tomēr tas esot jālīdzsvaro ar budžeta iespējām, jo, “pēc oficiālajiem datiem, 1/4 daļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam, bet mūsu ekonomika pērn samazinājusies par 0,6%”. Esot jāsaprot, ka Latvijā daudzi iedzīvotāji pašreizējos apstākļos burtiskā nozīmē ir spiesti izdzīvot.
Ekonomika vai drošība?
Uz jautājumu, vai esam tik lielā drošībā, ka varam diskutēt tikai par ekonomiku un tās izaugsmi, Ņikita Piņins iebilst: “Arī drošība balstīta mūsu ekonomikā – tās noturībā un ilgtspējā.” Tam oponē EP aizejošā sasaukuma deputāte no Latvijas Dace Melbārde: “Manuprāt, ir ļoti nepareizi veidot viltus dilemmu – pretstatot labklājību drošībai. Latvijai šobrīd svarīgi ieguldīt gan labklājībā, gan drošībā!” Viņa aizrāda, ka drošības pretstatīšana labklājībai ir tieši Krievijas naratīvs. Turklāt Latgales reģionā ieguldījumi labklājībā, ekonomikā un izglītībā ir arī ieguldījumi drošībā.
Nākamajā periodā esot svarīgi paplašināt ES izpratni par to, ko nozīmē ES austrumu robeža un tās stiprināšana, “ka tas nav tikai žogs, ka tās nav tikai labas elektroniskās uzraudzības sistēmas, bet tas nozīmē ieguldījumus arī šī reģiona iedzīvotāju labklājībā, arī informācijas telpas veidošanā, lai pasargātu no hibrīduzbrukumiem u. tml.”.
Melbārde arī uzsver, ka mīti par Latgali visvairāk piemīt tiem, kas ļoti maz Latgalē bijuši: “Pirmais, ko saproti, nonākot Latgalē, ka te ir ļoti daudz un dažādu cilvēku. Tie nebūt nav “tikai krievi”. Tā ir multietniska vide, kurā ļoti būtisks ir tieši latgaliskais. Ļoti svarīgi, lai latgaliešu kultūra un valoda tiktu atbalstīta.”
Citu aspektu diskusijā par drošību izceļ vēsturnieks Henrihs Strods. Eksperimenta kārtā prasījis studentiem izmērīt, cik ilgā laikā viņi spēs atrast informāciju, kā rīkoties krīzes situācijā. Izmantojot pareizos atslēgvārdus un mobilo tālruni, tas izdodas pusminūtes vai minūtes laikā. Taču ko darīt pārējiem? Prasot vietējā benzīntankā pēc valsts sagatavotā bukleta par rīcību katastrofās, studentiem atbildēts, ka šis buklets nav domāts apmeklētājiem. Tikai darbinieku informācijai. “Bet tādam bija jābūt katrās mājās!” uzsver profesors. Pats par rīcību krīzes situācijā uzzinājis no… Zviedrijā izplatīta uzziņas materiāla, kas tur patiešām esot katram.
Kā saprast, par ko balsot?
“Šobrīd aktuāls ir drošības jautājums. Tomēr svarīgi, lai arvien raugāmies eiropeisko vērtību virzienā. Bet man kā jaunam cilvēkam svarīgi, lai tas nav tikai ļoti konservatīvs skatījums, bet tiktu iekļauti visi – nešķirojot pēc etniskās, seksuālās u. c. piederības,” vaicāta, ar kādu olekti vērtēt partiju vēstījumus Eiropas Parlamenta vēlēšanās, saka Anna Luīze Ruskule no nevalstiskā sektora.
“Draudi ir un tas ir jāuztver ļoti nopietni, taču ne tādu eksistenciālu baiļu, bet darīšanas režīmā,” uzsver Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Viņa arī pastāsta par pētniecības datiem, kas ilgstoši uzrādījuši visai atšķirīgus uzskatus ģimenēs, kurās runā latviešu valodā, un tajās, kurās runā krievu valodā. Tam, ka algas ir zemas un veselības aprūpe slikta, piekrīt gan latviešu, gan krievu valodā runājošās ģimenēs. Toties, kad runa ir par drošību, viedokļi atšķiras. Ģimenēs, kas runā krievu valodā, vien 10% uzskatīja, ka Krievija varētu būt drauds. “Un to var labi izskaidrot, jo viens no Krievijas naratīviem, ka tā nekad nevienam neuzbrūk, ka tā ir ļoti miermīlīga valsts, kas tikai aizstāvas.” Taču noskaņojums būtiski mainījies pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā: “Izpratne par to, ka Krievija ir militārs drauds, vairojusies arī ģimenēs ar krievu sarunvalodu.” Pētniece norāda, ka lielu daļu no tā, ko Krievija saka par Ukrainu, varam attiecināt arī uz sevi – tas ir uzbrukums kaimiņvalstu nacionālajām identitātēm.
Ar jautājumu, kā vēlētājam nesapīties, izvēloties labākos kandidātus darbam Eiropas Parlamentā, mikrofons nonāk Baltijas Aizsardzības koledžas pētnieka Sanda Šrādera rokās: “Ikdienā nejūtam Eiropas Parlamenta darbu, kaut gan ir direktīvas, kas nosaka virzienu un regulas, kas obligāti jāpilda. Piemēra pēc var minēt mobilā tālruņa tarifu, kas vairs nemainās, pārbraucot no Igaunijas uz Latviju – no tā vien, ka ciemojamies pie draugiem Igaunijā vai Lietuvā, mūsu rēķins nekļūst trīs reizes lielāks. Protams, ka Eiropas Savienībai nav bijis tāda izteikta drošības pīlāra, taču tajā pašā laikā tā ir rūpējusies par visiem citiem jautājumiem,” atgādina Sandis Šrāders. Vaicāts, vai varbūt ir lieki prasīt no Eiropas Savienības pievēršanos drošības jautājumiem, ja to jau dara NATO, Šrāders atzīst, ka tieši šādas paļaušanās dēļ tagad ir grūti atbalstīt valsti, kas cīnās par savu eksistenci.
“Eiropas Savienība, kas 70 gadus bijis miera projekts, ģeopolitiskās situācijas spiesta, maina savu attieksmi pret drošību. NATO neatrisina visus ar drošību saistītos jautājumus, tostarp arī sociālo un ekonomisko drošību; tas paliek Eiropas Savienības ziņā. Taču ir vēl citi jautājumi, tostarp militārā mobilitāte, kiberdrošība – kiberuzbrukumu skaits pieaudzis neskaitāmas reizes, viss, kas saistīts ar kritiskās infrastruktūras attīstību, piegāžu ķēžu drošību u. tml., ir jautājumi, kas būs jāatrisina ES pašai,” pildāmos mājas darbus uzskaita Dace Melbārde.
Diskusijas noslēgumā vairāki tās Latgales dalībnieki aizrāda – nemeklēt mākslīgu nošķīrumu Latgalē un pārējā Latvijā. Turklāt tagad, kad, Oskara Zuģicka vārdiem runājot, no vecmāmiņas pūralādes tiek ārā celtas latgaliešu kultūras vērtības, latgaliešu “spārni izauguši daudz, daudz lielāki. Paši sevi uzlūkojam ar lepni izriestām krūtīm, to pašu aicinām darīt arī citus!”
Interesantu pienesumu Latgales mūsdienu uztverē sniedz arī Aizsardzības akadēmijas veiktie pētījumi. Latgales pētījumos papildus latviešu un krievu valodai iekļauta vēl viena kategorija – ģimenes, kurās runā latgaliešu valodā. Pētījumos, kas veikti pēc Krievijas Krimas pretlikumīgās anektēšanas, izrādījās, ka visaugstākā gatavība aizstāvēt valsti ir latgaliešu ģimenēs, kas ikdienā sarunājas latgaliešu valodā.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
