Eiropas vēlēšanas. Ieguldīt jaunatnē – ieguldīt nākotnē 14
Jaunieši nebalso, jo bail kļūdīties?
No nākamā Eiropas Parlamenta (EP), ko vēlēsim 8. jūnijā, Latvijas jaunieši gaida lēmumus, kas mazinās nelabvēlīgās klimata pārmaiņas, gādās par godīgu nodarbinātības politiku un jauniešu mentālo veselību, kā arī vairāk iesaistīs jaunatni Eiropas Savienības (ES) nākotnes veidošanā.
Šāda atziņa izkristalizējās “Latvijas Avīzes” un TV 24 rīkotajā diskusijā “Vai viegli būt jaunam Eiropā?”, kas noritēja Jelgavā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. Tajā piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktora vietniece jaunatnes jomā Randa Ķeņģe, Latvijas Jaunatnes padomes interešu aizstāvības eksperte un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekle Katrīna Leitāne, kluba “Māja” prezidente Ance Mālkalna, “Latvijas Avīzes” žurnāliste Ilze Kuzmina, kā arī EP deputātu kandidāti Pāvels Kuzmins (“Stabilitātei”), kurš strādā par “Accenture Latvija” finanšu konsultantu, un Roberts Ozols (Nacionālā apvienība), šīs partijas jauniešu organizācijas pārstāvis, kā arī 14. Saeimas deputāta Jāņa Dombravas palīgs. Diskusiju vadīja žurnālists Ansis Bogustovs.
Jaunieši jūtas nodoti?
“Bezdarba un nabadzības rādītāji jauniešu vidū ir augstāki nekā pieaugušo vidū. Tā ir ne tikai Latvijā, bet arī citās ES valstīs. Jauniešiem ir tiesības būt dusmīgiem. Domāju, ka viņi esošo situāciju vērtē tā, ka iepriekšējās paaudzes viņus ir nodevušas,” tik skarbi par jauniešu situāciju ES izteicās K. Leitāne.
Jā, tā ir, ka Latvijā 2021. gadā bija 14,8 procenti bezdarbnieku, bet citās ES valstīs šādu jauniešu skaits ir vēl lielāks, un ES vidēji šajā laikā 16,6 procenti jauniešu bezdarbnieku. Tikmēr vidējais bezdarba rādītājs ES valstīs ir zemāks.
Taču ES ir pievērsusies šo problēmu risināšanai. ES finansēta programma “Proti un dari!” ļauj jauniešiem ar mentora palīdzību uzlabot izglītību, iegūt pirmo darba pieredzi. Nesen noslēdzās programma “Pumpurs”, kas sniedza dažādu veidu atbalstu jauniešiem, kuriem ir risks pārtraukt mācības.
Statistika liecina, ka mūsu jaunie cilvēki mazāk nekā jaunieši citur Eiropā izmanto “Erasmus+” sniegtās iespējas braukt studentu apmaiņā un pusgadu mācīties kādas citas ES valsts augstskolā. Vai tas būtu ambīciju trūkums?
K. Leitāne atbildēja: “Jauniešiem ambīcijas ir, bet tas, cik lielā mērā jaunieši atļausies tās piepildīt, var būt atkarīgs arī no valsts demokrātiskā brieduma un ekonomiskās situācijas. Šķērslis piedalīties studiju mobilitātē dažkārt ir sociālekonomiskie apstākļi, kādos dzīvo jaunieša ģimene.”
“Erasmus+” gan apmaksā studenta dzīvesvietu, piešķir arī stipendiju, tomēr ar to var nepietikt visu izdevumu segšanai un var būt nepieciešams ģimenes materiālais atbalsts.
Turklāt dzīvesvieta sākotnēji jāapmaksā pašam, pro¬gramma pēcāk izdevumus kompensē. Ne visiem ir gana daudz finanšu, lai veiktu šos sākotnējos ieguldījumus. Bijuši arī gadījumi, kad potenciālais izīrētājs izrādās krāpnieks, bet tas tapis skaidrs tikai pēc tam, kad jaunietis par dzīvesvietu jau samaksājis, piebilda I. Kuzmina.
Tas varētu būt viens no jaunā EP darbiem: uzlabot jaunatnes un studiju mobilitātes programmas tā, lai tās tiešām vienlīdzīgi varētu izmantot visi, kā arī dot uzdevumu studiju mobilitātē iesaistītajām augstskolām un aģentūrām izveidot drošāku un vienkāršāku sistēmu mājvietu atrašanai.
A. Mālkalna uzskata: jāatrod arī finansējums, lai vēl vairāk mazinātu sociālos šķēršļus jauniešu līdzdalībai ES programmās.
R. Ķeņģe piemetināja: arī nacionālajā līmenī jāgādā finansējums jaunatnes atbal¬stam. Šobrīd ir tā, ka ES ieguldījums jaunatnē ir salīdzinoši biezā kārtā, kamēr Latvijas valsts budžeta nauda ir “maza, plāna kārtiņa”. Tikmēr attīstītajās Rietum¬eiropas valstīs par to, cik tad ES dod jaunatnei, ne pārāk uztraucas, jo pašu valsts finansējums ir pietiekams.
R. Ozols toties uzskata, ka atbalsts jaunatnei no ES ir pietiekams un arī Latvijā situācija nebūt nav tik slikta. Kā pozitīvo piemēru viņš minēja stipendiju “Studētgods”, ko var saņemt studenti, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm.
P. Kuzmins savukārt sprieda, ka daļa jauniešu baidās doties studiju mobilitātē, jo nav droši par savu angļu valodu, kurā citā ES valstī būs ne tikai jāsarunājas sadzīviskā līmenī, bet arī jāstudē. Dažkārt jaunieši nevēlas izmantot šo iespēju arī tāpēc, ka studiju programmas nav vienādas, un pēc atgriešanās Latvijas augstskolā var nākties mācīties divtik sparīgāk, lai apgūtu tos studiju kursus, kas izlaisti, kamēr jaunietis bija ārzemēs.
Cik būs jauno balsotāju?
Tomēr ES jauniešu pro¬grammas attiecas ne tikai uz studijām un darbu. Tās paredzētas arī jauniešu politiskās iesaistes vairošanai.
A. Mālkalna atzīst, ka labumu jauniešiem ES tiešām ir daudz: ne tikai daudzās “Erasmus+” iespējas, bet arī Eiropas Parlamenta vēstnieku skola, kas dod jauniešiem iespēju aizbraukt uz EP un iepazīt tā darbu. Tāpat arī Latvijas deputāti EP ir aktīvi: tiekas ar jauniešiem gan Latvijā, gan aicina ciemos uz EP.
Tomēr ar to nepietiek: jaunieši vēlas, lai viņu viedoklis būtu svarīgs. “Ir skumīgi, ka Eiropa uz jauniešiem skatās tikai šo jauniešu programmu kontekstā, nevis skatās kā uz nozīmīgu sabiedrības daļu, kas arī var piedalīties lēmumu pieņemšanā,” teica A. Mālkalna.
Tajā pašā laikā jaunatnes pārstāvniecība Eiropas institūcijās tomēr ir, piemēram, viens no K. Leitānes uzdevumiem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir tieši ienest jauniešu viedokli.
Arī Latvijas Jaunatnes padome, kas pārstāv vairākus desmitus jaunatnes organizāciju, gatavojoties EP vēlēšanām, sagatavojusi manifestu, kurā izklāstīts, ko jaunieši vēlas no nākamā EP sasaukuma.
Viena no galvenajām prasībām, ko jaunieši izvirza eiroparlamentāriešiem, ir mazināt klimata pārmaiņas, kā arī kvalitatīva nodarbinātība un neapmaksātu prakšu aizliegums. Tiesa, par praksēm jau zināms, ka viedokļi dalībvalstīs atšķiras, un arī Latvijā nevalda pilnīga vienprātība.
Bet vai ir jēga jauniešus iesaistīt, ja viņi pat uz EP vēlēšanām dodas mazā skaitā, vaicāja A. Bogustovs. Iepriekšējās EP vēlēšanās Latvijā piedalījās vien 33,53 procenti balsstiesīgo, kas bija krietni mazāk nekā ES vidēji. Kopumā EP vēlēšanās 2019. gadā piedalījās 50,66 procenti. A. Bogustovs uzskata, ka tieši jauniešiem jo sevišķi būtu jābūt aktīvākiem, jo viņi dzīvos nākotnes Eiropā, par ko lēmumus pieņem EP.
R. Ķeņģe norādīja: kaut griboties lielāku jauniešu iesaisti, patiesībā visas ES līmenī ar jauniešu aktivitāti nemaz nav tik traki. 2019. gada EP vēlēšanās tieši jauno vēlētāju (18–24 gadi) skaits strauji pieauga – pat par 14 procentiem. 2014. gadā balsoja tikai 28 procenti jauniešu, bet 2019. gadā – jau 42 procenti šī vecuma vēlētāju piedalījās vēlēšanās. Iespējams, tās jau ir sekas salīdzinoši veiksmīgai Eiropas jaunatnes politikai, kaut diemžēl arī 2019. gada jauniešu vidū balsotāju bija mazāk nekā citās vecuma grupās.
Kā būs gaidāmajās vēlēšanās, to grūti prognozēt. R. Ķeņge pieļāva, ka dažādās krīzes, kas vajājušas pasauli pēdējos gados, jauniešu politisko aktivitāti varētu atkal būt samazinājušas. Svarīgi jau tagad politiski izglītot jauniešus, kam vēlēšanu tiesības būs tikai pēc vairākiem gadiem, tā jau laikus audzinot nākamos vēlētājus. Viņiem jāstāsta, kas ir demokrātiska sabiedrība un ka demokrātija nevar pastāvēt bez viņu iesaistes.
“Patiesībā jau ir ļoti daudz un dažādi pilsoniskās līdzdalības instrumenti, balsošana ir pat viens no abstraktākajiem,” atzina R. Ķeņģe. “Viens no lielākajiem jauniešu līdzdalības instrumentiem visā pasaulē ir tieši Eiropā, un tas ir Eiropas jaunatnes dialogs. Tā ietvaros jaunieši var izteikt savu viedokli, kas sasniedz Eiropas Komisiju. Tāpat caur dalībvalstu jaunatnes organizācijām, Latvijā caur Jaunatnes padomi notiek jauniešu uzklausīšana. Nav tā, ka dialogs ar jauniešiem ir tikai pusgadu pirms vēlēšanām. Tas ir un tam ir jābūt pastāvīgam.”
A. Mālkalna piekrita, ka ar jauniešu pilsonisko aktivitāti Latvijā “ir problēmas”, tomēr viņa uzskata, ka jauniešu politiskā pasivitāte saistīta arī ar to, ka jaunie cilvēki nejūtas Eiropas institūcijās pārstāvēti. Arī partiju politiskajās programmās jaunieši un tas, ko politiķi apņemas darīt viņu labā, maz pieminēti. Lai jaunieši sajustu saikni ar EP, svarīgi, lai arī tajā ievēlētie deputāti tiktos ar jauniem cilvēkiem, stāstītu, ko parlamentā darījuši Latvijas un jauniešu labā. “Tad nebūs tās sajūtas, ka Eiropas Parlaments ir tālu un mūs neietekmē,” tā A. Mālkalna.
To, ka jauniešiem vairāk jāskaidro, kas ir ES, kādus labumus no tās var gūt, uzsvēra arī K. Leitāne. Vienlaikus viņa uzskata: jaunieši tomēr ir arī gana aktīvi, tādējādi dzenot sabiedrību uz priekšu, liekot mainīt sabiedrības attieksmi pret daudziem būtiskiem jautājumiem, piemēram, dzimumu līdztiesību, klimata un vides jautājumiem.
Kas atkarīgs no pašiem jauniešiem?
Arī šajā diskusijā viens no būtiskiem jautājumiem bija, kā panākt, lai šīs ES sniegtās iespējas aizsniedz vairāk jauno cilvēku. Lai nav tā, ka viens Eiropas ¬pīrāgus ir atēdies līdz šķebināšanai, bet cits nav pat apostījis!
R. Ozols gan uzskata: ir labi, ja ir kaut neliela daļa aktīvu jauniešu, jo viņi var darboties savu vienaudžu labā. Jaunais politiķis tomēr pamanījis, ka jaunieši nepietiekami izmanto ES sniegto finansējumu arī pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ. Pietrūkst informācijas.
“Informācijas visapkārt it kā ir daudz,” papildināja A. Mālkalna, “taču tik un tā informācija bieži vien nenokļūst līdz jaunietim.” Viņa ieteica izmantot tos informācijas kanālus, ko jaunieši lieto vairāk. Piemēram, jaunā paaudze gluži labi pazīst tos politiķus, kas ir aktīvi sociālajā tīklā “Tik Tok”.
“Jauniešus nav iespējams aizsniegt caur avīzēm vai raidījumu “Panorāma”,” uzsvēra A. Mālkalna. Jaunieši gan bieži vien nezina, kā šo deputātu “aizsniegt”, kā viņam pajautāt to, kas interesē, paust kādu ideju vai ierosinājumu. Reti kurš iedomāsies rakstīt e-pastu vai zvanīt uz deputāta biroju. Ja izdodas kādā pasākumā satikt deputātu klātienē, tad gan jaunieši ir ļoti prasīgi un uzdod daudz jautājumu.
Turpinot spriest par iemesliem jauniešu politiskajai pasivitātei, A. Mālkalna norādīja, ka jauniešiem trūkst izpratnes par iesaistes nozīmīgumu: gan skolā pietrūcis atbilstošas izglītības, gan arī tad var būt vecāku attieksmes dēļ. “Ja vecāki saka, ka visi politiķi melo, ka valstī viss ir slikti, tad jaunietis arī pārņem šo attieksmi,” pauda A. Mālkalna.
R. Ozols uzskata, ka valsts aizsardzības dienests, kas nu būs obligāts daļai jauniešu, arī var dot labumu jauniešu pilsoniskās aktivitātes veicināšanai: dienests dos impulsu domāt par valstiskiem procesiem.
Viņaprāt, arī no jauniešiem pašiem lielā mērā atkarīgs, vai viņiem būs ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu. Piemēram, ja jaunietis darbojas kādas partijas jaunatnes organizācijā, viņam ir ne tikai iespēja partijas pasākumos satikt politiķus, bet pat atrast politikai tuvu stāvošu darbu, un tad jau esot lielas iespējas ietekmēt lēmumus.
“Jauniešiem bieži vien ir nevis iespēju, bet iniciatīvas trūkums,” viņš rezumēja. “Tomēr arī pieredzējušu politiķu uzdevums ir ieraudzīt šos jauniešus, kas ir potenciāls, un uzrunāt viņus.”
Vai paškritika ir kritiskā domāšana?
Vai jauniešu aktivitāti vēlēšanās var palielināt, ļaujot balsot jau no 16 gadiem?
P. Kuzmins atzina, ka pats 16 gadu vecumā nebūtu gatavs pieņemt šādus lēmumus. R. Ķeņģe domā, ka mūsdienu jaunieši ne vienmēr, piemēram, sociālajos tīklos, spēj atšķirt, kas ir taisnība un kas ne. Arī digitālā pratība, kaut viedierīces no rokām bieži vien netiek izlaistas, jaunajai paaudzei nav gana augstā līmenī. Lai to uzlabotu, daudz jāstrādā. Tāpat jāvairo jauniešu kritiskā domāšana.
A. Mālkalna sacīja, ka jaunieši paši ir ļoti kritiski pret balsstiesību piešķiršanu ātrāk, un tas jau pierāda, ka kritiskā domāšana jaunajai paaudzei piemīt, jo viņi spēj būt paškritiski arī pret sevi un saprot, ka nopietnus politiskus lēmumus vēl nav gatavi pieņemt. Jauniešiem ir arī lielas bailes kļūdīties, jo viņi apzinās, ka īsti nezina, kā strādā EP, nezina, kādas partijas un to grupas tajā ir pārstāvētas, kādas vērtības sludina katra no politiskajām grupām, ko tās sastrādājušas līdz šim un ko sola paveikt nākotnē.
Būtiski, ka daudzās valstīs balsot var agrāk nekā kandidēt vēlēšanās. Arī Latvijā balsot var no 18, bet kandidēt tikai no 21 gada. K. Leitāne uzskata, ka arī kandidēt varētu ļaut jau no 18 gadiem.
Ieguldījums nākotnē
Atgriežoties pie iespējām, ko jauniešiem dod ES, A. Bogustovs vaicāja, vai nav tā, ka mūsdienu jauniešiem iespēju patiesībā ir par daudz? Turklāt pie tām var tikt, kamēr pats vēl neko neesi devis sabiedrībai, ne centa neesi nomaksājis nodokļos!
“Eiropa jauniešiem dod, bet tā arī sagaida no viņiem pietiekami daudz, jo Eiropai jākonkurē starptautiski: tam vajag izglītotus jaunus cilvēkus, taču jauniešu īpatsvars Eiropā turpina samazināties, turklāt Latvijā šī samazināšanās ir īpaši strauja. Tieši jaunieši būs nākotnes nodokļu maksātāji, ienākumu veidotāji. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunietis neatkarīgi no tā, no kādas ģimenes viņš nāk, kāds ir sociālais fons, nākotnē dzīvotu un strādātu Eiropā,” atbildēja R. Ķeņģe.
P. Kuzmins arī uzskata: ieguldījums jauniešos ir ieguldījums nākotnē. Viņš pats savulaik semestri pavadījis studijās Slovākijā, izmantojot programmu “Erasmus+”. Tas bijis grūdiens arī maģistrantūrā studēt ārpus Latvijas angļu valodā, kas savukārt deva iespēju arī strādāt ārpus Latvijas starptautiskā uzņēmumā. Pēc tam ar gūto pieredzi un zināšanām P. Kuzmins atgriezies Latvijā, “uzreiz atradu labu darbu, maksāju te nodokļus”.
Viņš piebilda, ka ceļojot nekad neiepazīt citas valstis tik labi, kā dzīvojot tur, studējot vai strādājot, tāpēc ļoti noderīgi, ka jaunatnes programmas sniedz arī šādu iespēju.
Labi, ka P. Kuzmins atkal ir Latvijā, jo daudzi, kas izmantojoši Eiropas iespējas, mūsu valstī vairs neatgriežas, un, kā norādīja, A. Bogustovs, “vecākajai paaudzei ir sajūta: jo vairāk dosim jauniešiem spārnus, jo vairāk ilgtermiņā iešausim kājā Latvijas ekonomikai”.
R. Ozols piekrita, ka plašajām iespējām ir arī negatīvie aspekti. Tomēr ieguvums Latvijai ir gana liels arī no tiem jauniešiem, kas izmācījušies ārzemēs, tomēr atgriežas Latvijā: “Zinu kādu avioinženieri, kas studēja ārpus Latvijas, nu ir atgriezies un dod lielu pienesumu Latvijas ekonomikai. Ja nebūtu studējis ārvalstīs, šāda pienesuma nebūtu, jo te nav tādas studiju programmas.” Daudzi jaunieši, kas ieguvuši izglītību Rietumos, veido arī inovatīvus jaunuzņēmumus.
“Ja vēlamies, lai vairāk jauniešu atgriežas, ir jāstrādā nacionālās politikas līmenī: ir jābūt darba vietām, kur ir konkurētspējīgs atalgojums,” tā R. Ozols.
P. Kuzmins jauniešiem ieteica EP vēlēšanās balsot par jauniem cilvēkiem, jo viņiem ir enerģija un spēks, lai aktīvi strādātu. R. Ozols piebilda, ka diemžēl ir partijas, kuras EP vēlēšanu sarakstos jauniešus neiekļauj: “Ja kandidātu sarakstā jaunākie dzimuši pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, tas nav pareizi, tā nevajadzētu būt.”
Jauniešu viedoklis par ES
Pat ja jaunieši ir eiroskeptiski vai ne pārāk ieinteresēti ES procesos, būt eiropietim ir būtiska viņu identitātes sastāvdaļa. Starptautiskās pilsonības izglītības pētījuma, kas notika 2022. gadā, dati rāda, ka kopumā 88 procenti ES jauniešu ir lepni, ka viņu valsts ir ES. Tiesa, Latvijā šis rādītājs ir krietni zemāks par vidējo: te lepnumu par Latvijas dalību ES jūt vien 81 procents jauniešu. Latvijā tikai 76 procenti jauniešu atzīst, ka jūtas kā ES sastāvdaļa, kamēr ES kopumā tā jūtas 81 procents jauniešu.
Taču interesanti, ka Latvijas jaunieši ir kopumā optimistiskāki par Eiropas un ES nākotni nekā vidējais ES jaunietis. Piemēram, Latvijā tikai 42 procenti aptaujāto uzskata, ka Eiropā nākotnē būs lielāki terorisma draudi, kamēr Eiropā kopumā 51 procents bažījas par terorisma pieaugumu.
Uzdodot jauniešiem arī citus jautājumus, pētnieki secināja, ka ir kolerācija: pārsvarā labas zināšanas pilsoniskajā izglītībā uzrāda tie, kuri jūtas kā ES sastāvdaļa.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
