Eiropas vēlēšanas. ES aizsardzība karā un mierā 17
“Vācijai jābūt gatavai karam tuvāko piecu gadu laikā,” paziņoja Vācijas bruņoto spēku ģenerālinspektors. Neilgi pirms tam Polijas aizsardzības ministrs Vladislavs Kosinjaks–Kamišs paziņoja, ka steidzami jāgatavojas karam ar Krieviju. Iezīmēts pat laika rāmis, kurā poļiem jāiekļaujas, lai no kara izvairītos, – trīs līdz desmit gadi. Tādējādi Vācija un Polija pievienojušās tām mūsu reģiona valstīm, kas brīdina par karu ar Krieviju, pasvītrojot, ka laika gatavoties atlicis pavisam maz. Nupat šāds brīdinājums gan no ministra, gan bruņoto spēku komandiera skanēja arī Zviedrijā. Zviedru aplēstais aptuvenais laika nogrieznis, kurā Krievija varētu uzbrukt NATO valstīm, nākamie desmit gadi. Taču tā runā valstis, kas Krievijas tuvumā. Eiropas Savienības paziņojumi ir daudz piesardzīgāki. Arī panāktais aizsardzības jomā – sākot ar bruņojumu un beidzot ar demokrātijas aizsardzību – šķiet ievērojami pieticīgāks. Ko paveica, bet ko neiespēja aizejošais Eiropas Parlamenta sasaukums?
Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā brīdinājums par karu iezīmēja arī pretrunas ārlietu un aizsardzības resora starpā. Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis, kurš ierasti izceļas ar skaļiem paziņojumiem, brīdināja par Krievijas uzbrukuma draudiem NATO austrumu flangam, turpretim bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Valdemārs Rupšis iebilda, ka militārā izlūkinformācija un analīze neliecina ne par tūlītējiem, ne vidēja termiņa draudiem.
No vienas puses, NATO valstīm Krievijas pierobežā ir nepieciešamība palielināt izdevumus tēriņiem bruņojumam un militārajam personālam. It sevišķi Zviedrijai, kas tikai tagad kļūs par NATO valsti, tādēļ steidzami jāsalāgo bruņotie spēki ar NATO standartu. Krievijas uzsāktais karš Ukrainā arī parāda trūkumus, piemēram, Baltijas valstu un Polijas bruņojumā. Turklāt globālā inflācija bruņojuma iegādi tikai darījusi dārgāku. Kurpretim iedzīvotāji, likumsakarīgi, gaida atbalstu no valsts laikā, kad gan uzņēmējdarbība, gan mājsaimniecības ar grūtībām savelk galus.
No otras puses, draudu novērtējums ir mainījies. Pretlikumīgā Krimas aneksija un agresija Austrumukrainā 2014. gadā izcēla reģionālas nestabilitātes draudus, savukārt 2022. gada uzbrukums demonstrēja, ka ir iespējams pilna mēroga karš uz ES robežas ar tūlītēji sajūtamām sekām praktiski visā vienotajā blokā. Šādos apstākļos negatavoties ļaunākajam scenārijam ir nolaidība. Turklāt, bruņojoties, kā mēdz teikt, līdz zobiem, darbojas atturēšanas doktrīna – valstis izvairās uzbrukt, ja pretinieks ir tikpat vai pat labāk bruņots ar augstām kaujas spējām, proti, ir ievērojams risks ne tikai zaudēt karā, bet pat ciest nesamērojami lielus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus.
Kopumā lielākā daļa eiropiešu vairs nav jāpārliecina par nepieciešamību tērēt bruņojumam, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas Ivars Ijabs (“Attīstībai/Par”, liberālā “Renew Europe” grupa): “Saskaņā ar NATO sabiedriskās domas pētījumiem lielākā daļa alianses pilsoņu (74% 2022. gada novembrī salīdzinājumā ar 70% 2021. gadā) uzskata, ka izdevumi aizsardzībai būtu jāsaglabā pašreizējā līmenī vai jāpalielina (starp sabiedrotajiem ir ievērojamas atšķirības – no 85% līdz 52%, bet vairākums iedzīvotāju to atbalsta). Tikai 12% uzskata, ka aizsardzībai būtu jāizdod mazāk.”
Kritizē pat ASV
Amerikas Savienoto Valstu ietekmīgās lietišķo ziņu grupas “Bloomberg” mediji jau pērnā gada oktobrī ziņoja, ka Eiropas Savienība netiek galā ar solījumu izpildi – nodrošināt Ukrainai miljonu artilērijas šāviņu. ASV savu daļu spējot nodrošināt bez grūtībām, lai gan kopš 7. oktobra tai, papildu Ukrainai, jābruņo arī Izraēla karā ar “Hamās” teroristisko grupējumu un vienlaikus jātur rezerve citiem potenciāliem konfliktiem. Tāpat Savienotās Valstis spējot palielināt ražošanas apjomus līdz miljonam šāviņu gadā. Kurpretim vēl pagājušā gada nogalē bija skaidrs, ka Eiropa savu apņemšanos nespēs pildīt.
EP deputāte Sandra Kalniete (“Jaunā Vienotība”, Eiropas Tautas partiju grupa) gan pauda uzskatu, ka viss vēl nav nokavēts: “ES var būt līdzvērtīga Krievijai ieroču ražošanas ziņā 18 mēnešu līdz divu gadu laikā. Ir pamats domāt, ka ES arī var sasniegt savu mērķi – līdz pavasarim saražot vienu miljonu artilērijas šāviņu, ko nosūtīt uz Ukrainu. Tas paģēr eksporta samazināšanu uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un spiediena izdarīšanu uz dažu valstu ieroču rūpniecību, lai palielinātu ražošanu.”
Diemžēl jau janvāra beigās, Briselē tiekoties ES valstu aizsardzības ministriem, augstais pārstāvis Žuzeps Borels paziņoja, ka karā nomocītajai Ukrainai līdz noliktajam termiņam martā spēšot piegādāt tikai nedaudz vairāk par pusi no solītā apjoma. Visu solīto apjomu spēšot piegādāt tikai līdz gada beigām. Ne velti amerikāņi pārmet eiropiešiem, ka nespēja pildīt šos solījumus pamatīgi iegriezusi Ukrainai karalaukā. Cik no tā redz, apzinās un cenšas mainīt Eiropas Parlamenta deputāti?
Dace Melbārde (“Jaunā Vienotība”, Eiropas Tautas partiju grupa), deputāta aizstājēja EP Drošības un aizsardzības apakškomitejā, uzsver, ka tas ir ļoti karsts temats Eiropas Parlamentā: “Debatēs deputāti skarbi vērtēja salīdzinoši lēno startu Eiropas militārās industrijas uzrāvienam. Parlaments konsekventi ir iestājies par nepieciešamību nodrošināt lielāku militāro palīdzību Ukrainai.” Parlaments gaida arī jau vairākus mēnešus atliktos priekšlikumus no Eiropas Komisijas: “Īpaši iekšējā tirgus komisāram Tjerī Bretonam jāpierāda, ka viņa solījumi nav tukši, un jānāk klajā ar ambiciozu Eiropas aizsardzības rūpniecības stratēģiju. Iepriekš Bretons norādīja, ka Eiropai nepieciešams 100 miljardu eiro liels militārās industrijas fonds – ES aizsardzības rūpniecības stiprināšanai. Tomēr komisārs atzīst, ka šo darbu plāno atstāt nākamajai komisijai.”
Arī Eiropas vai tikai NATO armija?
Šobrīd tikai piecas ES dalībvalstis vienlaikus nav arī Ziemeļatlantijas līguma aizsardzības organizācijas NATO dalībvalstis: Austrija, Malta, Īrija, Kipra un Zviedrija. Turklāt Zviedrijas uzņemšana NATO nu jau tiek uzskatīta tikai par laika jautājumu, pārvarot Ungārijas eventuālu pretošanos. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka daudzas ES dalībvalstis pašreiz uzlūko NATO arī kā visas Eiropas drošības garantu. Pat par spīti karam Ukrainā, tiešā ES robežu tuvumā šī nostāja lielākoties nav mainījusies, kaut gan uzstādījumam par pašas Eiropas bruņotajiem spēkiem ir arī atbalstītāji, tostarp pašreizējais Itālijas ārlietu ministrs bijušais EP priekšsēdētājs (2017–2019) Antonio Tajāni.
Itālijas un citu Eiropas armijas atbalstītāju ieskatā ES tomēr iegūtu no saviem bruņotajiem spēkiem, kas nebūtu atkarīgi no ASV koordinācijas. Starp šādu spēku pamatuzdevumiem būtu humānās krīzes, reaģēšana katastrofu gadījumā, miera uzturēšana u. tml. operācijas. Skaidru nepieciešamību pēc efektīviem ES spēkiem uzrādīja haotiskā ASV atkāpšanās no Afganistānas. Citiem vārdiem sakot, tie celtu ES kā vienota bloka dalību starptautiskās miera uzturēšanas operācijās, katastrofu seku pārvarēšanā u. tml., ceļot arī ES ietekmi un reputāciju starptautiskajā arēnā. Vienlaikus tie tomēr varētu atbalstīt arī atsevišķas dalībvalstis, ja tāda nepieciešamība rastos.
Principā jau līdz šim vienotais Eiropas valstu bloks bija radījis tā dēvētās ES kaujas grupas – bataljona līmeņa vienības (kopējais personāls 1500 cilvēku). Pēc 2022. gada pieņemts lēmums virzīties uz 5000 cilvēku lielu kaujas grupu. Tiesa, līdz šim ES kaujas grupas nav piedalījušās reālās operācijās.
EP deputāte Sandra Kalniete uz jautājumu par vienotu ES drošības telpu atbildēja izvairīgi, atgādinot par NATO un katras dalībvalsts atbildību: “Šodien mēs varam lepoties, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, labāku drošības garantiju mums un citām reģiona valstīm nav. Vienlaikus atbildība par mūsu valsti vispirms ir mūsu pašu ziņā. Jo labāk mēs būsim sagatavojušies, jo mazāka iespēja, ka Krievija uzbruks.”
Arī Ivars Ijabs uzsver nepieciešamību palielināt kopējos ES izdevumus aizsardzībai, nostiprināt ES austrumu robežu un iesaistīties “nocietinātas “Manerheima līnijas” izbūvē, pārveidot “Frontex” no aģentūras par īstu Eiropas robežsardzi un “Europol” par īstu ES kriminālizmeklēšanas aģentūru, kas stingri uzrauga ES noteikto sankciju ievērošanu visās dalībvalstīs.” Vienlaikus EP parlamentārietis uzsver, ka nepieciešams “stiprināt un līdzsvarot ES stratēģisko sadarbību ar mūsu galveno sabiedroto – ASV, panākt, lai ES valstu pienesums NATO veidotu vismaz 50% gan aizsardzības izdevumu, gan militāro spēju ziņā, vienoties par visu ES valstu ieguldījumiem ārējā drošībā vismaz 3% IKP apjomā.”
Ivars Ijabs min Eiropas Aizsardzības fonda finansējumu, militārās rūpniecības atbalsta fondu, kā arī pastāvošo ierobežojumu atcelšanu ES naudas izmantošanai militārām vajadzībām, toties Eiropas pašas armiju viņš neuzskata par nepieciešamu: “Kā redzams, tas ir vairāk stāsts par mūsu aizsardzības spēju materiāli tehnisko nodrošinājumu, mazāk – par kopīgu militāro struktūru. Tas ir apzināti. Šodien mums ne tikai nevajag mēģināt dublēt NATO struktūru, bet arī apšaubīt šīs organizācijas veiktspēju.”
Turpretim Dace Melbārde norāda uz Eirobarometra aptauju rezultātiem: “Lielākā daļa eiropiešu atbalsta nepieciešamību stiprināt ES aizsardzības spēju un sadarbību šajā jomā. 93% piekrīt, ka dalībvalstīm ir jādarbojas kopā, lai aizsargātu ES teritoriju.” Bet atsevišķu Eiropas armiju viņa dēvē par “realitātē nebalstītām franču idejām”. Tā vietā, līdzīgi kā iepriekš minētie EP kolēģi, kopējo aizsardzības politiku viņa uzlūko kā sadarbības spēju veicināšanu un atbalstu militārajai rūpniecībai. Tiek izcelta arī 300 miljonu ES finanšu iniciatīva dalībvalstu kopīgu iepirkumu atbalstam (EDIPA). Tomēr viņa uzskata, ka “nākamajā Eiropas Komisijā ir jābūt aizsardzības komisāram, kas ne tikai piešķirtu drošības un aizsardzības politikai spēcīgu balsi, bet arī dotu pareizu signālu Eiropas sabiedrībai – mēs dzīvojam tādos laikos, kuros aizsardzības politika ir kļuvusi par Eiropas un tās dalībvalstu prioritāti”.
ES “enfant terrible” – Orbāna Ungārija
Karš Ukrainā panāca nebijušas pārmaiņas arī Baltijas jūras valstu starpā. Somija un Zviedrija pārskatīja savu ilggadējo politiku un paziņoja par vēlmi iestāties NATO. Tiesa, no abām kaimiņvalstīm tas pagaidām izdevies tikai Somijai. Pat pārvarot Turcijas pretestību, klupšanas akmens ir Ungārija, kuras premjerministra Viktora Orbāna partija “Fides – Ungārijas pilsoniskā alianse” boikotē Zviedrijas uzņemšanai NATO nepieciešamo balsojumu parlamentā.
Tādējādi arī aizejošā Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā nav pārvarēts noturīgais klupšanas akmens ES vienotībā – Ungārijas atsevišķā nostāja pret atbalstu Ukrainai vai, kā šajā gadījumā, Zviedrijas uzņemšanu NATO. Ir arī līdzība NATO un ES lēmumu pieņemšanas kārtībā un tajā, kā to dezorganizē Ungārijas atsevišķā nostāja – abās organizācijās nepieciešama vienbalsība lēmumu pieņemšanā.
Dace Melbārde atzīst gan to, ka Ungārijas rīcība vājina ES spējas pieņemt ātrus un vienprātīgums lēmumus, gan to, ka kritiski vērojama tiesiskuma vājināšanās Polijā un Slovākijā. Tomēr arī šādu valstu izstumšana nav vienotā bloka interesēs: “Nenoliedzami Ungārijas valdības un tā vadītāja Viktora Orbāna pozīcijas un rīcība vājina ES saliedētību un operativitāti lēmumu pieņemšanā gan attiecībā uz atbalstu Ukrainai, gan ES un NATO paplašināšanos. Tāpat Eiropas Parlamenta dienas kārtībā pastiprināti esam vērtējuši tiesiskuma ievērošanu Ungārijā un Polijā, tagad arī Slovākijā. Varam konstatēt, ka liela daļa parlamentāriešu asi vēršas pret dalībvalstīm, kuras klaji ignorē Eiropas vērtības. Taču vienlaikus mēs ļoti labi apzināmies ģeopolitiskā līdzsvara nozīmīgumu Eiropas reģionā. Pilnīga attiecību pārtraukšana ar Ungāriju nav Eiropas Savienības interesēs.” Melbārde arī piebilst, ka vienlaikus Polija piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas – pēc astoņiem gadiem demokrātisku vēlēšanu ceļā varas tvērienu zaudējusi nacionālkonservatīvā partija “Likums un taisnīgums”.
Kurpretim Ivars Ijabs norāda, ka Ungārija ir ES pilntiesīga dalībvalsts, tādēļ to “pacieš”. Taču nākotnē vajagot iet prom no prasības pēc vienprātības: “Ungāriju nevar izslēgt no ES, bet nākotnē ir jāmeklē veidi, kā atteikties no vienprātības principa ārējā un aizsardzības politikā un/vai kā apiet šādus veto.” Viņš arī norāda, ka Līguma par Eiropas Savienību (LES) 7. pantā ir ārkārtas reaģēšanas instruments gadījumiem, kas nopietni skar citā – LES 2. pantā – minētās vērtības. Te gan jāpiebilst, ka ar vērtībām tiek saprastas: cieņa pret cilvēku, personiskā un politiskā brīvība, demokrātija (taisnīgas vēlēšanas un sabiedrības līdzdalība), tiesiskums (tostarp tiesnešu neatkarība), cilvēktiesību ievērošana un vienlīdzīguma princips (vienlīdzīga attieksme, neskatoties uz rasi, tautību, reliģiju, dzimumu, orientāciju u. tml.). Proti, citāds Ungārijas vai citu ES dalībvalstu skatījums uz palīdzību Ukrainai vai attiecībām ar Krieviju nav īsti attiecināms uz LES aprakstītajām vērtībām.
Kaut gan minētie vērtību pārkāpumi tieši neattiecas uz jautājumu par vērtībām pašreizējā līguma izpratnē, arī Sandra Kalniete runā par diskusiju turpināšanos Eiropas Parlamentā par LES 7. panta iedarbināšanu: “Gan Eiropas Parlaments, gan vairākas dalībvalstis padomē uzstāj, ka pret Ungāriju ir jāiedarbina LES 7. pants, liedzot tai balsstiesības. Sagaidāms, ka saruna par 7. panta mehānisma iedarbināšanu turpināsies pēc 1. un 2. februāra ES līderu samita, ja Ungārija tupinās bloķēt palīdzību Ukrainai.” Ievērots un aktīvi tiekot diskutēts arī par prokremliskām tendencēm Slovākijā un citviet: “Turklāt Krievijas agresija ir ievērojami palielinājusi Baltijas valstu ietekmi ES politikas veidošanā. Partneri beidzot ir novērtējuši mūsu padziļināto ekspertīzi par Krievijas imperiālistisko ideoloģiju un politiku. Šī ekspertīze balstās pragmatiskā vēsturiskā pieredzē, nevis kabinetos izdomātās teorētiskās koncepcijās.”
Iekšējie draudi Eiropas demokrātijām
Pirmo reizi vairāk nekā pusgadsimta laikā Vācijas parlamentā Bundestāgā nonāca galēji labēja partija. Runa par izteikti kontroversālo “Alternatīva Vācijai”, kas tālu aiz Vācijas robežām pazīstama ar abreviatūru AfD (“Die Alternative für Deutschland”). Tas, kas iepriekšējās finanšu krīzes laikos sākās kā akadēmiķu un žurnālistu partija, uzstājot, ka Vācijai jāizstājas no eirozonas un jāatgriežas pie savas nacionālās valūtas – Vācijas markas, drīz pārvērtās par klaji populistiski un galēji labēju spēku. Iespējams, gūto panākumu dēļ zaudējot jelkādu piesardzību, vairāki AfD politiķi pērn izraisīja plašu sašutuma vētru Vācijas sabiedrībā. Par turku izcelsmes imigrācijas ministri Aidani Ezoguzi tika paziņots, ka no viņas būtu jātiek vaļā, aizvedot uz Turciju. Cits populārs politiķis no AfD rindām paziņoja, ka Vācijai būtu jātiek vaļā no “vainas kulta” par mērķtiecīgu ebreju iznīcināšanas politiku Otrā pasaules kara laikā. Netrūka arī citu skaļu, sabiedrību šķeļošu paziņojumu. Galu galā sākās pretēja kampaņa – masveidīgi sabiedrības solidaritātes gājieni pret neiecietību un naidu, ko veicina AfD.
Uzskata, ka AfD varētu zaudēt arī garantētos federālos līdzekļus politiskajai darbībai. Taču vai ar to pietiks? Starptautiskā prese minējusi arī ar ASV Republikāņu partijas domnīcām saistītas aktivitātes Eiropā un uzskatu līdzību starp Itālijas un Ungārijas premjeriem, kā arī Slovākijas un Bulgārijas prezidentiem. Kā novērst iekšējus draudus Eiropas demokrātijām?
Dace Melbārde uzskata, ka tikai pirmajā brīdī varētu šķist, ka populisti piedzīvo zelta laikus. Galu galā to pašu saukļu tiražēšana un konstruktīva politiskā piedāvājuma trūkums rada vilšanos pat populistu vēlētāju rindās: “Neminot vārdā, mēs arī redzam, ka daudzās Eiropas valstīs tieši populisti ir zaudējuši pēdējā gadā. Un nevajadzētu domāt, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas nesīs tik radikālas pārmaiņas, ka atpakaļceļa vairs nebūs. Patiesībā pat EP var redzēt, ka populisti mēdz būt skaļi, bet, piecus gadus atskaņojot retoriku par vienām un tām pašām problēmām, neko nepiedāvājot vietā, – to nenovērtē pat viņu sākotnējie vēlētāji.” Viņa atgādina, ka to pašu varēja vērot arī Latvijā. Necik senie populistu uzvaras gājieni beigušies ne ar ko: “Ideja, ka var kaut kādu daļu vēlētāju ne tikai īstermiņā savākt, bet arī vidējā termiņā noturēt ar tukšu runāšanu, ir pierādījusi sevi kā neilgtspējīgu.”
Melbārdes partijas kolēģe Sandra Kalniete pretstata Latvijas un Baltijas valstu situāciju Eiropas centram. Tās “nekad nedrīkst atļauties riskantus politiskus eksperimentus ar populismu un radikālismu. Tas mūs atsvešinātu no ES kodola, apdraudētu mūsu valsts demokrātiju, radītu nestabilitāti un drošības riskus. Tas dziļi un pamatīgi ir jāapzinās Latvijas pilsoņiem, lai kas arī viņi būtu – skolotāji, uzņēmēji, ārsti, intelektuāļi, tiesneši, studenti, lauksaimnieki, strādnieki, Saeimas deputāti vai valdības locekļi.”
Ivars Ijabs, kurš līdz aktīvam darbam politikā mācīja politikas zinātni augstskolas studentiem un komentēja politikas norises medijos, iekšējos izaicinājumus Eiropas demokrātijai un atvērtībai gan mudina nevienkāršot: “Populisma un radikālo tendenču pieaugums bieži ir reakcija uz reāliem vai šķietamiem draudiem ekonomiskajai stabilitātei, kultūras identitātei un sociālajai saliedētībai.” Tāpēc nevarot vienkārši atbildēt, “vai Eiropa kļūst demokrātiskāka un apgaismotāka vai, gluži pretēji, virzās uz lielāku populismu un radikālismu”. Šādos apstākļos svarīgi veicināt sociāli iekļaujošu politiku: “Ir ļoti svarīgi pievērsties ekonomisko un sociālo bažu pamatcēloņiem. Tas ietver godīgas konkurences nodrošināšanu tirgos, atbalstu vietējai ekonomikai un integrējošas politikas īstenošanu. Izglītība un dialogs.” Viņš liek cerības arī uz jaunajiem ES interneta platformu regulēšanas likumiem, vēršoties pret propagandas un viltus ziņu izplatību.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
Vai ir nepieciešams izveidot Eiropas armiju?
