Eiropas vēlēšanas. Celt iekļaujošus tiltus, gāzt atstumtības žogus 8
Jaunieši, cilvēki ar invaliditāti, jaunās māmiņas, seniori, daudzbērnu ģimenes – šīs un citas sociāli sargājamas sabiedrības grupas bija 19. aprīlī notikušās diskusijas “Vai Eiropa iekļaus mūs visus?” uzmanības centrā. Ideju un viedokļu apmaiņa Smiltenē pulcēja gan sociālās jomas ekspertus un speciālistus, gan politiķus, kuri stūrē uz darbu Eiropas Parlamentā (EP) turpmākos piecus gadus.
Neaizmirst savus vēlētājus pēc vēlēšanām un turēt roku uz Latvijas pulsa – šādu ceļamaizi no pasākuma dalībniekiem saņēma topošie eiroparlamentārieši. Speciālisti mudināja politiķus saglabāt saikni, veidojot turpmāko Eiropas Savienības (ES) sociālo politiku.
Šķiet, ka aicinājums tika sadzirdēts un diskusijas dalībnieki apmainījās ar telefona numuriem. Nu politiķi jātur pie vārda un jācer, ka tas neizrādīsies vien priekšvēlēšanu triks.
Ilgu laiku bija citas prioritātes
“TV24” moderatora Anša Bogustova vadītā diskusija par sociāli iekļautas Eiropas un Latvijas veidošanu norisinājās zīmīgā vietā – jaun¬uzceltā daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “Īve” skaistajās un ērtajās telpās. Modernajā Smiltenes sociālo pakalpojumu centrā saimnieko biedrība “Cerību spārni”, sniedzot pakalpojumus pieaugušajiem ar garīga rakstura un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.
Jaunajos korpusos izveidoti grupu dzīvokļi un iekārtotas specializētās darbnīcas, te tiek sniegti sociālās rehabilitācijas, kā arī dienas aprūpes centra pakalpojumi. Šā gada martā atklātā centra būvniecībā un iekārtošanā ieguldīti 5,9 miljoni eiro, tai skaitā 1,8 miljoni eiro Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējuma.
“Manuprāt, cilvēki ar invaliditāti ilgu laiku ir bijuši tie, kas pacietušies, jo vienmēr bijušas citas prioritātes,” teic biedrības “Cerību spārni” vadītāja Eva Viļķina, viena no diskusijas dalībniecēm. “Tā ir pirmā reize, kad Eiropas fondu finansējumu varēja iegūt arī infrastruktūras radīšanai. Līdz šim tas vienmēr ir bijis šķēr¬slis, lai kaut ko veidotu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.”
“Dažkārt sabiedrībā sastopams viedoklis, ka šādi cilvēki jau var dzīvot sliktākā vidē. Bet šeit mēs parādām, ka varam radīt arī vidi, kas ir ļoti laba, pieejama, estētiska.” Viļķina uzsver, ka, pirmkārt, centrā sniegto pakalpojumu mērķis ir virzīt cilvēkus uz iespējami neatkarīgāku dzīvi, lai iemācītu tās prasmes, kas cilvēkam var palīdzēt gan darba, gan aprūpes vidē un pakalpojumos. Otrkārt, nodrošināt pakalpojumu pēctecību, proti, radīt drošības sajūtu par to, ka nepieciešamības gadījumā atbalsts būs pieejams visas dzīves gaitā.
Runājot par sociālajiem pakalpojumiem Latvijā, “Cerību spārnu” vadītāja atzīmē, ka atšķirībā no vairākām citām valstīm, piemēram, Vācijas, mums pietrūkst valstiski veidotas sistēmas. “Tai būtu jābūt vienotai sistēmai, kas redz cilvēku. Piemēram, ja ģimenē ienāk bērns ar invaliditāti, sistēma viņu uzreiz pamana un nodrošina atbalstu. Šobrīd šādā situācijā ģimene ir viena ar savu pro¬blēmu. Ja viņiem negadās ceļā cilvēki, kas var dot padomus, ja viņi kautrējas no tā, ka viņu ģimenē ir tāds bērns, viņi paši neies prasīt un lūgt, viņi vienkārši zaudē gadus, ko nav darījuši bērna labā.”
Tam piekrīt arī Valkas biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” vadītāja Diāna Vītola: “Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kam ir pēkšņa, piemēram, traumu rezultātā iegūta invaliditāte. Cilvēkam tā ir otrā atdzimšana, kad arī ļoti nepieciešama palīdzība.”
Vītolas pieredzē ir gadījumi, kad šādās situācijās atbalstu meklē cilvēka tuvinieki un ģimene, kas nonāk izmisumā par šādu pēkšņu likteņa pavērsienu. Viņasprāt, šādās situācijās ir jādarbojas principam, ka sociālais pakalpojums atrod klientu, nevis otrādi, kad pieejamais atbalsts izmisīgi jāmeklē pašam.
Valkas biedrības vadītāja min arī seniorus, kuri ne vienmēr esot informēti par pieejamo atbalstu, līdz ar to tas var iet secen. “Ļoti bieži cilvēki lielā vecumā nezina, ka var kārtot invaliditāti, jo viņi droši vien no padomju laikiem domā: ja tu esi seniors, tad invalīds vairs nevari būt. Bet īstenībā ir otrādi – invaliditāti var iegūt jebkurā dzīves situācijā,” atgādina Vītola.
Iekļaut nozīmē arī saprast
“Mums ir jābeidz uzlikt visu pienākumu par sistēmas salabošanu pašiem cilvēkiem ar šīm īpašajām vajadzībām, bet gan jāprasa daudz vairāk arī no darba devējiem,” uzskata EP kandidāte ar pirmo numuru sarakstā Elīna Pinto (“Progresīvie”). “Jo tas, pirmkārt, ir viņu ieguvums, piesaistot jaunus darbiniekus.”
“Tas rāda arī to, vai rītdien, kad mūsu sabiedrībā būs biežāk sastopamas gan mentālās, gan dažādas fiziskās veselības problēmas, jo cilvēki dzīvos ilgāk, uzņēmēji spēs pastāvēt šajā nākotnes ekonomikā, piesaistot visus,” uzsver politiķe, mudinot uzņēmējus ieviest elastīgākus nodarbinātības modeļus.
Rīgas Stradiņa universitātes un Upsalas Universitātes vadošā pētniece, Dr. med. Ieva Reine uzskata, ka liela problēma ir sapratnes trūkums sabiedrībā: “Iekļaujoša sabiedrība nozīmē to, ka mēs ne tikai nodarbinām cilvēkus ar invaliditāti un viņiem ir garantētas un subsidētas darba vietas, bet arī to, ka darba devējs un citi darbinieki darba vidē izprastu, ko nozīmē cilvēki var īpašām vajadzībām.”
“Ir diezgan daudz piemēru, kur darba devējs nav īsti izglītots vai saprotošs par to, kāda veida specifika ir šādam darba ņēmējam, un no viņa sagaida tādu pašu atdevi, daudzumu un kvalitāti kā no cilvēka bez kādiem traucējumiem,” skaidro eksperte.
Reine arī atzīmē, ka mēs esam ļoti ierobežoti likumdošanas jomā: “Ir ļoti daudz dažādu regulu, kas neparedz cilvēkiem ar nelielākām darba spējām iekļauties darba tirgū tikai tāpēc, ka ir paredzēts darba laiks, piemēram, no deviņiem līdz pieciem. Un ir maz iespēju darba devējiem un varbūt arī vēlēšanās pielāgot darba apstākļus, lai cilvēki, kuri gribētu strādāt mazāk uz brīvākiem noteikumiem.”
“Manam tētim ir 81 gads, viņš joprojām strādā Rīgas Tehniskajā universitātē, un darba devējs ir ārkārtīgi pretimnākošs. Bet tādi nav visi darba devēji, kuri ļauj strādāt cilvēkam, kurš ir darba spējīgs, joprojām ar gaišu prātu un spēj sabiedrībai kaut ko dot no sevis,” viņa papildina.
Neizmantojot resursu, vairojam “liekēžus”
Elīna Pinto vērtē, ka tas, kā mēs sadzīvojam un strādājam ar cilvēkiem, kuriem ir kustību vai attīstības traucējumi, patiesībā rāda to, cik veiksmīga un labklājīga mēs būsim kā sabiedrība kopumā.
“To mēra nevis pēc tā, vai kāds var atļauties lidot ar privātajām lidmašīnām, bet tieši pēc tā, kā ikdienā iekļaujas cilvēks, kuram ir īpašas vajadzības,” spriež politiķe. “Tāpēc mums ir jāmaina domāšana. Cilvēki ar īpašām vajadzībām ir nevis žēlsirdības objekti, bet gan uzrāda to, kā, piemēram, sabiedrībā un ekonomikā iekļausies arī cilvēki, kuri ir gados un ar grūtībām pārvietojas, vai jaunās māmiņas, kurām jāpārvietojas ar bērnu, vai jaunie vecāki, kuri var strādāt tikai daļu laiku.”
Viļķina uzskata, ka ir jāveido sistēma, kas motivētu cilvēkus ar invaliditāti nesēdēt mājās, bet darboties, pretējā gadījumā tiekot vairoti “liekēži”.
“Vienmēr esmu teikusi, ka cilvēki ar invaliditāti ir neizmantots darbaspēka resurss. Eiropas valstīs, piemēram, ja cilvēks apmeklē specializētās darbnīcas, valsts nodrošina sociālās iemaksas. Cilvēks zina, ka, aiz¬ejot pensijā, viņam būs lielāka pensija.”
Kluba “Māja” un iniciatīvas “mesesamkopa.eu” aktīviste Patrīcija Kleinberga aktualizē jautājumu par ierobežotajām iespējām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tikt pie augstākās izglītības: “Tehniski mums visiem ir iegūstama augstākā, bet praksē tas ir pavisam citādi. Liekas prātam neaptverami, kāpēc cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu jāizvēlas tikai tās augstākās izglītības iestādes, kuras nodrošina atbilstošu programmu.”
Viņas vīzija ir, ka cilvēki ar invaliditāti var izvēlēties studijas jebkurā augstākās izglītības iestādē bez ierobežojumiem. Kleinberga spriež, ka minētais jautājums ir cieši saistīts arī ar turpmākām iespējam darba tirgū, jo mūsdienās bez augstākās izglītības darbu lielākoties neesot iespējams iegūt.
Darba tikums pret jauniešu bezdarbu
Augstākās izglītības kvalitāte un pieejamība tika apspriesta, runājot arī par jauniešu bezdarbu, kas uz Eiropas fona Latvijā nav tik izplatīts.
Vēl 2014. gadā Latvijā nemācījās un nestrādāja 18% jauniešu (15–29 g.), bet tagad tādu ir gandrīz uz pusi mazāk (9,8%), atzīmē pašreizējais Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs un EP kandidāts Reinis Uzulnieks (ZZS).
Viņa vērtējumā jauniešiem karjeras veidošanai ir pieejamas vērtīgas atbalsta programmas, ko nodrošina, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūra. “Bet varbūt tā ir kaut kādas informācijas nenodošana jauniešiem,” spriež politiķis.
“Man te arī pašiem jauniešiem jāteic: nu, nu, nu,” piebilst Kleinberga. “Iespēju jauniešiem ir ļoti daudz, bet, pirmkārt, tās ir jāgrib izmantot, un, otrkārt, tās ir arī jāatrod. Visa informācija internetā ir atrodama. Diemžēl mēs paši esam ļoti pieraduši pie tā, ka mums viss tiek ielikts mutē ar karoti.”
Jauniešu auditorijas sasniegšanā viņa saskata arī nevalstisko organizāciju (NVO) potenciālu un mudina publisko sektoru stiprināt attiecības ar NVO, kas strādā ar jauniešiem, “lai saprastu un sadzirdētu jauniešu viedokli”.
“Zemāks jauniešu bezdarbs mums ir tāpēc, ka mēs vispār esam strādīgi – mums ir jāstrādā; kā visās protestantu kultūrās darbam mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme,” vērtē esošais EP deputāts Ivars Ijabs (“Attīstībai/Par”, “Renew Europe”), kurš kandidē arī uz nākamo EP termiņu.
Tomēr jautājums esot par produktivitāti: “Un te ienāk viena cita jauniešiem svarīga tēma – augstākā izglītība, kur Eiropai, protams, ir sava funkcija. Protams, mēs varam paļauties uz to, ka jaunieši aizbrauks, izstudēs kaut kur citur, bet mums ir jādomā par to, kā mēs dabūjam to savu augstākās izglītības sistēmu vismaz Eiropas vidusmēra līmenī, tajā pasaules piecsimtniekā, par ko sapņo ļoti daudzas Latvijas augstskolas, bet kuram mēs tuvojamies ļoti, ļoti lēni.”
Ijabs teic, ka šajā jomā jau esot daudz darījis, “lai ar Eiropas burkānu liktu Latvijas augstākajai izglītībai un zinātnei tomēr atvērties pasaulei un kļūt konkurētspējīgākai”.
Politiķis arī atzīst, ka joprojām neatrisināts jautājums ES ir kvalifikāciju un grādu savstarpēja atzīšana Eiropas valstu starpā.
Savukārt Pinto atzīmē, ka Latvijas jauniešiem ir ārkārtīgi atšķirīgas starta pozīcijas, piemēram, atkarībā no dzīvesvietas lielpilsētā vai lauku ciematā: “Politikas uzdevums ir izlīdzināt starta pozīcijas.”
Viņas pārstāvētā partija iestājas arī par neapmaksātu prakšu aizliegumu Eiropā. Pinto: “Pati nāku no kup¬las ģimenes, kurā dzīvoju diezgan pieticīgi. Un es tiešām nevienam citam jaunietim nenovēlu to, ka viņam ir vai nu jākar zobi vadzī, lai vispār varētu par to stipendiju izdzīvot, vai arī jāizvēlas darbs, vadoties tikai no tā, vai tas dod iespēju nopelnīt. Es gribētu, lai jaunietim ir iespēja sekot saviem sapņiem.”
14. Saeimas deputāts un EP kandidāts Juris Viļums (“Apvienotais saraksts”) akcentē Latvijas ģimeņu, īpaši daudzbērnu ģimeņu augsto nabadzības risku. “Jāveicina visi iespējamie atbalsti daudz¬bērnu ģimenēm, it sevišķi reģionos, kas ir ārējā ES robeža. Visa Latvija šajā gadījumā ir Eiropas ārējā robeža,” spriež politiķis.
“Mēs nevaram atļauties, ka mūsu bērniem viņu iespējas dzīvē ir atkarīgas no tā, kurā pašvaldībā viņi dzīvo,” piebilst Pinto. “Bet arī Eiropā kopumā bērnu iespējas atsperties dzīvē nedrīkst būt atkarīgas no tā, cik turīga ir viņa ģimene un vai bērns nāk no ES pierobežas vai no Briseles.”
Gaidīt no Briseles vai celt pašiem
Diskusijā tika apspriesti arī vairāki citi sociālās nevienlīdzības aspekti, piemēram, sieviešu un vīriešu atalgojuma plaisa. Vienlaikus sarunas dalībnieki centās rast atbildi uz jautājumu, cik daudz šajās pro¬blēmās varam paļauties uz Briseles risinājumiem un kas ir pašu mājasdarbi.
“Protams, ka sociālā sfēra ir katras dalībvalsts iekšējā politika,” atzīmē Uzul¬nieks. “Bet ir ļoti daudz kas, ko mēs kopēji caur Eiropas Savienības iniciatīvām varam uzlabot Latvijā.” Kā piemēru ZZS kandidāts min Eiropas piekļūstamības direktīvu, kas Latvijai jāievieš līdz 2025. gadam: “Tā tiešām paredz apjomīgu finansējumu un ļoti daudzas labas lietas, lai vide kļūtu pieejamāka gan cilvēkiem ar dzirdes, gan ar redzes traucējumiem un cilvēkiem ar dažādām citām vajadzībām.”
“Eiropas politika nosaka zināmu standartu vienai humānai sabiedrībai, kā mums vajadzētu izturēties pret cilvēkiem ar visdažādākajām īpatnībām. Tas ir tāds bikstīšanas moments, kur Latvijas valstij ir jāiet gluži vienkārši tam pakaļ,” spriež Ijabs.
Politiķis piemin šajā EP sasaukumā pieņemto likumu par algu pārskatāmību, kas radīts ar mērķi izskaust nevienlīdzīgu atalgojumu sievietēm un vīriešiem. “Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad Eiropa iedod kādu minimālo sanitāro standartu. Pēc tam pašiem uz vietas jādomā, kā mēs to ieviesīsim dzīvē,” skaidro Ijabs.
“Tieši šīs direktīvas ir tā Eiropas pletne, kas ir likusi mūsu ministriju cilvēkiem tagad beidzot saņemties un izdarīt to, kas netika izdarīts nacionālā līmenī,” uzskata EP kandidāte Pinto. “Eiropas līmenī risināti jautājumi palīdz mums virzīties uz priekšu daudz ātrāk. Mēs nevaram teikt, ka Eiropai nav nekādas teikšanas sociālajās lietās, tieši otrādi. Un arī cilvēki to sagaida – mēs redzam, ka trīs ceturtdaļas eiropiešu prasa, ka Eiropai beidzot jāuzņemas līderība arī tieši sociālajā jomā.”
“Nekur citur pasaulē es neesmu redzējusi, ka aptiekās ir ātro kredītu reklāmas, lai cilvēki varētu vispār atļauties iegādāties medikamentus,” teic Pinto, piebilstot, ka tās lielā mērā ir arī mūsu politiskās izvēles sekas. “Līdzšinējā politika nav likusi veselību, izglītību un sociālo drošību vērtību priekšplānā.”
Nejūtas sadzirdēti
Zināmu vilšanos Latvijas politikas veidotājos atzīst arī biedrības “Cerību spārni” vadītāja. Viļķina skaidro, ka jau gadiem vērsusies ministrijā un pie politiķiem ar ierosinājumu veidot valstī sociālo sistēmu. Tomēr šajā jomā aizvien runājam par daudz un dažādām detaļām, nespējot saredzēt lielo bildi.
“Diemžēl ir situācijas, kad uzsākam kādu aktivitāti sadarbībā ar kādu no ministrijas parlamentārajiem sekretāriem, bet tas nav ilgstoši, jo ministri mainās, parlamentārie sekretāri mainās,” viņa secina.
Viņas kolēģe Vītola uzskata, ka nacionālajā līmenī lielāka vērība jāveltī tam, ko piedāvā Eiropa, un jāpalīdz to novadīt tālāk līdz reģioniem: “Lielā mērā tās ir arī tādas brīvprātīgas iniciatīvas, un, ja uz vietas nav tā entuziasta, kas iet pa priekšu, tad droši vien, ka daudz kas tā arī paliek plauktiņos.”
“No vienas puses, mēs visi priecājamies par tiem labumiem, ko sniedz kādas Eiropas līmenī sakārtotas lietas, vienlaikus zemnieki lamā Eiropu par pārlieku birokratizāciju,” atzīmē Viļums. Viņaprāt, arī runājot par attīstību sociālajā jomā, savstarpēji jāsasaista gan Eiropas līmenis, gan nacionālais un vietējais līmenis.
“Citādi jau demokrātijā nenotiek. Mēs varam cerēt, ka viens ministrs vai viens Eiropas Parlamenta deputāts to visu tagad sakārtos. Nē, tas ir kopīgs process, tā ir pilsoniska sabiedrība,” piebilst “Apvienotā saraksta” politiķis.
“Tas, ka mēs neesam būtiskāk pietuvojušies Eiropas vidējam labklājības līmenim, kā mums to rāda kaimiņi lietuvieši un igauņi, ir ļoti lielā mērā mūsu pašu politisko lēmumu iznākums,” rezumē Ijabs. “Mēs atpaliekam, nu jau tās šķēres veidojas pietiekami lielas. Un tas ir jautājums, kā mēs izturamies pret savu darbaspēku, kā mēs izturamies pret savu augstāko izglītību un citām lietām, kuras ir svarīgas, lai to starpību mazinātu.”
Vienlaikus pašreizējais EP deputāts atzīst, ka nevar panākt iekļaujošu sabiedrību, ja tā būs tikai valsts politika: “Ir nepieciešama solidāra attieksme, ir nepieciešama, protams, arī uzņēmēju klātbūtne, lai arī viņi būtu motivēti.”
“Ir ļoti svarīgi izcelt to, ka sociālā drošība ir vismaz tikpat nozīmīga kā mūsu valsts kopējā drošība. Un mana vīzija par Eiropu ir tāda, ka, ja NATO 5. pants mūs sargā militāri, tad tikpat lielā mērā Eiropas Savienībai ir jāsargā mūsu drošība sociālajā ziņā,” piebilst Pinto.
Kopumā vērtējot, diskusija bija bagāta ar vēlamības izteiksmi – kam būtu jābūt un kas nebūtu pieļaujams. Tiesa, pie šādas toņkārtas Latvijas politiķu retorikā jau pierasts, kad runa ir par labklājības tēmām. Vienlaikus realitāte ir, ka Latvijā ienākumu nevienlīdzība plok ļoti negribīgi, bet kaimiņi šajā izturības ceļā no mums atraujas aizvien prāvāku gabalu.
Vēlētājiem tā ir kārtējā zīme stingri prasīt no politiķiem sociāli atbildīgāku politiku. Lai arī ģeopolitiskie izaicinājumi valsts pastāvēšanai šobrīd šķiet izšķirīgi, arī labklājīgas sabiedrības veidošana ir valsts ilgtspējas jautājums.
Kādi konkrēti EP kandidātu solījumi izskanēja diskusijā?
l Virzīt iniciatīvu par vienotiem ES minimālās pensijas aprēķina principiem.
l Rosināt mehānismus ES ārējās robežas reģionu iedzīvotāju, īpaši daudzbērnu ģimeņu atbalstam.
l Veidot studentu apmaiņas platformas “Erasmus” līdztiesības programmu, piešķirot papildu stipendijas mazāk nodrošinātiem jauniešiem.
l Ieviest neapmaksātu prakšu aizliegumu Eiropā.
Eksperta viedoklis: Lai mums visiem ir cilvēka cienīga iztikšana
Dr. med. Ieva Reine, Rīgas Stradiņa universitātes un Upsalas Universitātes vadošā pētniece: “Mēs tik daudz runājam par segregāciju – vertikālu un horizontālu. Un mēs cīnāmies savā starpā par dažādiem sektoriem, kurš nopelnīs vairāk un vai tas ir vienlīdzīgi un līdztiesīgi. Bet patiesībā runa jau nav par to, kurš pelna vairāk, bet par to, lai mums visiem ir cilvēka cienīga iztikšana. Lai mēs varam realizēt savu potenciālu. Lai mēs varētu iekļauties Eiropas kopējā vidē un varētu dzīvot līdztiesīgi, kā pārējā Eiropa. Un tas ir mūsu politiķu uzdevums, lai mēs neizkristu no šīs aprites.
Bieži vien tā lielākā problēma mūsu sabiedrībā ir saistīta ar to, ka mēs esam diezgan sasaistīti mūsu domāšanā. Mēs bieži vien pat nespējam pieļaut citādu dzīves stilu, dzīves situāciju. Bieži vien mēs esam stagnējuši savā dzīves pieredzē, kas neļauj vai kavē mums pieņemt dažādus jaunākus modeļus, lai atvieglotu situāciju cilvēkiem gan ar īpašām vajadzībām, gan cilvēkiem, kuri jau ir nonākuši vecāka gadagājuma posmā. Un pētījumi arī pierāda – jo atvērtāki, atklātāki mēs būsim par mūsu problēmām un vajadzībām, jo lielāka iespēja, ka mēs arī spēsim piedāvāt iekļaujošākas sabiedrības modeļus.”
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
