Eiropas vēlēšanas. Apdalītais Latvijas pacients dalībvalstu saimē 4
Pēc Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas iniciatīvas ir izveidota Eiropas Veselības savienība, kura palīdzēšot labāk aizsargāt iedzīvotāju veselību, kā arī došot dalībvalstīm iespējas labāk novērst un risināt krīzes situācijas veselības aprūpē. Bet vai ar šīs savienības palīdzību ir iespējams risināt medikamentu deficīta jautājumu Latvijā, vai tā var kaut kādā veidā iespaidot rindu garumu pie ārstiem, tādējādi garantējot līdzvērtīgas pacientu tiesības saņemt ārstniecību visās dalībvalstīs? Vai var panākt to, ka visās dalībvalstīs tiek noteikts obligāts vidējais izdevumu līmenis veselības aprūpē no iekšzemes kopprodukta?
“Latvijas Avīzes” un TV24 diskusijā, kas par šiem jautājumiem 5. aprīlī tika rīkota Saldus medicīnas centrā, piedalījās Saeimas deputāte Irma Kalniņa, kura ir “Jaunās Vienotības” saraksta Eiropas Parlamenta deputāta kandidāte un, ja tikšot ievēlēta, tad uzņemšoties atbildību tieši par tiem jautājumiem, kuri ir Eiropas Veselības savienības uzmanības centrā. Savu redzējumu pauda Latvijas Pacientu organizāciju tīkla (LPOT) valdes priekšsēdētāja Baiba Ziemele, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Veselības aprūpes nozares apakšpadomes vadītāja Ināra Pētersone, Saldus medicīnas centra valdes locekle Nellija Kleinberga, Saldus biedrības “Velte” vadītājs Miķelis Žunda, kura vadītā organizācija rūpējas par veselīgu dzīvesveidu, kā arī šī raksta autore. Diskusiju vadīja TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.
Slims ķermenis gultā
Vai tā nav vilšanās, ka vienas Eiropas Savienības (ES) valsts pilsonis tiek pie nepieciešamajām zālēm, bet tādam pašam citas ES valsts pilsonim konkrētais medikaments nav pie¬ejams? Vai šajā ziņā ir iespējama vienlīdzība, kā to vēlas Eiropas Parlaments (EP) un Eiropas Komisija, izveidojot Eiropas Veselības savienību?
B. Ziemele: “Kad mēs saskaramies ar grūtībām panākt, lai medikamenti būtu pieejami vienlīdz visiem, mēs izmantojam savus resursus un dodamies pie Eiropas organizācijām. LPOT, būdama dažādu Latvijas pacientu organizāciju jumta organizācija, piedalās Eiropas pacientu foruma un citu Eiropas organizāciju iniciatīvās, lai sniegtu priekšlikumus dažādiem Eiropas līmeņa dokumentiem. Taču saikne starp pacientu organizācijām un lēmumu pieņēmējiem nacionālā līmenī nav tik pašsaprotama kā Eiropas līmenī – Latvijā pacients joprojām lielākoties ir tikai slims ķermenis gultā, un uz pacientu centrēta veselības aprūpe ir tikai skaists PR sauklis. Lēmumu pieņēmējiem pārsvarā ir saistošs mediķu profesionālo asociāciju viedoklis, bet regulāri tiek noniecināti pacientu organizāciju ekspertu sniegtie priekšlikumi.
Nav jau vienmēr tā, ka cilvēks saslimst tāpēc, ka viņam ir bijis slikts dzīvesveids. Mēs hronisko pacientu biedrībās lielākoties pārstāvam tos cilvēkus, kam slimība uzbrukusi tādēļ, ka bijis, piemēram, ģenētisks defekts.”
Pašiem jāpiemaksā vismaz divas trešdaļas
Baibas Ziemeles vadītā biedrība, kurā apvienojušies cilvēki ar asiņu recēšanas traucējumiem, jau pirms desmit gadiem tikusies ar EK pārstāvjiem un runājusi par problēmu, ka šiem pacientiem nav iespējams tikt pie medikamentiem, kādi ir pieejami slimniekiem ar tādu pašu diagnozi citās valstīs, kā arī interesējušies, vai nebūtu iespējami kādi risinājumi. Diemžēl runātais neesot sasniedzis dzirdīgas ausis. Esot problemātiski organizēt kopīgus zāļu iepirkumus šīs diagnozes pacientiem, jo iepriekš jau bijuši kopīgi vakcīnu iepirkumi, bet ne tik sekmīgi, kā cerēts, un jāņemot vērā arī tas, ka valstīs ir atšķirīgas veselības aprūpes sistēmas.
“Mēs visu laiku saskaramies ar šķēršļiem un neskatāmies uz iespējām. Tas lielā mērā traucē saņemt mūsu iedzīvotājiem tādus pašus pakalpojumus kā citās valstīs,” secina LPOT vadītāja.
Vai tas būtu pieņemami, ka ES sāktu regulēt veselības aizsardzību?
Ziemele atgādina, ka jau patlaban ir vairākas regulas, kas skar veselības aizsardzību, piemēram, pārrobežu veselības aprūpes direktīva, kas ļauj Latvijas iedzīvotājiem saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citās valstīs. Problēma ir tikai tā, ka mūsu valsts iedzīvotāju veselības aprūpei vienmēr ir trūcis finansējuma un tādēļ nav iespējams iedzīvotājiem nodrošināt tās iespējas, kas pieejamas citās ES valstīs. Lai mēs saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu citā valstī, tos aprēķinās pēc tā tarifa, kas ir Latvijā. Bet šeit tarifs ir trīs reizes zemāks nekā citviet Eiropā, un tas nozīmē, ka pašiem būs jāpiemaksā vismaz divas trešdaļas.
Kā “Olainfarm” pārorientēt uz Eiropas tirgu
Eiropas Veselības savienība par savu mērķi izvirzījusi arī vienlīdzīgu pieeju zālēm. Kā var būt tā, ka cilvēki, kas Eiropā nodarbojas ar lauksaimniecību, var vienoties, piemēram, par minerālmēslu izsēšanas daudzumiem kontinentā, bet vienošanās veselības aprūpes jomā nav iespējama?
Problēmas ar medikamentu pieejamību ir visā Eiropā, ne tikai Latvijā, jo liela daļa zāļu izejvielu tiek ražotas Indijā un Ķīnā. Patlaban ES līmenī tiek apzināts, kuras ir svarīgākās izejvielas, kas ir nepieciešamas zāļu ražošanai Eiropā un ko vajadzētu ražot tepat uz vietas. Tas nozīmē to, ka paaugstināsies medikamentu cena, jo ražošanas izmaksas Eiropā ir augstākas nekā Ķīnā un Indijā. Piemēram, televīzijas kanāls “Euronews” nesen ziņoja, ka Francija gatavojas būvēt paracetamola ražotni.
Jārēķinās arī ar to, ka farmācijas uzņēmumiem izdevīgāk ir ražot dārgās, nevis lētās zāles, jo tās nes lielāku peļņu, un parasti jau trūkst lēto, nevis dārgo medikamentu.
Nacionālais veselības dienests informē, ka patlaban vienīgais Latvijas kopīgais iepirkums ir ar Lietuvu un Igauniju par divu vakcīnu – ROTA (pret rotavīrusu) un HEXA (zīdaiņu un mazu bērnu primārai vakcinācijai) – iegādi. Tas ir spēkā līdz 2025. gada nogalei.
Vai ir iespējami plašāki iepirkumi starp ES valstīm, kas palīdzētu samazināt zāļu cenas? Ja var atrast kopīgu valodu, lai ražotu militārajām vajadzībām nepieciešamas lietas, tad kāpēc nevar to izdarīt farmācijas jomā, izveidojot kopīgus iepirkumus vai ieguldot kopīgas investīcijas farmācijas ražotnēs?
I. Kalniņa: “Tas būtu ļoti vajadzīgs solis, bet, vai tas izdosies, būs atkarīgs no tiem EP deputātiem, kurus 8. jūnijā ievēlēsim. Zāļu kopīgi iepirkumi pat nav būtiskākais jautājums. Svarīgākais ir pacientu pieejamība ārstiem.”
I. Pētersone: “Cīnīties ar farmācijas industriju, lai kaut ko sasniegtu, var tikai liels spēlētājs, nevis viena Latvijai vai trīs Baltijas valstis. Tomēr EK kontekstā ir lietas, kuras varētu risināt ar kopīgu iepirkumu, īpaši, ja runājam par dārgajiem, retajiem medikamentiem. Latvijā ir maz iedzīvotāju, un šādi medikamenti mums nepieciešami reti, tāpēc es saskatu, ka nākotnē varētu rīkot šo zāļu kopīgus iepirkumus ar citām ES valstīm. Tas nav obligāti jādara visām 27 ES valstīm, to var darīt, piemēram, Baltijas valstis kopā ar Skandināvijas valstīm.
Latvijā ir divi lieli zāļu ražotāji – “Grindeks” un “Olainfarm”, un šiem uzņēmumiem pasūtījums ir jādod ne tikai no valdības, bet arī Eiropas Komisijas. Tā būtu laba iespēja, kā, piemēram, “Olainfarm” pārdislocēt no pasūtījumu nodrošināšanas Krievijas tirgum uz Eiropas tirgu.”
Jauna regula – veselības aprūpei ne mazāk kā 8% no IKP?
Nellija Kleinberga gan skeptiski raugās uz to, ka Eiropas institūcijas spētu palīdzēt Latvijai risināt pro-blēmas veselības aprūpes jomā, jo vispirms Latvijai pašai būtu jāpanāk, ka visiem pacientiem ir nodrošināta vienlīdzīga pieeja medicīnai.
Saldus medicīnas centrs tikai daļēji izpildot valsts pasūtījumu, jo nepietiekot finansējuma, lai to nodrošinātu pilnībā. Iedzīvotāju pieprasījums esot daudz lielāks, nekā valsts spēj to finansiāli apmierināt.
Ināra Pētersone uzskata, ka pirmais solis nākamajam EP sasaukumam veselības aprūpes uzlabošanā dalībvalstīs varētu būt tas, ka ES dokumentos noteiktu – līdzīgi kā tas ir NATO valstu aizsardzības politikā –, ka dalībvalstīm veselības aprūpei ir jāpiešķir ne mazāk kā astoņi procenti no iekšzemes kopprodukta. “Latvija ir ļoti paklausīga valsts, un, tiklīdz to noteiks regulas līmenī, tas būs jāievieš,” ir pārliecināta Pētersone.
“Tiesa, ir arī citas lietas, kas būtiski ietekmē veselības aprūpi, un vispirms tie ir speciālisti, kā arī infrastruktūra. Veselības aprūpes pakalpojumi lielākoties ir vajadzīgi cilvēkiem cienījamos gados, un viņi lielākoties pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Es dzīvoju laukos un zinu, ka vesela virkne maršrutu ir slēgta, nemaz nerunājot par ceļu kvalitāti,” stāsta Pētersone, bet Irma Kalniņa uzsver, ka veselīga valsts ir katra cilvēka drošība.
Profilakses jautājumi svarīgi visām dalībvalstīm
ES dod finansējumu ārstniecības iestāžu būvniecībai un veselības veicināšanai pašvaldībām, no kurām tas nonāk pie dažādām sabiedriskajām organizācijām. Bet diskusijas dalībnieki ir pārliecināti, ka cilvēkiem vairāk ir nepieciešama nevis vingrošana, bet pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem. Profilakse, nenoliedzami, ir lētāka nekā ārstēšana, bet vai EP rīkojas pareizi, maz uzmanības veltot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai?
Miķelis Žunda ir pārliecināts, ka tomēr esot ļoti svarīgi efektīvi izmantot tos līdzekļus, ko ES ir piešķīrusi profilakses nodrošināšanai.
M. Žunda: “Es šaubos, vai Latvijā tas tā notiek. Paskatieties, kurā benzīna tankā vai pārtikas veikalā nav nopērkams alkohols! Mums pietrūkst veselīga dzīvesveida propagandas.
Vai EP ir nepieciešams regulēt profilakses jautājumus? Piemēram, šņabja pieejamību benzīna tankos? Tas būtu jādara, jo esam pārāk pieraduši pie alkoholisma. Nesen skatījos alkohola vidējo patēriņu Eiropas datos – izrādās, ka pirms dažiem gadiem Latvija ir apdzinusi pat Krieviju alkohola patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju.”
Irma Kalniņa atgādina, ka Saeima gatavojas ierobežot vecumu, no kura var pirkt alkoholiskos dzērienus – tie būs 20 gadi līdzšinējo 18 gadu vietā. Ar grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā plānots samazināt arī alkohola iegādes laiku veikalos.
Varbūt atsevišķos jautājumos tomēr ir jābūt ļoti nepiekāpīgiem un jāpieņem Eiropas vienotie standarti?
Saldus medicīnas centra vadītāja uzskata, ka vienotie standarti varētu būt fiziskajai kultūrai un sportam, jo tas veicinātu veselīgāku sabiedrības attīstību.
“Mēs redzam, ka lielai daļai jauniešu, kurus iesauc Nacionālajos bruņotajos spēkos, ir veselības problēmas. Pati biju viena no pirmajām desmit veselības mācības skolotājām, kad šos speciālistus sāka apmācīt. Tas bija 90. gadu sākums, un tā bija vērtīga apmācību programma. Eiropa varēja vairāk ieguldīt jaunajā paaudzē, lai tā būtu daudz veselīgāka nekā iepriekšējās paaudzes,” secina Kleinberga.
Baiba Ziemele esot mācījusies veselības pratību un uzsver, ka ļoti svarīgi ir rūpēties ne tikai par jauniešu veselību, bet arī vecākās paaudzes veselīgumu. Viena no lietām, kas ES izvirzīta priekšplānā un ko var mainīt jau šobrīd, ir atsaucība valsts organizētajiem vēža skrīningiem, kas Latvijā ir ļoti zema. “Ja Latvijas iedzīvotāju atsaucība būs tik zema, mēs nevarēsim mainīt situāciju,” atzīst Ziemele.
Pie daktera uz citu valsti
Tomēr diskusijas dalībnieki vienprātīgi atzina, ka lielākā problēma Latvijas veselības aprūpē ir garās rindas pie speciālistiem.
“Domājot valstiski, man vajadzētu paciesties pusgadu tajā rindā Latvijā, bet, domājot eiropeiski, es uzskatu – ja man nav iespējams veselības aprūpi saņemt Latvijā, tad es līdzīgi kā darba tirgū varētu doties uz to valsti, kur tas ir iespējams. Kurš to var aizliegt?” vaicā Irma Kalniņa.
I. Pētersone: ” Ņemot vērā tos apstākļus, kādi tie šobrīd ir izveidojušies, ir lietas, kas nevar gaidīt, īpaši runājot par bērniem. Kolēģei ir dēls, kuram ir gads un trīs mēneši, un viņš ar vienu austiņu nedzird. Decembrī viņš ārstējās universitātes slimnīcā, bet iekaisums joprojām nav izārstēts un ir atkārtoti jāvēršas pie ārsta, bet pie viņa iespējams tikt tikai maija beigās. Mammai nekas cits neatlika kā meklēt LOR speciālistu par maksu. Ārsts konstatēja, ka puisēnam ir vajadzīga operācija, bet, lai bērns varētu to saņemt, ir nepieciešams tikt pie valsts apmaksātā LOR speciālista, tagad jau jūnijā, ne vairs maijā, un tikai pēc tam var iestāties rindā, lai veiktu operāciju.
Ja mūsu kaimiņvalstīs šo veselības aprūpes pakalpojumu var saņemt daudz ātrāk, tad lai Latvija maksā.”
I. Pētersone piebilst, ka valdības rīcības plānā esot iekļauts pilotprojekts vismaz attiecībā uz bērniem. Ja būšot nepieciešama valsts apmaksāta operācija, tad nevajadzēšot vēlreiz stāties rindā, lai tiktu pie valsts apmaksāta speciālista, kurš uz to nosūta. Ja mazais pacients garo rindu dēļ būs bijis pie maksas speciālista, tad otrreiz rindā nebūšot jāstāv.
Dzīvo Īrijā, bet ārstējas Latvijā
Ir daudzi, kas maksā nodokļus citās valstīs, bet brauc ārstēties uz Latviju. Šādam cilvēkam ir jāprasa S1 veidlapa, kas apliecina personas tiesības saņemt valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus tādā apjomā, kādu nosaka dzīvesvietas valsts. Bet ārsts var nezināt, ka viņa pacients maksā nodokļus kādā citā valstī, jo tas uz pieres nav rakstīts, un šo veidlapu nepaprasa. Šādā gadījumā maksā Latvijas valsts. Proti, pacients nodokļus maksā Īrijā, bet saņem veselības aprūpes pakalpojumu no savas ģimenes ārstes Latvijā. Sanāk tā, ka Eiropā tiek radīti nevienlīdzīgi nosacījumi – no Latvijas budžeta tiek maksāts par Īrijas iedzīvotāja labumu.
Irma Kalniņa uzskata, ka šis jautājums esot kā karsts kartupelis. Saeimā viņa vada darba grupu sadarbībai ar tautiešiem ārvalstīs, un šī esot viena no darba grupas tēmām.
I. Kalniņa: “Es uzskatu, ka katrs latvietis, vienalga, kur viņš dzīvo, ir latvietis. Ārpus Latvijas dzīvo 420 000 mūsu tautiešu. Tas pats latvietis, kurš dzīvo Īrijā un kuram ir mamma Latvijā, droši vien sūta viņai naudu un palīdz. Es saprotu to problēmu, kad tautieši atbrauc uz Latviju vasarā, lai apmeklētu ģimenes ārstu vai veiktu kādu operāciju. Bet viņi ir Latvijas pilsoņi.”
Taču tajā pašā laikā viņi ir Īrijas nodokļu maksātāji, un vienā mirklī cilvēks, kurš stāv rindā Latvijā, lai tiktu pie ārsta, sāk domāt, kāpēc latvietim no Īrijas ir tāda pretimnākšana!
I. Kalniņa: “Bet varbūt viņam Latvijā ir māja un viņš maksā nekustamā īpašuma nodokli. Par šo jautājumu mēs vēl lemsim Saeimā. Tas stāsts vēl nav beidzies.”
I. Pētersonei ir pretējs viedoklis: “Ja mēs būtu bagāta valsts, es neiebilstu, bet šajā situācijā es viennozīmīgi to neatbalstu. Rindas pie ārstiem kļūst arvien garākas, un vispirms ir jādod iespēja Latvijas iedzīvotājiem saņemt nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja situācija nebūtu tik kritiska, varbūt tad man būtu citāds viedoklis.”
Nellija Kleinberga ir pārliecināta: ja Latvijā būtu izveidota valsts obligātā veselības apdrošināšanas sistēma, tad būtu skaidrs, kurš maksā nodokļus citās valstīs. Patlaban esot liels juceklis.
Diemžēl Latvijā nav iespējams visiem, kuri to vēlas, brīvprātīgi apdrošināt savu veselību pie privātajiem apdrošinātājiem. Ja, piemēram, cilvēks strādā individuāli, ja viņš ir pensionārs, tad pie brīvprātīgās veselības apdrošināšanas nevar tikt. Tas nav iespējams pat ģimenes ārstiem.
Četrdesmit procenti no iedzīvotāju personiskajiem līdzekļiem aiziet veselības aprūpei. Tas rāda, ka nauda cirkulē, tikai neorganizētā veidā. Varbūt tā ir tikai paš¬iedvesma, ja būtu obligātā valsts veselības apdrošināšana, tad gan visi jautājumi atrisinātos?
B. Ziemele: “Man šķiet, ka tās ir runas tukšumā. Pasaules veselības organizācija katrai valstij rekomendēja ieviest universālo veselības aprūpes pieejamību. Tas ir kā zelta standarts, un mums nav nepieciešams obligāti spiest cilvēkus doties apdrošināties pie privātajiem apdrošinātājiem. Latvijā ir vismaz 19 iedzīvotāju grupas, kuras valsts pilnībā apdrošina. Problēma ir finanšu apjomā, un tādēļ valsts ir spiesta samazināt veselības aprūpes pakalpojumu grozu, ko tā var apmaksāt saviem iedzīvotājiem.
Veselības ministrija un Finanšu ministrija nespēj aprēķināt, tieši kam tiek tērēta nauda, jo pietrūkst datu. ES līmenī ļoti daudz kas notiek, lai sakārtotu digitālo telpu. Tur piedalās arī Latvija, un mēs meklējam veidus, kā šos procesus mūsu valstī uzlabot. Ir izveidota digitālās veselības padome, tiek strādāts, lai uzlabotu telemedicīnas pakalpojumus. Mums pietrūkst reģistru, kuros var ievadīt cilvēka datus, kurus pēc tam ārsti var izmantot ārstēšanā, lai saprastu, kādi izmeklējumi pacientam jau ir veikti un kas tajos konstatēts. Kāpēc Latvijā nesekmējās ar e-veselību? Tās izstrādē nebija iesaistīti ne ārsti, ne arī citi tās lietotāji. Neviens nepavaicāja gala lietotājiem, vai viņiem būs ērti strādāt ar šo sistēmu.”
I. Pētersone: “Mēs ar Baibu esam iesaistītas vairākās darba grupās Veselības ministrijā, kuras risina digitalizācijas jautājumus. Bet šis process notiek ļoti lēnām. Mēs visi labi zinām – lai dati varētu “sabučoties”, ir nepieciešami attiecīgi kritēriji. Kaut arī gausi, tomēr virzāmies uz priekšu, jo drīzumā tiks izveidots atsevišķs digitalizācijas centrs, par ko tuvākajā laikā lems valdība.”
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
