Māris Antonevičs: ES priekšsēdētājs cērt pļauku amerikāņiem 5
Vienkāršākā atbilde uz ASV aicinājumiem NATO dalībvalstīm ievērot līgumā noteiktās saistības un aizsardzībai tērēt divus procentus no Iekšzemes kopprodukta, būtu kārtējo reizi izrādīt sašutumu par Donaldu Trampu. Nu re, atkal viņš kaut ko populistisku izrunājies, tikai kaitina cilvēkus ar saviem paziņojumiem… Patiesībā tā ir plaši zināma pieeja diskusijās, ko apzīmē ar latīņu terminu “argumentum ad hominem” jeb “ad hominem” (tulk. “pret cilvēku”), kas nozīmē, ka izvirzītās problēmas vietā sāk apspriest personu, kas šo problēmu izvirzījusi. Nevar gan piekrist, ka šie argumenti vienmēr ir nevietā, jo bieži tie palīdz saprast, kur “aug kājas”. Tomēr ar to vien nepietiek, vajadzīga atbilde arī pēc būtības.
Kad Tramps pirmsvēlēšanu intervijās teica, ka viņa lēmums sniegt palīdzību Baltijas valstīm Krievijas agresijas gadījumā būšot atkarīgs no tā, vai šīs valstis “ir izpildījušas savas saistības pret mums”, bija ērti novirzīt uzmanību uz to, ka politiķis apšauba NATO svarīgāko principu – kolektīvo aizsardzību. Bez tā NATO faktiski pārstāj eksistēt. Tas savukārt būtu vilinājums Krievijai pārbaudīt, cik tad nopietna ir šī alianse. Trampa izteikumi izpelnījās plašu kritiku, pirmkārt, jau no viņa politiskajiem pretiniekiem – Demokrātu partijas. Bet tā bija pirmsvēlēšanu cīņa, un ēnā palika Trampa izteikuma otrā daļa – saistības ir ne tikai NATO līguma 5. pants, kuru pagaidām nav bijis vajadzības testēt dzīvē, bet arī NATO dalībvalstu apņemšanās tērēt aizsardzībai divus procentus no IKP. Šīs – finansiālās saistības – gan tiek pārkāptas jau ilgi. Un te nu abu ASV valdošo partiju pozīcija, ka tas nav pareizi, būtiski neatšķiras. Cita lieta, ka Obamas valdīšanas laikā par to uzstājīgi netika atgādināts.
Pie Trampa ir citādi. Turklāt grūtāk novērst uzmanību uz izteikumu formu, ja šo viedokli pauž cita amatpersona – ASV aizsardzības ministrs Džeims Matiss, kura izteikumi nav ne divdomīgi, ne skandalozi. Nevar arī pārmest, ka bijušais ģenerālis nesaprot, kas ir NATO. “Alianse ir nozīmīgs pamats ASV un transatlantiskajai kopienai,” viņš nesen uzsvēra, apmeklējot Briseli. Tomēr skaidri norādīja: “Godīgi prasīt, ka visi, kas gūst labumu no pasaulē labākas aizsardzības, proporcionāli iegulda savu daļu izmaksās…” No Eiropas valstīm saistības pašlaik ievēro tikai Grieķija, Igaunija, Lielbritānija un Polija. Pie tā parasti tiek piebilsts, ka Latvija un Lietuva ir ceļā uz noteiktajiem diviem procentiem. Bet jautājums nav tikai par summām un procentiem, bet par attieksmi.
Neesmu lasījis nevienu pārliecinošu Eiropas amatpersonas iebildumu Matisam (un Trampam), kāpēc viņu apgalvojumi būtu maldīgi. “Es nezinu, kur ņemt naudu,” godīgi atzinis Vācijas ārlietu (iepriekš – aizsardzības) ministrs, Sociāldemokrātiskās partijas līderis Zigmārs Gabriels. Viņš gan mēģinājis izlocīties ar atrunām, ka “nevajag krist kārdinājumā sākt jaunu bruņošanās sacensību”, un lielāki militārie tēriņi ne vienmēr nozīmējot lielāku drošību. Viņaprāt, to varot veicināt naudas piešķiršana dažādiem humānās palīdzības projektiem, piemēram, palīdzību jaunattīstības valstīm vai bēgļu uzņemšanai. Viņš atgādinājis, ka bēgļiem Vācija tērējot 30 līdz 40 miljardus eiro un tā esot nauda, kas tiek tērēta situācijas stabilizācijai pasaulē.
Lai gan no šīs atbildes var noprast Vācijas prioritātes, ministra teiktais tomēr vairāk atgādina izlocīšanos, kamēr Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers burtiski iecirtis pļauku amerikāņiem, paziņojot, ka Eiropa nedrīkst pakļauties ASV spiedienam, viņš esot “kategoriski pret”. Bijušais Luksemburgas premjers, kurš diez vai daudz saprot no aizsardzības, kas viņa valstij nav īpaši aktuāls temats, diez vai tik pārliecinoši deklarētu savu viedokli, ja tas būtu pretrunā ar Eiropas lielvalstu nostāju. Varbūt viņš pat saprot – no viņa to gaida, savulaik ES politisko grupu aizkulišu sarunās “ietirgotais” iedalītais amats ir jāatpelna. Tomēr tieši šis kungs šobrīd visspilgtāk iemieso Eiropas krīzi – vecās politikas strupceļu, ko vada priekšstats par to, ka labāk atstāt visu, kā ir, lai gan pārmaiņas ir neizbēgamas.
