Neskaidrību vairāk nekā konkrētības! Eiropas un Ķīnas attiecību (ne)perspektīva 22
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pāris gadiem Brisele meta kārtis galdā un bloka ārpolitikas līmenī formulēja, ka Ķīna turpmāk būs gan sadarbības un dialoga partneris, gan konkurents ekonomikā un pat sistēmisks pretinieks.
Neskaidrību vairāk nekā konkrētības
Ķīna ir lielākais Eiropas Savienības importa avots. Salīdzinoši mazāk gan Eiropas Savienība eksportē uz Ķīnu, tomēr milzīgā Āzijas valsts ir arī trešais lielākais eksporta tirgus ES ražotajām precēm.
ES vadošo ekonomiku – Vācijas un Francijas – starpā vērojama būtiska atšķirība attiecībās ar Pekinu; neskaidrs rādās arī turpmākas sadarbības potenciāls. Turklāt Vašingtonas izteikti negatīvā nostāja rada papildu izaicinājumu Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm.
Kopumā Eiropas Savienības tirdzniecības balanss ar Ķīnu ir mīnusos, proti, vienotais bloks vairāk importē no Ķīnas nekā eksportē uz Padebešu impēriju. Tomēr trīs ES valstis uzrāda absolūtu plusu. Gandrīz 14,4 miljardu EUR plusā savu tirdzniecības bilanci ar Ķīnu pērn noslēdza Vācija. Lauvas tiesa 2021. gadā Vācijas eksportā uz Ķīnu tika vācu autobūvei (apm. 18 milj. EUR apmērā), bet 2022. gadā šis skaitlis, kā lēšams, vēl vairāk pieaudzis. Seko dažādas iekārtas un industriālais aprīkojums, elektronika, optika, farmācija un aviācija.
Mazāk, taču arī ievērojamu pozitīvu bilanci vairāk nekā 6 milj. EUR apmērā sasniegusi Īrija, bet pusmiljardu pat cita Baltijas jūras valsts – Somija. Turpretim Francijas un Ķīnas tirdzniecības deficīts neuzrāda ne tuvu tik rožainu ainu kā Vācijas gadījumā. Turklāt tas notiek uz kopējā Francijas tirdzniecības deficīta pieauguma fona, kas ir viens no būtiskiem kritikas iemesliem pret Elizejas pils saimnieku Emanuelu Makronu.
Citiem vārdiem sakot, Berlīnes un Parīzes attiecības ar Pekinu kaut vai tikai šā iemesla dēļ vien pagaidām lemtas principiāli atšķirīgai pozīcijai. Turklāt Francijai asāka pozīcija pret Ķīnu ļauj gan uzmanīgi meklēt saķeres punktus ar Vašingtonu, gan demonstrēt vēlētājiem Francijā, ka kaut kas tiek darīts un Ķīnai lielas pielaides netiek dotas. Francijai ir arī aizjūras teritorijas Klusajā okeānā, un cīņa par ietekmi Indijas un Klusā okeāna baseinos ir viens no aktuālākajiem ģeopolitiskajiem tematiem.
Kurpretim Berlīnei attiecības ar Ķīnu ir ne tikai izdevīgas absolūtajos skaitļos, bet ļauj arī uzskatāmi demonstrēt vācu pragmatiskajam vēlētājam, ka tiek sargāts būtisks valsts ienākumu un uzņēmumu peļņas avots. Un tas nozīmē darbavietas un algas laikā, kad ES kopumā un Vācijai it sevišķi, tostarp tās lielās līdzšinējās atkarības no Krievijas lētajiem energoresursiem dēļ, tuvākās nākotnes perspektīvas ir grūtas, un paredzams izdevumu pieaugums sociālās stabilitātes labad.
Starp diviem “nē”
Eiropas austrumu un centrālās daļas valstis, tostarp Baltijas valstis un Polija, drošības ziņā vislielākā mērā ir atkarīgas no Vašingtonas garantijām un atbalsta. Bez Amerikas Savienoto Valstu līdzdalības savulaik nemaz nebūtu iespējama dalība NATO. Transatlantiskajām attiecībām bija arī liela nozīme Eiropas Savienības paplašināšanās procesā un pilnvērtīgai dalībai starptautiskajā politikā. Nerēķināties ar ASV un Ķīnas attiecību nozīmīgu pasliktināšanos jau vairāku gadu garumā nav iespējams.
2016. gadā Rīgā notika Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu jeb tobrīd tā saucamais 16+1 valstu samits (sākotnēji tajā bija 14 Centrālās un Austrumeiropas valstis, attiecīgi 14+1, bet maksimālais skaits formātam bija 17+1). Tolaik Rīgai tas bija pamats lepnumam par panākumiem perspektīvā sadarbības virzienā.
Par vienu no spilgtākajiem samita laika notikumiem kļuva pirmā vilciena no Ķīnas sagaidīšana Centrālajā dzelzceļa stacijā. Lai gan atsevišķi transporta nozares pārstāvji un analītiķi vēl iepriekš neslēpa savu skepsi, tomēr dzelzceļa savienojums ar Ķīnu tika daudzināts kā lielas nākotnes peļņas avots, kā arī reāls risinājums Krievijas kravu aizstāšanai dzelzceļa pārvadājumos.
Jāatgādina, ka 2014. gada Krievijas iebrukums Austrumukrainā un Krimas nelikumīga aneksija kļuva par spēcīgu argumentu vēl vairāk stimulēt sadarbību ar Ķīnu. Mediju ziņās parādījās pirmie tā saucamie veiksmes stāsti, tostarp saldējumu un citu pārtikas produktu kravas sagatavotas Ķīnas tirgum. Starp citu, pateicību par ātro attiecīgo produktu līniju sertificēšanu eksportam uz Ķīnu Belgradā notikušajā 16+1 samitā jau iepriekš pauda tā laika premjerministre Laimdota Straujuma, viņa arī lūdza Ķīnas premjeru Lī Kecjanu tāpat paātrināt sadarbību vēl citās jomās.
Tikai pāris gadu vēlāk tika norauts stopkrāns. Un, ja sākumā Ķīnas bubulis šķita kā ASV Republikāņu partijas prezidenta Donalda Trampa viens no pārspīlējumiem, demokrāta Džo Baidena atgriešanās Baltajā namā nu jau prezidenta amatā apliecināja – ASV un Ķīnas sāncensība ir uz palikšanu, un ar to nāksies rēķināties arī Vašingtonas partneriem. Jaunākais Krievijas iebrukums Ukrainā un Ķīnas ambivalentā nostāja, nenosodot Putinu un neizmantojot sava politiskā spiediena potenciālu, vēl vairāk mazina iespējas atgriezties pie ierastās darba kārtības jeb, kā amerikāņu prese mēdz to dēvēt, “business as usual”.
Lietuvai – sava attiecību dinamika
Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova atzīst, ka pret Ķīnu vērstais noskaņojums Vašingtonā ir atspoguļojies arī otrpus Atlantijas okeānam, tomēr ASV iespaids nav visvarens.
“Jā, nudien, kad mēs 2020. gadā visi, tostarp Baltijas valstis, Polija, Rumānija un visas, kurām ir ASV drošības garantijas, parakstījām deklarāciju par 5G tīkliem ar Vašingtonu (deklarāciju saturs nav publiski pieejams, bet tas būtībā nozīmē, ka Ķīnas kompānija “Huawei” u. c. netiek pielaista augsto tehnoloģiju ieviešanas projektiem), tad tika runāts, ka ASV uzspiež šeit savu politiku. Uz to dažādi reaģēja citas ES valstis. Kurpretim Lietuvas izvēlētais kurss nav Vašingtonas spiediena rezultāts, bet gan vairāku mūsu kaimiņvalsts iekšpolitisku notikumu summa.”
Starp šiem notikumiem bija gan Ķīnas vēstniecības asā vēršanās pret Lietuvā notikušajām manifestācijām, kurās pauda atbalstu protestētājiem Honkongā. “Ķīnas vēstniecība Lietuvā bija sarīkojusi pretdemonstrāciju, kas pats par sevi ir diplomātiskās konvencijas pārkāpums – diplomāti tādā nedrīkstētu iesaistīties. Un tam sekoja Krusta kalna incidents,” atgādina Bērziņa-Čerenkova. Proti, Ķīnas tūristi, viesojoties Krusta kalnā, izrāva un sabojāja krustiņu ar Honkongu atbalstošu uzrakstu. Turklāt šis vandālisms tika uzfilmēts un plaši izplatījās Ķīnas sociālajos tīklos, izraisot sašutumu vētru Lietuvā, turklāt pat tajā sabiedrības daļā, kuriem protesti Honkongā nekā daudz nenozīmēja.
Pievienojot tam tolaik jaunā ārlietu ministra Gabriela Landsberģa personisko fonu, proti, slaveno vectēvu Vītautu Landsberģi, kas saistās ar cīņu pret komunismu, kā arī nepieciešamību pozicionēt pašam sevi, rodas fons attiecību pārorientēšanai no Pekinas uz Taipeju un citām Tālo Austrumu reģiona demokrātijām. Vašingtona tam labprāt piekrita, un Viļņai atpakaļceļa vairs nebija.
Ķīnas studiju centra vadītāja nedomā, ka Viļņas piemēram sekos arī Rīga un Tallina. Turklāt Latvija jau pirmajos gados pēc neatkarības iztaustīja sadarbības iespējas ar Taipeju un tikai pēc tam uzgrieza muguru Taivānai, lai izveidotu labas attiecības ar kontinentālo Ķīnu. Tā vietā abas Baltijas valstis vienlaikus paziņoja par izstāšanos no 16+1 formāta sadarbībai ar Ķīnu. Vienlaikus gan Latvija, gan Igaunija norādīja, ka nebūt nav pret divpusēju sadarbību ar Pekinu. Toties atsevišķa Eiropu šķeļoša formāta vietā ir par sadarbību 27+1, proti, ietverot ES un Ķīnu.
Stratēģiskā neizlēmība
Ķīnas politiku, neieņemot skaidru nostāju pret Krieviju sakarā ar tās nelikumīgo uzbrukumu Ukrainai, dēvē par stratēģiskās neizlēmības politiku. Eiropas Savienības ieskatā – tādai nav vietas, kad Eiropā atkal notiek karš. Taču tas ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, kas ierobežo nākotnes potenciālu sadarbībai ar Ķīnu. Galu galā arī trīs pīlāri – sadarbība, ekonomiska konkurence un sistēmiska pretstāve – tika formulēti Briselē jau 2019. gada beigās, proti, ilgi pirms iebrukuma Ukrainā. Vērtējot ES un Ķīnas sadarbības nākotnes perspektīvas, Bērziņa-Čerenkova norāda, ka tās sašaurināsies, tomēr “Ķīnas imports nekur nepazudīs. “Made in China”, protams, paliks. Turpināsies arī diskusijas par ekoloģiju un sadarbību klimata aizsardzībā”.
Savukārt Ģeopolitisko pētījumu centra direktors Māris Andžāns, komentējot ES nostāju pret Ķīnu, secina: “Eiropas Savienība – tās ir 27 valstis ar dažādām interesēm. Un ir valstis, kas vēlas distancēties, bet ir, kas vēlas turpināt sadarboties. ES arī nav naiva, bet galu galā runa ir par kompromisa lēmumu, kas nav vienlīdz tīkams visām ES dalībvalstīm.”
Vērtējot atšķirīgās pieejas, vienā galā liekot Vāciju, bet otrā – Lietuvu, pētnieks secina, ka viņam “šķistu simpātiskāka Lietuvas pieeja, kas mēģina veidot vērtībās balstītu morālo vektoru ārpolitiku. Līdz ar to Lietuva arī starptautiski daudz labāk zināma ar savu diplomātiju.”
No vienas puses, karš Ukrainā ļauj Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm striktāk izvērtēt esošos partnerus un turpmākās attīstības perspektīvas. No otras puses, atsakoties no sadarbības ar brūno lāci, ko ASV karikatūristi jau atkal noturīgi izmanto Krievijas apzīmēšanai, Ķīnas panda, ar visai daudzām iebildēm, piemēram, kritiku pret cilvēktiesību stāvokli, kā arī papildu piesardzību darījumos ar šo valsti, savu nozīmi tik drīz nezaudēs.
To apliecina arī nupat notikusī Eiropas Savienības Padomes prezidenta Šarla Mišela vizīte Ķīnā. Savā uzrunā ES augstā amatpersona pat pieminēja nesen notikušo apspriedi ar 27 ES valstu vadītājiem, kas visi bijuši vienisprātis par to, cik “kritiski svarīgas ir ES un Ķīnas attiecības”.
