Uldis Šmits: Nākas atgriezties pie Senās Romas atziņas – “gribi mieru, gatavojies karam” 25
Ilgais militāro izdevumu krasas samazināšanas periods Eiropā ir beidzies. Par to liecina Stokholmas Miera pētījumu institūta (Sipri) dati par pagājušo gadu, kuri, tiesa, attiecībā uz Rietumeiropas un Centrāleiropas valstu kopumu arvien uzrāda minimālu samazinājumu 0,2% apjomā, taču tas nav salīdzināms ar agrāko “cirpšanu”. Turklāt visās valstīs, kuras robežojas ar Krieviju, militārie budžeti ir palielinājušies.
Tas, protams, nenozīmē būtiskas izmaiņas spēku samēros, un varbūt vienīgi Polijas militāro izdevumu pieaugums par 22% jūtami pastiprina arī visa reģiona aizsardzību, jo valsts militārais budžets pārsniedz desmit miljardus dolāru. Baltijas valstīs situācija ir atšķirīga. Igaunija, viena no retajām NATO dalībvalstīm, kas ilgstoši atvēlējusi aizsardzībai vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta, 2015. gadā varēja atļauties pieaugumu “tikai” 6% apmērā, kamēr Lietuva palielināja izdevumus par 33% un Latvija – par 14%.
Apvienotā Karaliste un Francija – kodolvalstis ar vērā ņemamiem bruņotajiem spēkiem, kuri spēj iesaistīties kaujas operācijās aiz Eiropas robežām, – vairs nesamazina militāros izdevumus, kā tas gandrīz nepārtraukti bija noticis pēc Berlīnes mūra krišanas. Līdz ar budžetu saruka arī militārpersonu daudzums. Tāpēc, piemēram, britu sauszemes karaspēks šodien esot tikpat liels (drusku pāri par 80 tūkstošiem karavīru) kā 1815. gadā, kad tas piedalījās Vaterlo kaujā. Ironizētāji šo faktu labprāt apspēlē, lai gan tas neko īpaši neizsaka, zinot, ka mūsdienās tamlīdzīgi rādītāji nav noteicošie. Tomēr militārās jomas atstāšana novārtā, kas iezīmējās aukstā kara izskaņā, nepalika bez sekām, tāpat kā eiropiešu pieņēmums, ka turpmāk pietiks ar diplomātiju vai konfliktu zonās nosūtītām miera misijām. Šī uzskata kļūdainība pierādījās jau 90. gadu pirmajā pusē Bosnijā, kur Eiropas valstu vadītie ANO aizsardzības spēki ar vāju mandātu neko nepanāca un bija vajadzīga NATO iesaistīšanās (1995), lai novērstu masu slaktiņus, kāds jau bija noticis Srebreņicā, pārtrauktu Sarajevas aplenkumu un noslēgtu Deitonas miera līgumu. Skaļais sakarā ar karadarbības izraisīšanos Balkānos izteiktais paziņojums, ka konfliktu risināšanā “Eiropas stunda ir situsi” (Luksemburgas toreizējais ārlietu ministrs Žaks Pooss), izrādījās tukši vārdi. Kaut patiesībā eiropiešu rīcībā bija itin iedarbīgi līdzekļi un argumenti, lai šo frāzi iedzīvinātu. Trūka politiskās gribas, un “Eiropas stunda” ceturtdaļgadsimta laikā tā arī joprojām nav situsi. Taču, lai cik sarežģītas būtu Eiropas lielvalstu Vācijas un Francijas attiecības ar Vašingtonu, paļāvība uz NATO “lietussargu” pastāvēja. Aizsardzības budžeti Eiropā arvien saruka, un politiķiem piemita neafišēta pārliecība, ka ASV nekad neatteiksies no Eiropas drošības garantētāju lomas, jo tā atbilst amerikāņu interesēm.
Baraks Obama savas prezidentūras sākumā tomēr lika manīt, ka ASV stratēģiskajās aplēsēs Eiropa nebūs galvenā. Šī nostāja tika koriģēta sakarā ar Krievijas agresiju Ukrainā, bet daudzu amerikāņu nodokļu maksātāju uztverē viņiem ir uzkrauta nesamērīgi liela nasta NATO un Eiropas aizsardzības uzturēšanā. Ne velti tāda doma izskanēja arī Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā… Eiropiešiem ar šo viedokli nāksies rēķināties un ieguldīt vairāk līdzekļu aizsardzībā, lai gan Eiropas vadītājiem šķiet nepieņemami uzlūkot pasauli no militāra spēka pozīcijām, jo kara kā politiska instrumenta noliegums bija Eiropas integrācijas pamats. Diemžēl svešu teritoriju okupācijas un aneksijas prakse ir atgriezusies, tāpēc esam atkrituši atpakaļ uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, bet varbūt pat vēl tālāk – līdz Senās Romas atziņai “gribi mieru, gatavojies karam”.
