Franks Gordons: Eiropas sirds nāvinieku tēmēklī 14
Jā, Brisele ir Eiropas sirds – un ne tikai kā Eiropas Savienības vadības un Eiropas Parlamenta “sēdeklis”, ne tikai kā NATO štāba miteklis, bet arī kā vieta, kur gan arhitektūra, gan, var teikt, gaume atplaiksnī Rietumu civilizācijas šķautnes: gotiku, renesansi, apgaismības gadsimtu, 19. gs. romantismu un 20. gs. modernismu.
Bet tai pašai Briselei, kur 22. martā nogranda sprādzieni lidostā un metro stacijā, ir sava visai tumšā (tiešā un pārnestā nozīmē) ēnas puse: netālu no minētās metro stacijas plešas pamatīgi nolaists dzīvojamo namu kvartāls, kas nu jau kuro gadu ir nešpetnāko islāmistu džihādistu perēklis, ar kuru šajā ziņā varot sacensties tikai Gēteborga Zviedrijā: tur slēpās, slēpjas un “asina zobus” gados jauni musulmaņi, kuri te dzimuši, auguši, mošejās klausījušies musinošus sprediķus un dodas uz t. s. Islāma valsts kaujinieku bāzēm Irākā un Sīrijā un arī mēro netālo ceļu uz Parīzi, kur pērn prata slepkavot un spridzināties gan janvārī, gan novembrī. Tie nav tagadējie migranti no lielajiem bēgļu viļņiem, kas šļācas pāri Eiropai kopš pērnās vasaras un vēl nav norimuši.
Mūsdienu Eiropas patiesais bieds ir cilvēki, kuru angliskais apzīmējums – “suicide bombers” (pašnāvnieki spridzinātāji) – man šķiet ne visai precīzs: ne jau visi paši spridzinās, bet šos “pašnāvniekus” musina un apmāca, veido plaši sazarotu šūniņu tīklu un šos terora aktus rūpīgi plāno. Tāpēc precīzs un trāpīgs man šķiet termins NĀVINIEKI, jo t. s. Islāma valsts ideoloģija ir īsts nāves kults: nogalināt pēc iespējas vairāk “neticīgo” un šim nolūkam pašiem ziedoties, uzspridzinot sevi un rast “viņsaules laimību” paradīzē ar vai bez šķīstām jaunavām.
Viņu asinsdarbus nevar piedot, bet viņu motīvus var censties uzminēt un saprast. Taču viens neparasts un reizē zīmīgs gadījums mani, loģiskās kategorijās domājošu cilvēku, mulsina un tirdī: tie ir divi dvīņubrāļi – Kevins un Marks no Vācijas. Viņi uzauga kristīgā ģimenē, pēc paskata “āriski bālģīmji”, vācieši kā no bilžu grāmatas. Un pēkšņi mēs viņus abus redzam kādā “Islāma valsts” videoklipā: aiz viņiem izkārts melnais ISIS karogs, vienam rokā Korāns, otrais pamācoši izslej rādītāja pirkstu, un teksts vēstī, ka šie vācu puiši attēloti brīdī pirms došanās pildīt uzdevumu – Allāha vārdā uzspridzināties, nogalinot islāma ienaidniekus. Nav teikts – vīriešus, sievietes, mazgadīgos. Kas lika šiem kristīgajiem vāciešiem iegriezties tuvējā mošejā (šajā pilsētā mīt turku viesstrādnieki) un pievērsties tik drausmīgam islāma paveidam? Kurš psihoanalītiķis man to paskaidros?
Un te nu jāsaka kāds ne visai mīļš vārds par Krievijas Federācijas prezidentu jeb “galvu” Vladimiru Putinu. Viņš sakās esam gauži norūpējies par ISIS nolūkiem – musināt Krievijas islāmicīgos uz dumpi, izvērst graujošu darbību Centrālāzijas pēcpadomju jaunvalstīs. Taču Centrālāzijā Putinu vairāk biedē kas cits: Ķīnai izdevies manāmi mazināt Krievijas ietekmi Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā.
Tas, ka Eiropas sirds ir nāvinieku tēmēklī, Putinu īpaši neuztrauc. Tieši otrādi: jo vairāk tiek satricināti Eiropas Savienības pamati, jo vieglāk Kremlim savervēt sev simpatizējošos, teiksim, Budapeštā vai Bratislavā.
Pērn – Parīze, 22. martā Brisele, un kādā no ISIS manifestiem bija rakstīts: “Nākamā – Roma”…
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
