Eiropas produkts 0
Eiroparlamenta jaunais priekšsēdētājs Martins Šulcs (viņa portretējums ieskicēts “LA” 18. janvāra numurā) pagaidām raksturojams ar frāzi “neskatiet manus darbus, klausieties manos vārdos”. Šulcs kļuva plašākai publikai pazīstams, galvenokārt pateicoties tieši vārdiem – gan par viņu, gan viņa paša izteiktajiem.
Un šajā ziņā visvairāk palīdzēja jau daudz apcerētā saķeršanās ar Berluskoni, kurš piedāvājās Šulcu ieteikt filmēšanai nacistu koncentrācijas nometnes uzrauga lomā. Iepriekš eirodeputātu reti kurš zināja pat Vācijā, un, kā stāsta, pēkšņā šim vārdiskajam konfliktam pievērstā uzmanība viņam krietni palīdzēja 2004. gadā izvirzīties par Eiropas Parlamenta (EP) sociālistu grupas jeb frakcijas vadītāju. Iespējams, viņš bija secinājis, ka asi kritiski izteikumi ir iedarbīgs līdzeklis popularitātes uzturēšanai, tāpat kā viņa prasme runāt labā franču un angļu valodā.
Pēdējā laikā Martins Šulcs ir kritizējis daudz ko un dikti, īpaši “kazino kapitālismu” un eiropiešiem uztiepto “Francijas–Vācijas direktoriju”, kas paģēr vien savilkt jostu un liek šķēršļus “sociālas Eiropas” izveidei. Šulcs toties nemīl runāt par to, ka sociālo labumu apcirpšanu – veselības aizsardzības budžeta un dažādu pabalstu samazināšanu – jau pirms krīzes Vācijā visai drastiskā veidā sāka īstenot viņa pārstāvēto sociāldemokrātu valdība. Un ka Gerharda Šrēdera reformu programma “Agenda 2010”, kas savulaik izraisīja masu protesta demonstrāciju vilni, bija kapitālistiem ļoti izdevīga, jo paredzēja darba likumdošanas liberalizāciju un citus ekonomiskā liberālisma garā ieturētus pasākumus. Tie veicināja konkurētspēju, tāpēc tagadējā Merkeles valdība savā ziņā plūc Šrēdera programmas augļus…
Liekulība ir reālpolitikas neatņemama sastāvdaļa, ko uzskatāmi iemieso arī Martins Šulcs. Sevišķi, kad viņš nosoda ES varas centros ierasto lēmumu pieņemšanu “aiz slēgtām durvīm”, jo pats pa tādām durvīm iznācis.
Jāatceras, mutīgā Šulca iesēdināšana krēslā notika saskaņā ar Eiroparlamenta lielākās – labējo Tautas partiju – grupas un sociāldemokrātu vienošanos sadalīt amata ieņemšanas termiņu pa divarpus gadiem, un šā kompromisa ietvaros sociāldemokrāti atbalstīja agrāk ļoti peltā Barozu atstāšanu Eiropas Komisijas vadībā.
Par Šulca iecelšanu nobalsoja krietni mazāk eirodeputātu – pat ne puse no kopskaita – nekā par viņa priekšteci poli Buzeku, jo minētais darījums daudziem liekas apšaubāms. Francijas Kreisās partijas līderis Žans Liks Melanšons, kurš drīzajās vēlēšanās pretendēs uz Elizejas pili un arī nav uz mutes kritis, apgalvoja, ka negrasās atbalstīt “šo bezprincipa sadarbošanos”, kādā ielaidušies sociāldemokrāti. Kreiso nometnē, nerunājot par labējiem, viņš nav vienīgais, kam ir domstarpības ar jaunizcepto parlamenta priekšsēdi. Šulcam piedēvētā sentence par franču sociālistiem, salīdzinot tos ar baložiem – kad uz zemes, tad ēd no rokas, bet, kad ir augšā, ķēza uz galvas –, varbūt būtu pāradresējama viņam pašam. Cik noprotams, mūsu “Saskaņas centrā” ļoti cer, ka arī Latvija saņems kādu porciju “no augšas”. Taču tas nav tik draudoši, kā daži to iztēlo… Eiropas Savienību un līdz ar to Latviju gaida daudz bīstamāki pārbaudījumi.
Martina Šulca iecelšanas sakarā nesteigsimies tomēr ar pāragriem vērtējumiem – viņš savā inaugurācijas runā solīja rīkoties, lai pilsoņi atgūtu ticību Eiropas idejai. Un tas jau būs atkarīgs no konkrētiem darbiem.
