Komisāre: Eiropas pienākums – pasargāt žurnālistus 0
Autore – Duņa Mijatoviča, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre
Brutālā pētniecisko žurnālistu Dafnes Karuanas Galicijas un Jāna Kucjaka nogalināšana bija kā traģisks atgādinājums, ka Eiropa žurnālistiem arvien ir bīstama vieta. Eiropas valstu atbilde uz šīm slepkavībām veidos ne tikai preses, bet arī mūsu demokrātijas nākotni.
Pieejamie dati palīdz saprast situācijas nopietnību. Aizvadītajos divpadsmit mēnešos ir nogalināti seši žurnālisti, un puse no viņiem – Eiropas Savienībā. Kopš 1992. gada mūsu kontinentā ir nogalināti vairāk nekā 150 žurnālisti, viens katru otro mēnesi. Daži no viņiem strādāja kara zonās, bet lielākā daļa tika nogalināti, jo mēģināja izgaismot korupcijas tumšākos stūrus, noziedzības un politikas saplūšanu. Daudzi no viņiem lūdza policijas aizsardzību, bet valsts iestādes to ignorēja.
Slepkavības ir ekstremālākais veids, kā apklusināt žurnālistus, bet ir vēl citi postoši un mazāk pamanīti veidi, kas Eiropā ietekmē žurnālistu brīvību un drošību.
Eiropas Žurnālistu federācijas publiskotais cenzūras indekss parāda, ka 2017. gadā ir aizturēti un apcietināti 220 žurnālisti un 1000 gadījumos ir tikusi ierobežota preses brīvība, ko paveikuši valsts institūciju pārstāvji. Kopš 2015. gada Eiropas Padome ir saņēmusi 160 brīdinājumus par uzbrukumiem, uzmākšanos žurnālistiem un viņu iebiedēšanu, 2017. gadā veikts pētījums rāda, ka daudzi žurnālisti ir centušies izvairīties no šīm problēmām, paši sevi cenzējot.
Šī toksiskā atmosfēra saindē demokrātiju. Uzbrukumi žurnālistiem vai pazīstamiem izmeklējošiem vai vienkāršiem ārštata reportieriem vienmēr ir vairāk nekā tikai individuāls gadījums un satrauc mūs visus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzīmējusi, ka valstīm ir pienākums tās atbalstīt un aizsargāt žurnālistu dzīvi. Ja tās tomēr to nav spējušas, tad valstīm ir pienākums īstenot efektīvu slepkavību izmeklēšanu un sodīt vainīgos. Par nožēlu, Eiropas valstis pārāk bieži šos pienākumus nepilda.
Piemēram, pret žurnālistiem pastrādāto noziegumu izmeklēšana. Tā bieži ilgst gadiem, un, ja to izpildītāji nonāk tiesas priekšā, slepkavību pasūtītāji sodu saņem ļoti reti. Šāda nespēja rada žurnālistiem un viņu ģimenēm papildu sāpes un veicina nesodāmības izjūtu, kas paver ceļu jauniem uzbrukumiem.
Ja valstīm rūp demokrātija un likuma vara, tad tām daudz nopietnāk ir jāizturas pret cilvēktiesību standartiem, ko tās pieņēmušas žurnālistu un citu mediju darbinieku drošībai. Vārdiem ir jāpārvēršas darbībā.
Es redzu trīs soļus, ko valstis gan var, gan kas tām ir jāpieņem īsā laikā.
Pirmkārt – jānodrošina aizsardzība. Policija un tiesībsargājošās institūcijas nedrīkst ignorēt pret žurnālistiem vērstos draudus un lūgumus pēc aizsardzības.
Otrkārt – izbeigt nesodāmību. Policijai un tiesībsargājošām institūcijām ir jābūt spējīgām izmeklēt visus pret žurnālistiem vērstās vardarbības gadījumus, arī tos, kuros ir iesaistīti valsts pārstāvji, un saukt pie atbildības vainīgos.
Treškārt – mainīt tiesību aktus. Likumdevējiem ir jāievieš tiesību akti, kas aizsargā žurnālistus un pasargā viņus no nepamatota spiediena. Runājot par neslavas celšanu un nepatiesu rīcību, viņiem vajadzētu pilnībā atcelt noziedzīgu nodarījumu, paredzēt tikai samērīgas civilās sankcijas un paredzēt sodus tiem, kuri ļaunprātīgi izmanto goda aizskārumu, lai apklusinātu žurnālistus. Labākajā gadījumā daudzi politiķi joprojām ir vienaldzīgi pret draudiem žurnālistiem. Sliktākajā gadījumā viņi uzsāk vardarbību un veicina neuzticēšanos presei. Šī naidīgā attieksme ir jāmaina: politiķiem jāaizsargā preses brīvība, nevis tā jāaprok.
