ES turpina paplašināšanos, kandidātvalstīm nenosaucot iestāšanās termiņu 8
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kārtējais Eiropas Savienības un Rietumbalkānu samits noritēja trešdien Brdo pie Kraņas ES Padomes prezidējošajā valstī Slovēnijā un kā vienmēr piesaistīja diezgan lielu uzmanību.
ES valstu un valdību vadītāji, kuri dažus mēnešus nebija tikušies, nelaida garām izdevību iepriekšējā dienā apspriest globālās lietas pie vakariņu galda Brdo pilī, ko savulaik Josips Brozs Tito izmantojis par vasaras rezidenci.
Sarunas, cik noprotams, raisījās ap Emanuela Makrona iecienīto stratēģiskās autonomijas konceptu, kuru iespaidojuši pasaules notikumi – talibu atgriešanās Kabulā, energoresursu cenu kāpums, paslepus izveidotais ASV, Apvienotās Karalistes un Austrālijas bloks Ķīnas militāro draudu iegrožošanai un vēl citi jaunumi.
Kā rezumēja Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, “mēs regulāri atgriezīsimies pie šiem jautājumiem”, lai samazinātu “mūsu kritiskās atkarības”, tomēr strādājot “kopā ar mūsu sabiedrotajiem, jo īpaši ASV, un NATO ievaros, kas ir mūsu drošības stūrakmens”.
Bet 6. oktobrī klātesošos gaidīja tikpat grūts jautājums, pie kura viņi ieraduši atgriezties regulāri.
Politisko aprindu skatieni bija pievērsti Balkāniem jau pirms samita. Septembra vidū Belgradu un Tirānu apmeklēja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tā bija viena no viņas zīmīgajām atvadu vizītēm.
Tieši Merkele 2014. gadā nāca klajā ar iniciatīvu paātrināt Rietumbalkānu valstu integrēšanu Eiropas Savienībā, ko ne velti dēvē par Berlīnes procesu. Būdama Belgradā, kanclere vēlreiz uzsvēra, ka tas ir Eiropas Savienības “absolūtās ģeostratēģiskajās interesēs”. Tomēr paātrinājums nav īsti noticis, lai gan frāze par reģiona Eiropas perspektīvu regulāri izskan vismaz kopš 2003. gada sanāksmes Salonikos.
Šķēršļu josla
Septembra beigās Rietumbalkānos triju dienu vizītē ieradās arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena. Tirānā viņa nāca klajā ar visnotaļ iedrošinošu vēstījumu: “Jūs savu daļu esat paveikuši, kas ir ļoti svarīgi. Mēs no jums prasījām daudz, un jūs to esat izpildījuši. Tagad mēs darīsim visu, lai pārvarētu tos šķēršļus, ar kuriem paši saskaramies.”
Šķēršļi patiešām pastāv, jo Eiropā ne visi paplašināšanās sakarā ir noskaņoti tik optimistiski.
Turklāt Balkānu valstu savstarpējās attiecībās ik pa laikam uzdzirkstī konflikti pat šķietami maznozīmīgu iemeslu dēļ. Samita priekšvakarā Brisele ne bez pūlēm apslāpēja Serbijas un Kosovas kārtējo konfrontāciju, kuras izcelšanās iegansts bija robežu šķērsojošo automašīnu numuru zīmes.
Daži reģionālie strīdi ir ieguvuši pastāvīgu raksturu, piemēram, ES dalībvalsts Bulgārija ķildojas ar Ziemeļmaķedoniju par maķedoniešu valodas izcelsmi un viņu etnisko piederību. Šī politiķu uzjundītā diezgan neauglīgā diskusija diez vai rimsies līdz Bulgārijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām, kas paredzētas novembrī.
Aizspriedumi mēdz aizēnot pat itin lietderīgus reģionālos projektus. Piemēram, Albānija, Ziemeļmaķedonija un Serbija nolēmušas 2023. gadā īstenot ideju par brīvas pārvietošanās zonu “Open Balkans”, sauktu arī par mini Šengenu, savukārt Kosovas valdības galva Albins Kurti tajā ar aizdomām saskata centienus radīt ko līdzīgu bijušajai Dienvidslāvijai.
Ieguldīs 30 miljardus
Nav noslēpums, ka Briseles iedarbīgākais arguments sarunās ar Rietumbalkānu valstīm ir ES piešķirtā nauda. Tādējādi samita programmas praktiski svarīgākais punkts bija nākamajiem septiņiem gadiem paredzētā Ekonomikas un investīciju plāna (EIP) īstenošana. Tā pamatu veidos deviņu miljardu eiro dotācija, kas veicinās publisko un privāto investīciju potenciālo piesaisti aptuveni divdesmit miljardu eiro apmērā.
Tādējādi infrastruktūrā varētu tikt ieguldīti kopumā 30 miljardi, kas līdzinās trešdaļai no reģiona valstu iekšzemes kopprodukta. Deklarētie EIP mērķi ir veicināt ekonomikas atveseļošanos ilgtermiņā, paātrināt zaļo un digitālo pārkārtošanos, atbalstīt reģionālo sadarbību un sekmēt konverģenci ar ES. Šogad paredzēts nodrošināt pieeju pusmiljardam eiro, bet komisija ierosinājusi papildus atvēlēt vēl sešsimt miljonus.
Iepriekš Eiropas Savienībai tikai izteikti pārmetumi par nepietiekamu solidaritāti un palīdzību Rietumbalkāniem pandēmijas krīzē. Tagad arī šis, ja tā var sacīt, parāds ir nolīdzināts, jo reģionam piešķirti 3,3 miljardi eiro veselības aprūpes nozares atbalstam un sociālās jomas un ekonomikas atveseļošanai. Tāpat piešķirti 2,9 miljoni vakcīnu devu, un Brisele vēlas panākt, lai Rietumbalkānu reģionā iedzīvotāju (ap 18 miljoniem) vakcinācijas pakāpe līdz gada beigām procentuāli sasniegtu ES līmeni.
Problemātiskā paplašināšanās
Afišētais vērienīgais atbalsts ir arī sava veida gandarījuma balva, kas varbūt mazinās Balkānu valdošo politiķu rūgtumu par Eiropā vērojamo nevienprātību un konkrētības trūkumu ES paplašināšanās sakarā. Gatavojoties samitam, ES dalībvalstu pārstāvji, cik zināms, ilgi nespēja vienoties, kādus formulējumus iekļaut noslēguma deklarācijā. Galu galā dokumentā ir apliecināta ES apņēmība turpināt paplašināšanās procesu, taču orientējoši termiņi nav nosaukti. (Slovēnija vēlējās, lai būtu pieminēts 2030. gads.)
Kopumā teksts gan izskatās iedvesmojošāks par pērn Zagrebā pieņemto, kur vārds “paplašināšanās” izpalika vispār.
Arī šoreiz uzsvērts, ka ES ir Rietumbalkānu reģiona galvenā investore, subsidētāja un partnere, kuras plānos ietilpst padziļināta sadarbība ekonomikas, transporta, veselības aprūpes, drošības un citās jomās. Taču šie solījumi neliek gluži aizmirst, ka ES paplašināšanās tēma ir ārkārtīgi nepopulāra atsevišķās dalībvalstīs, tostarp Francijā, kur nākamajā pavasarī notiks valsts prezidenta un Nacionālās asamblejas vēlēšanas.
Piesardzība atspoguļojas arī starp rindām Brdo deklarācijā, kas atbalstu saista ar “partneru īstenotām ticamām reformām” un gribu “ievērot Eiropas vērtības un principus”. Ne pirmoreiz izskan pamudinājums “pievienoties ES ārpolitiskas nostājām, tostarp nostājām starptautiskos forumos”. Pieminētajos forumos oficiālā Belgrada parasti pieskaņojas Kremļa viedoklim. Dažviet vietējās elites, kas ES palīdzību nesmādē, tomēr dod priekšroku Ķīnai vai Persijas līča naudīgajām monarhijām…
Jāatceras, ka Rietumbalkānu valstis atrodas stipri atšķirīgās pozīcijās. Iestāšanās sarunas ar Melnkalni un Serbiju norit smagi. Sarunu sākumu ar Ziemeļmaķedoniju (un netieši Albāniju) bloķē Sofija. Pieteikumu iesniegusī Bosnija un Hercegovina joprojām nav pielāgojusi savu konstitūciju. Vēl sarežģītākā situācijā ir Kosova, kuru neatzīst piecas ES dalībvalstis.
Viedokļi
Urzula fon der Leiena, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja: “Rietumbalkāni ir daļa no Eiropas tāpat kā Eiropas Savienība. Mums ir kopīga vēsture, mums ir kopīgas intereses, tās pašas vērtības un, esmu pilnīgi pārliecināta, kopīgs liktenis. Eiropas Savienība bez Rietumbalkāniem nav pilnīga. Manis vadītā komisija turpinās darīt visu, kas ir tās pilnvarās, lai paplašināšanās process un reģiona integrēšana ES progresētu. Mēs vēlamies Rietumbalkānus Eiropas Savienībā.”
