Eiropas pašnāvība? Sitiens ar krāšņu piesitienu caur Velbeku 4
Piektdien, 9. septembrī Jaunais Rīgas teātris sezonu atklāja ar Alvja Hermaņa lieldarbu- 2015. gada janvārī iznākušā franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” dramatizējumu. Alvja Hermaņa rokās šoreiz kā režija, tā ar tulkojums, dramatizējums un scenogrāfija.
Velbeka romāns ir utopisks un reizē asprātīgs stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi. Taču iestudējums visnotaļ saprotams ir arī visiem tiem, kuri nav lasījuši Velbeku, kā tam labā teātrī arī būtu jābūt, jo nevienas teātra izrādes misija nav ilustrēt romānu vai lugu. Man pat aizdomas, ka tie Velbeku lasījušie, kuri nu pārlieku izrādē meklē romānu (kaut arī tas, protams, ir intriģējoši) sevi velti nogurdina. Daudz būtiskāk ir uzķert to āķi, kāpēc Hermanis izvēlējies Velbeku tieši tagad, un ko režisors mums caur to grib pateikt?
Kaut izrāde ilgst trīs ar pusi stundas(!), – bet par garu tā nelikās –, sižetu var atklāt īsi: erudīts intelektuālis, pārliecināts kristietis universitātes profesors izrādes sākumā uzveduma beigas sagaida… kā musulmanis ar sešu sievu svītu. Krāšņs vēderdejotāju priekšnesums un – viss. Beigas… Eiropa izdarījusi pašnāvību?
…Austrumu ornamentu rotātā sienā izcirstā melnā kvadrātā ievietotā košā dīvāniņā universitātes profesori un viņiem pietuvinātas personas ar viegliem pirkstu pieskārieniem uzzina jaunumus pasaulē, tostarp musulmaņu partijas negaidītos panākumus, kas, protams, nevar būt nekas nopietns, jo… Un seko garas un ai, cik kaut kur tepat tuvumā stila un manieres ziņā dzirdētas – kā no mūsu TV ekrānu šoviem un klubiem – runas un debates un viedokļi… Caur ekrānu redzamā īstenība tur ārpusē ir visai intriģējoša- demonstrācijas, uzbrukumi vēlēšanu iecirkņiem… Un Viļa Daudziņa attēlotais profesors savā mājas dīvāniņā mierīgi apveļas uz otriem sāniem. Personīgajā dzīvē tikai viena nejaucība – mīļākā, pēc tautības ebrejiete Mirjama, pamet Parīzi un pārceļas uz Izraēlu.
…Viegli pirkstu piesitieni ekrānam, un jauni notikumi – uzvarējušo musulmaņu partiju interesējot tikai Izglītības ministrija… Unversitātes intelektuālais zieds vārās virtuvē.
…Radio vēsta, ka musulmaņu prezidentam izdevies mazināt bezdarbu. Tas noticis tāpēc, ka sievietes sapratušas, ka viņu īstais aicinājums ir ģimene. Algu gan saņem tikai tās, kuras pilnībā atteikušās no darba… Tik labi pazīstams šis neitrālais, miermīlīgais demagoģiju potējošais tonis… Viļa Daudziņa profesora gandrīz kailais ķermenis uz viņa dīvāniņa raustās sāpju konvulsijās. Nu jau aiz bezspēcības. Kaut kas ir it kā nokavēts, palaists garām… Viena no spožākajām ainām izrādē.
…Un nu jau kolēģis – lielisks šajā tēlā Kaspars Znotiņš – stāsta, ka pieņēmis uzaicinājumu strādāt musulmaņu universitātē, turklāt “viņi nemaz nejaucoties satura poētiskajā analīzē”… Viņš esot apprecējis savu studenti un nākamnedēļ apņemšot otro sievu… Un, kad mūsu profesors ir nodzīts līdz plikam dibenam, prostitūtu pakalpojumiem un ādas sēnītei, arī pie viņa ierodas jaunās musulmaņu universitātes rektors – lielisks Andris Keišs – ar grāmatiņu “10 jautājumi par islāmu”.
Keiša un Daudziņa dialogs jau nav par kristietību un islāmu, patiesībā tas lieliski atklāj smalki ietērptu emocionālu vardarbību, pazemota cilvēka psiholoģisku izvarošanu. Traģiskais mijas ar komisko ik mirkli. Kaut vai musulmaņu pārņemtās universitātes rektora jautājumā Viļa Daudziņa profesoram: “Nu, kāpēc jūs kautrējaties uzdot man visvienkāršākos jautājumus – kāda būs jūsu alga un cik jums būs sievu? Kaut tas ir viens un tas pats – sievu skaits ir atkarīgs no algas…”
Kaut arī Velbeks raksta par francūžiem un musulmaņiem iespējamā nākotnē, nepamet sajūta, ka mēs tam visam – principu nodevībai, kažoku pārmešanai uz otru pusi, bezspēcībai un cilvēciskam gļēvumam – esam gājuši un joprojām ejam cauri. Un pa šo cilvēcisko ļenganumu Hermanis caur Velbeku sit nežēlīgi, bet mākslinieciski jaudīgi.
Puritāņi varbūt būs nikni, taču visas erotiskās un “seksa” ainas ir vietā, un neglaimojošie Rietumu sieviešu, kuras mājās ieveļas halātos, apraksti nežēlīgi patiesi.
Izrāde ir smalka, erotiska, vizuāli krāšņa, komiska un traģiska reizē.
