Eiropas Parlaments – daudzveidīgāks un lēnāks 0
Daudzas priekšvēlēšanu programmas – tostarp Latvijā – radīja iespaidu, ka tā vai cita partija grasās kļūt par noteicēju ne tikai Eiropas Parlamentā (EP), bet arī visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Kā var nesolīt…
Virkne solījumu patiesībā jau kopš sākta gala nebija īpašas ielāgošanas vērti. Nu kaut vai apņemšanās sociālā taisnīguma vārdā gāzt kalnus nodokļu politikas jomā, kuru EP faktiski nespēj ietekmēt un kura nav pakļauta pat nepārtraukti piesauktajam Briseles diktātam, jo Eiropas mērogā saistošu tiesību aktu pieņemšanai nodokļu lietās nepieciešama dalībvalstu vienprātība jeb konsenss.
No politiķu priekšvēlēšanu runām un partiju publiskotajām programmām (ar retiem izņēmumiem) visai maz uzzinājām par potenciālo tautas kalpu konkrētajiem plāniem. Tās pārsvarā bija veltītas, sacīsim, Eiropai vispār un tam, kādai tai vajadzētu būt. Un mediji bieži vien uzdeva deputātu kandidātiem jautājumus, piemēram, par “Eiropas armiju” un “vai ES būtu jākļūst par federālu valsti”, kuriem ir visai attālināta saistība vai nav nekādas saistības ar parlamenta prerogatīvām. Lai gan, protams, ir svarīgi zināt izvirzīto uzskatus šajā sakarā. Galu galā partiju piederību tai vai citai Eiropas politiskajai saimei nosaka tieši ideoloģiskā pārliecība, un parlaments ir vieta, kur to aizstāvēt.
Arī Eiropas lielvalstīs, kurām pienākas mandātu lauvas tiesa, kampaņā dominēja iekšpolitiskie apsvērumi un lozungi. Francijā opozīcijai kaut kādā mērā izdevās pārvērst vēlēšanas balsojumā pret valsts galvu Makronu, un tas šoreiz bija galvenais iemesls, kāpēc pirmo vietu ieņēma Marinas Lepēnas vadītās Nacionālās apvienības, bijušās Nacionālās frontes saraksts. Tā atbalstītāji nepievērsa īpašu uzmanību partijas ekonomisko nostādņu pretrunīgumam un neprasmei tās izskaidrot. Toties Marina uzjundīja dažādas tautā un sociālajos tīklos apspriestas sasāpējušas tēmas un kārtējo reizi izvirzīja prasību izraidīt ārvalstu islāmistus un aizvērt radikālās mošejas, lai gan likums šādu iespēju paredz un tā arī tiek īstenota praksē. Tomēr Eiropas līmenī daudz vairāk izredžu uzņemties galēji labējo līdera lomu ir Itālijas vicepremjeram Mateo Salvīni. Viņš jau atrodas pie varas, un Eiroparlamentā viņa vadītajai “Līgai” būs viena no kuplākajām pārstāvniecībām, tāpat kā britu Breksita partijai un Vācijas kristīgo blokam.
Vācijā CDU–CSU sasniegtais rezultāts tomēr bija patālu no cerētā, savukārt sociāldemokrāti vienkārši izgāzās. To pašu var sacīt par Francijas labējiem “Republikāņiem”, kuru iegūtais mandātu skaits krietni atpalika no aptaujās pareģotā, un sociālistiem, kuri piedzīvo uzticības krīzi, tāpēc nekādu balsu pieplūdumu arī negaidīja. Minēto partiju pozīciju vājināšanās dēļ Eiroparlamentā pirmo reizi kopš 1979. gada divām vadošajām politiskajām grupām – Eiropas Tautas partijas (ETP) grupai un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupai – par abām vairs nebūs vairākuma (kā minimums 376 mandāti). Respektīvi, svarīgu balsojumu reizēs nāksies meklēt sabiedrotos. Agrāk tā ir bijis vienīgi iekšēju nesaskaņu gadījumos.
Iespējami varianti
Šādā situācijā lielākā ieguvēja ir Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, kurai pievienosies Makrona iniciētā saraksta “Renesanse” deputāti. Ievērojami pieaug izredzes arī zaļajiem, kas kļuvuši par galveno kreiso spēku Vācijā un tāpat Francijā. Tādējādi četrām politiskajām grupām paveras iespēja izveidot vairāk vai mazāk pastāvīgu sava veida lielo koalīciju. Tiesa, zaļo piesaistīšana Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera pēcteča izraudzīšanā komplektā ar citu drīzumā vakanto vietu aizpildīšanu ir tikai ievadīta. Toties vēlama, ņemot vērā, ka teju visi politiķi priekšvēlēšanu laikā cieši apņēmās rūpēties par vidi un ekoloģiju, turklāt zaļie iemieso jaunatnes elektorātu. Matemātiski vairākums sanāktu arī bez liberāļiem, kuri tagad labprātāk dēvējas par centristiem, taču politiski tas ir grūti iedomājami. (Zīmīgi – Makrons jau 27. maija vakarā Elizejas pilī tikās ar Spānijas premjeru sociālistu Pedro Sančesu, lai apspriestu amatu dalīšanu.)
Nav izslēdzama arī politisko spēku pārkārtošanās. Pa labi no ETP esošās vai par populistiskām sauktās partijas, kuru intereses tomēr diezgan būtiski atšķiras un kuras ne velti izveidojušas dažādas politiskās grupas, iespējams, pieņems lēmumu mainīt savu dislokācijas vietu vai notiks zināma pārgrupēšanās. Piemēram, kad Farāža kompānijai jeb Breksita partijai vajadzēs pamest parlamenta telpas. Noteiktu izvēli starp politiskās retorikas (ja ne gluži kursa) vai politiskās mājvietas maiņu varbūt nāksies izdarīt arī Ungārijas premjera Viktora Orbāna “Fidesz” un vēl dažai labai partijai. (Jaunievēlētais eiroparlamentārietis Silvio Berluskoni gribot pārliecināt Orbānu, lai “Fidesz” paliek ETP sastāvā…) Tikmēr Lepēna otrdien paziņoja, ka dodas uz Briseli veidot “suverēnistu supergrupu” un ka jau šobrīd tajā iekļāvušies vairāki desmiti deputātu. Bet grupas skaidrākas aprises būs redzamas vēlāk.
Amatus tikai sāk dalīt
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera pēcteča izraudzīšana komplektā ar citu drīzumā vakanto vietu aizpildīšanu ir tikai ievadīta. Formāli galvenais pretendents joprojām ir ETP izvirzītais vadošais kandidāts Manfrēds Vēbers. Taču Francijas prezidents Makrons, un ne viņš vienīgais, apšauba EP atbalstīto “Spitzenkandidaten” sistēmu un Vēbera piemērotību amatam, kurā būs jāsaskaras ar šīs pasaules varenajiem.
Tāpēc 28. maijā Briselē, kur notika neformālais samits, neoficiāli izskanēja arī liberāļu un kreiso atbalstīto pretendentu vārdi. Pārsvarā jau šajā sakarā pieminēti – EK priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss (sociāldemokrātu “Spitzenkandidat”, viņa vadībā Nīderlandes darba partijas saraksts vēlēšanās startēja negaidīti veiksmīgi), konkurences komisāre Margrēte Vestagere un breksita sarunu vedējs Mišels Barnjē. Parādījās arī Maroša Šefcoviča, par enerģētikas savienību atbildīgā EK priekšsēdētāja vietnieka, kandidatūra, ko izbīdīja Višegradas grupas valstis. Tās gan esot gatavas uz kompromisu – Šefcoviča iecelšanu par ES augsto pārstāvi ārlietās. Viņa piederība sociāldemokrātiem acīmredzot neradīja iebildumus no Viktora Orbāna puses.
Tas apliecina, ka strīdā par augstākajiem amatiem tiek liktas uz spēles ne vien partiju vai nacionālās, bet arī reģionālās intereses. Jebkurā gadījumā vajadzēs vienoties par personu, kuru būs gatavs atbalstīt Eiropadomes, ka arī Eiroparlamenta vairākums. Sarunu turpinājums – aizkulisēs un jūnija samitā. Līdz tam Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks ir pilnvarots rast saskarsmes ceļus starp parlamenta politiskajām grupām un dalībvalstīm, un, piemēram, ETP viedokli šajās diskusijās uzticēts paust Horvātijas premjerministram Andrejam Plenkovičam un Latvijas premjeram Krišjānim Kariņam.
Komisijai pieder likumdošanas iniciatīvas pilnvaras, tās izstrādātie priekšlikumi lielā mērā nosaka ES attīstību, kas patiesībā būs vissvarīgākā apspriežamā tēma. Kā pirms 28. maija sanāksmes sacīja Nīderlandes premjers Marks Rute, “prioritāte ir darba saturs, tikai pēc tam – vārdi”.
