Eiropas neofašisti un Putina draugi jeb Eiropas politikā arvien lielāku ietekmi izcīna galēji labējās partijas 123
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas politikā arvien lielāku ietekmi izcīnījušas galēji labējās partijas, kuru saknes nereti meklējamas neonacistu un rasistu kustībās. Šo partiju līderi apgalvo, ka naidpilnās idejas esot palikušas pagātnē un tagad šīs partijas ir gatavas iesaistīties valdībā. Taču bažas par galēji labējo nodomiem rada arī vairāku līderu neslēptās simpātijas pret Krievijā valdošo režīmu.
Oktobra beigās apritēs 100 gadu, kopš Itālijas fašisti Benito Musolīni vadībā devās gājienā uz Romu un piespieda Itālijas karali nodot varu Musolīni rokās. Tādējādi sākās vairāk nekā 20 gadu ilgais fašistu valdīšanas laiks Itālijā, kas pašam Musolīni gan beidzās diezgan bēdīgi (Otrā pasaules kara beigās Musolīni nošava itāliešu partizāni, kas bijušā vadoņa līķi izlika publiskai apskatei, pakarot ar galvu uz leju).
100 gadu pēc šiem notikumiem Itālijā pie varas atkal raujas spēki, kuru ideoloģijā saskatāmas radikālā nacionālisma pazīmes. Šo spēku pretinieki viņus dēvē par neofašistiem un brīdina, ka labējo radikāļu nākšana pie varas var nodarīt lielu kaitējumu gan Itālijai, gan visai Eiropai. Taču paši galēji labējo līderi sevi raksturo kā “sociāli konservatīvus” politiķus, kas rūpējas par visas sabiedrības interesēm un norobežojas no fašistiskās ideoloģijas.
Cīņa pret nekontrolēto imigrāciju
25. septembrī Itālijā gaidāmas parlamenta vēlēšanas, kurās visvairāk balsu varētu saņemt partija “Itālijas brāļi”. Tās saknes ir meklējamas neofašistu kustībās, bet tagadējā partijas vadība apgalvo, ka fašistu idejas ir atstātas pagātnē. No šīs partijas Romas pašvaldībā ir ievēlēta Musolīni mazmeita Račele Musolīni, bet partijas līdere ir 45 gadus vecā Džordžija Meloni. Viņa varētu kļūt par pirmo sievieti Itālijas vēsturē, kas ieņēmusi premjerministra amatu.
Izskatīgā gaišmate Meloni ir jaunās paaudzes politiķe, kas spējusi galēji labējo idejas padarīt pievilcīgas lielai daļai sabiedrības. Viņa asi kritizē nekontrolēto imigrāciju un “LGBT lobiju”, kā arī cildina Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu, kurš atsakās pakļauties Eiropas Savienības spiedienam.
Partijas ar līdzīgu ideoloģiju pēdējos gados guvušas panākumus arī citās Eiropas valstīs: Austrijā, Dānijā, Nīderlandē, Somijā un citur. Viens no šo partiju vadmotīviem ir vēršanās pret imigrāciju, kas pēdējo gadu desmitu laikā ievērojami mainījusi Rietumeiropas valstu etnisko sastāvu. Galēji labējās partijas uzskata, ka Eiropas valstis ir uzņēmušas pārāk daudz musulmaņu imigrantu, tādēļ ir pienācis laiks ierobežot migrantu pieplūdumu.
Zviedrijas parlamenta vēlēšanās pirms pāris nedēļām otro vietu izcīnīja labējo nacionālistu partija “Zviedrijas demokrāti”, kas saņēma vairāk nekā 20% balsu. Paredzams, ka “Zviedrijas demokrātu” atbalsts būs svarīgs, lai izveidotu nākamo valdību, kas nomainīs ilgu laiku valdījušos sociāldemokrātus. “Zviedrijas demokrāti” savā priekšvēlēšanu kampaņā galveno uzsvaru lika uz noziedzības apkarošanu. Viņi uzskata, ka imigrantu pieplūdums ir veicinājis noziedzības pieaugumu Zviedrijā, kas agrāk bija salīdzinoši droša valsts. Taču tagad Zviedrijas pilsētās ir rajoni, kur svešiniekam labāk nerādīties, jo tajos valda organizētās noziedzības bandas, kas kārto savstarpējos rēķinus ar apšaudēm un sprādzieniem.
Margināļi audzē ietekmi
“Zviedrijas demokrāti” kādreiz bija margināls politiskais spēks, ar ko citas partijas nebija gatavas sadarboties. Partija izveidojās 1988. gadā, sākotnēji tās rindās netrūka biedru, kas bija saistīti ar neonacistu aprindām. Partijas sauklis bija “Saglabāsim Zviedriju zviedrisku!”; tā aicināja apturēt imigrāciju un izraidīt esošos imigrantus no valsts.
2005. gadā par “Zviedrijas demokrātu” līderi kļuva Džimijs Okesons, kuram tolaik bija tikai 26 gadi. Okesons par savu mērķi izvirzīja uzlabot partijas tēlu, atbrīvoties no saiknes ar neonacistiem un rasistiem. Par saistību ar ekstrēmistiem no partijas pat tika izslēgta tās jaunatnes nodaļa pilnā sastāvā.
Okesona stratēģija ar partijas tēla mīkstināšanu nesa augļus, un ar katrām vēlēšanām “Zviedrijas demokrāti” saņēma arvien vairāk balsu. Savulaik tā bija sīkpartija, kas parlamenta vēlēšanās nespēja savākt pat 1% balsu, bet 2010. gadā “Zviedrijas demokrātus” pirmoreiz ievēlēja parlamentā ar nepilniem 6% balsu. Kopš tā laika viņu ietekme ir tikai augusi: 2014. gadā “Zviedrijas demokrāti” saņēma 13% balsu, 2018. gadā par viņiem nobalsoja jau 17,5% vēlētāju, bet šogad parlamenta vēlēšanās “Zviedrijas demokrāti” ieguva 20,5% balsu, kas viņiem nodrošinās otro lielāko frakciju parlamentā.
Galvenais panākumu iemesls ir “Zviedrijas demokrātu” vēršanās pret imigrāciju, jo arvien vairāk zviedru piekrīt šīs partijas viedoklim, ka Zviedrija nevar atļauties uzturēt tik daudz imigrantu, tādēļ nepieciešams ierobežot viņu pieplūdumu un samazināt pieejamo pabalstu klāstu. Okesons jau pavēstījis, ka viņa partija būs gatava atbalstīt valdību tikai tad, ja nekavējoties tiks pieņemts lēmums par imigrācijas apturēšanu.
“Zviedrijas demokrātu” panākums ir arī tas, ka citas partijas ir pieskaņojušās viņu ideoloģijai. Kādreiz “Zviedrijas demokrātu” saukļi par imigrācijas apturēšanu tika vērtēti kā pārāk radikāli, bet pašlaik par to nekautrējas runāt arī citas partijas. Piemēram, līdzšinējā Zviedrijas valdības vadītāja, sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone šogad atzina, ka imigrantu integrācijas politika ir izgāzusies, jo Zviedrija ir uzņēmusi lielu skaitu imigrantu, bet nav spējusi nodrošināt viņu iekļaušanos sabiedrībā. Andešsone uzsvēra, ka nedrīkst pieļaut ķīniešu vai somāliešu rajonu veidošanos Zviedrijas pilsētās.
Zviedrijā pašlaik jau gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju ir imigrantu izcelsmes. Liela daļa ieceļotāju dzīvo noslēgtās kopienās, kurās viņiem ir minimāla saskarsme ar zviedru sabiedrību. Zviedri raizējas, ka imigrantu pieplūdums novedīs pie rūpīgi lolotā Zviedrijas labklājības valsts modeļa izzušanas. Kā savulaik izteicies “Zviedrijas demokrātu” līderis Okesons, musulmaņu imigrantu pieplūdums Zviedrijai ir lielākais ārējais drauds kopš Otrā pasaules kara. Savā priekšvēlēšanu kampaņā Okesons nekautrējās kopēt bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa saukļus, ka nepieciešams padarīt Zviedriju atkal diženu un likt Zviedrijas intereses pirmajā vietā.
Putina draugi Eiropā
Trampam līdzīgi populisti pēdējos gados ir nostiprinājuši savas pozīcijas Eiropā, un tuvākajā laikā viņu ietekme varētu kļūt vēl lielāka, jo daudziem eiropiešiem nākas izjust dzīves dārdzības pieaugumu, ko veicinājis Krievijas sāktais karš Ukrainā un straujais energoresursu cenu kāpums. Kremļa saimniekam Vladimiram Putinam tas paver iespēju nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: vājināt Eiropas Savienības valstis un palīdzēt nokļūt pie varas tādiem politiķiem, kas būtu draudzīgi noskaņoti pret Krieviju un varētu atbalstīt Rietumu sankciju mīkstināšanu.
Spilgts piemērs ir Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kurš joprojām cenšas uzturēt draudzīgas attiecības ar Putinu un mēģinājis bloķēt Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju. Orbāna rīcība pašā Ungārijā ir pretrunīgi vērtēta, jo daudzi ungāri vēl nav aizmirsuši 1956. gada notikumus, kad padomju tanki apspieda Budapeštas sacelšanos pret komunistisko režīmu. Taču vēsturisku iemeslu dēļ Ungārijai ir arī ļoti saspīlētas attiecības ar Ukrainu (daļa tagadējās Ukrainas teritorijas kādreiz bija Austroungārijas impērijas sastāvā) un ungāri atteikušies piegādāt ieročus Ukrainai.
Eiropas labējo nacionālistu vidū netrūkst politiķu, kas atklāti sajūsminās par Orbāna un Putina īstenoto “stingrās rokas” politiku: opozīcijas apspiešanu, vēršanos pret liberāļiem un “Sorosa ideoloģiju”, cīņu pret “homoseksuālisma propagandu” utt. Šī draudzība varētu būt balstīta arī uz diezgan savtīgiem apsvērumiem, jo ASV izlūkdienestu rīcībā ir nonākusi informācija, ka Krievija kopš 2014. gada iztērējusi vairāk nekā 300 miljonus dolāru, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus ārzemēs. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem izskanēja ziņas, ka Francijas galēji labējo spēku līderes Marinas Lepēnas partija ir saņēmusi miljoniem eiro lielu aizdevumu no bankas, kas cieši saistīta ar Krieviju. Apmaiņā pret šādu dāsnumu Lepēna pavēstīja, ka Krimas pievienošana Krievijai esot notikusi likumīgi.
Gatavi mainīt Eiropu
Itālijas galēji labējo spēku līdera Mateo Salvīni vadītā Līgas partija savulaik bija noslēgusi sadarbības līgumu ar Kremļa partiju “Vienotā Krievija”. Salvīni nesen izteicies, ka pret Krieviju noteiktās ES sankcijas vairāk kaitē Eiropai, nevis Krievijai. Paredzams, ka Salvīni vadītā partija varētu būt nākamās Itālijas valdības sastāvā kopā ar Džordžijas Meloni “Itālijas brāļiem” un bijušā Itālijas premjera Silvio Berluskoni vadīto partiju “Forza Italia”.
Premjeres postenis gan tiek prognozēts Meloni, un viņa izteikusies, ka Itālijai ir jāturpina atbalstīt Ukrainu un sankcijas pret Krieviju. Meloni vadītā partija nebija līdzšinējās Itālijas valdības sastāvā, bet pēdējā laikā tās popularitāte ir strauji augusi. Pirms četriem gadiem tā saņēma tikai ap 4% balsu, bet šoreiz varētu cerēt pat uz 25%.
“Itālijas brāļi” lepojas ar saukli “Dievs, Tēvzeme, Ģimene”, bet partijas pretinieki uzskata, ka tās ideoloģijā joprojām saskatāmas fašisma iezīmes. Meloni kategoriski noraida šīs apsūdzības un uzsver, ka fašisms esot palicis pagātnē. Pēc viņas domām, “Itālijas brāļi” mūsdienās īpaši neatšķiras no ASV republikāņiem vai Konservatīvās partijas Lielbritānijā.
Itālijas fašisma pētnieks Antonio Skurati gan spriež, ka itālieši līdz šim ir izvairījušies no savas pagātnes izvērtēšanas. “Vācijā tas bija ilgs process, kura laikā visiem vāciešiem nācās apzināties savu atbildību par nacisma noziegumiem. Itālijā šis process nav noticis. Kad mēs runājam par karu un Itālijas rasistisko pagātni, mēs sevi redzam kā upurus un antifašistus, bet neesam atzinuši, ka mēs bijām fašisti,” Skurati stāsta laikrakstam “The Guardian”.
Eiropas galēji labējās partijas tradicionāli bijušas eiroskeptiskas un dažkārt pat aģitējušas par savu valstu izstāšanos no Eiropas Savienības. Taču pēdējā laikā vērojama stratēģijas maiņa, jo šīs partijas paudušas gatavību pārņemt varu Eiropā un mainīt Eiropas Savienību no iekšpuses. Pašlaik tādas valstis kā Ungārija un Itālija ir atkarīgas no Eiropas Savienības piešķirtā finansējuma, tādēļ nevar atļauties pārāk kaitināt Briseli. Romas Starptautisko attiecību institūta direktore Natālija Toči prognozē, ka arī Džordžija Meloni premjeres amatā mēģinās sadzīvot ar Briseli. “Lai gan viņa ir nacionāliste un eiroskeptiķe, viņa apzinās, ka šai krīzei ir vajadzīgi Eiropas mēroga risinājumi,” vēsta Toči.
