Inkvizīcijas simtgades dažādās pasaules malās 21
18. gadsimta otrajā pusē inkvizīcijas posts Pireneju pussalā ievērojami mazinājās. Divu galveno iemeslu dēļ: daļēji, pateicoties sabiedriskās apziņas liberalizācijai, bet daļēji tāpēc, ka pilnībā bija izzuduši paši vajāšanas objekti. Pēdējais autodafē Portugālē un vispār pēdējais, kurā figurēja termins “slepenie žīdi”, notika 1765. gada oktobrī. Formāli inkvizīciju Portugālē likvidēja 1821. gada martā.
Bet Portugāles kolonijās Vestindijā par citādi domājošo vajāšanas centru kļuva Goa, kur inkvizīciju “atklāja” 1561. gadā, lai gan faktiski inkvizitori tur darbojās jau sen. Pirmo autodafē tur sarīkoja 1563. gadā, kad, kā pausts avotos, no četriem uz sadedzināšanu notiesātajiem divi bijuši “slepenie žīdi”. Līdz 1773. gadam Goa sarīkoti aptuveni 100 autodafē, taču uzsvērts, ka laika gaitā ievērojami samazinājies tieši atklāto un notiesāto “slepeno žīdu” skaits. Iespējams, tas bija viens no vietējās inkvizīcijas šaušalīgās ietekmes rezultātiem.
Ilgu laiku par marānu drošu patvēruma vietu kalpoja Portugāles kolonija Brazīlija. 1579. gadā pēc ilgstošas prasīšanas Salvadoras bīskaps beidzot saņēma inkvizitora “licenci”, lai gan tā noteica tikai viņa tiesības atklāt, arestēt un nogādāt uz metropoli visus “vainīgos”. Laikā līdz 1618. gadam Brazīliju apmeklēja vairākas īpašās inkvizīcijas komisijas, kas uzklausīja visus ziņotājus un denuncētājus.
Īpašu aktivitāti inkvizīcija Brazīlijā uzrādīja 17. gadsimta vidū, kad izdevās valsti atkarot holandiešiem, kuru paspārnē, raugi, daudzi “slepenie žīdi” bija varējuši visnotaļ atklāti piekopt savu īsto ticību. Jāpiebilst, ka daudzi no viņiem figurēja leģendārajā Lisabonas autodafē 1647. gadā.
Kopš 18. gadsimta beigām Brazīlijas inkvizīcija galvenokārt pārslēdzās uz frankmasonu un apgaismības sekotāju vajāšanu. Inkvizīcijas plosīšanās Brazīlijā beidzās 1822. gadā, kad tā izcīnīja neatkarību no Portugāles. Jāpiebilst, ka visi ar inkvizīciju saistītie apstākļi Portugāles kolonijās Āfrikā neatšķīrās no tiem, kādi bija Brazīlijā.
Parmā inkvizīciju likvidēja 1769. gadā, Francijā – 1772. gadā, Sicīlijā – 1782. gadā, Spānijā – 1808. gadā. Avotos apkopotie dati liecina, ka laikā no 1481. līdz 1809. gadam Spānijā inkvizīcija kopumā vajājusi aptuveni 341 000 cilvēku, no kuriem 32 000 sadedzināti dzīvi. Tiesa, interesanti, ka 1814. gadā Spānijā karalis Ferdinands VII atkal atjaunoja inkvizīciju, ko 1820. gadā kortesi atkal likvidēja, taču drīz jau atkal tā atdzima, lai 1834. gadā izbeigtos pilnībā. Tās sarausto īpašumu izmantoja valsts parāda dzēšanai.
Sardīnijā inkvizīcija noturējās līdz 1840., Toskānā – 1852. gadam. Romā to vispirms likvidēja 1809. gadā, taču 1814. gadā pāvests Pijs VII to atkal atjaunoja, un tad tā attiecīgajā veidolā eksistēja līdz 1908. gadam.
