Portugāles inkvizīcijas priekšvēsture 21
Portugālē inkvizīciju oficiāli iedibināja 1536. gadā pēc īpaša Portugāles karaļa Žuana III lūguma. Taču būtībā Portugāles inkvizīcijas vēsture iesākās 1492. gadā, kad masveidā notika no Spānijas izraidīto ebreju ieplūšana valstī un izveidojās tā dēvētā “jaunkristiešu” problēma. Arī Portugāles inkvizīcija faktiski bija vairāk valsts nekā pāvesta organizācija, lai gan par tās darbības tiesisko pamatojumu kalpoja katoļu pāvesta vara.
1492. gadā Portugālē ieradās vairāki desmiti tūkstoši ebreju – atbilstoši karaļa rīkojumam, katrs, kurš samaksāja 8000 kruseido, saņēma atļauju astoņus mēnešus uzturēties Portugālē. Kopumā samaksājot 60 000 kruseido, aptuveni 600 bagātās ebreju ģimenes, kas bija aizbēgušas no Spānijas, saņēma karaļa atļauju palikt Portugālē uz pastāvīgu dzīvošanu.
Svešzemnieku masveida emigrācija uz valsti, kurā iedzīvotāju skaits tajā laikā nepārsniedza vienu miljonu, tomēr ātri vien izraisīja plašu neapmierinātību un izteikti naidīgu noskaņojumu pret ieceļojušajiem ebrejiem, turklāt visos Portugāles sabiedrības slāņos. Viena daļa pieprasīja viņu izsūtīšanu no valsts, citi pieprasīja ieviest Spānijas parauga inkvizīciju. Protams, vēl ir jautājums par to, kāpēc tūkstošgadēm ilgi allaž bijis tā: tiklīdz kaut kur uzrodas ebreji, tā parasti nepaiet ilgs laiks, kā viņi jau spējuši nodrošināt absolūti negatīvu vietējo iedzīvotāju attieksmi pret sevi, bet – tas jau būs cita materiāla temats. Katrā ziņā tajā laikā, kad bija beidzies Portugālē nopirktais uzturēšanās termiņš, ebrejiem atkal nācās bēgt, un daudzus no tiem, kuri to neizdarīja, vardarbīgi vajāja, slepkavoja vai pārdeva verdzībā.
1496. gadā jaunais Portugāles karalis Manuels I oficiāli aizliedza valstī jūdaismu, pavēlēja slēgt sinagogas, sadedzināt visus ebreju lūgšanu atribūtus, savukārt pašiem ebrejiem vai nu pieņemt katoļticību, vai nekavējoties pamest valsti. Un atkal notika kārtējā dalīšanās: daļa aizbrauca, bet daļa Portugālē jau iedzīvojušos ebreju gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā pieņēma kristietību.
1505. gadā Portugālē izcēlās kārtējā mēra epidēmija, tālab bija slikta raža un bads. Lisabonā nekavējoties uzplaiksnīja ebreju grautiņi. Fanātiski kristiešu pūļi laupīja, dedzināja “jaunkristiešu” mājas, sagūstīja un meta sārtos tos, kuri bija palikuši uzticīgi savai reliģijai, jo Baznīcas augstākā vadība bija sekmīgi izplatījusi māņticīgās baumas par to, ka tieši ebreji vainojami valsti piemeklējušajās nelaimēs. Avoti vēsta, ka burtiski dažu dienu laikā Portugāles galvaspilsētā no satracināto kristiešu rokas bojā gāja vismaz 3000 cilvēku, no kuriem aptuveni 600 sadedzināti dzīvi. Un jāpiebilst, ka tas viss notika bez jebkādas oficiālās inkvizīcijas…
1507. gadā, tiecoties valstī pilnībā izskaust jūdaismu un vienlaikus nenodarīt kaitējumu Portugāles ekonomikai, atcēla visus iepriekš izsludinātos ierobežojumus saistībā ar “jaunkristiešiem” un svinīgi pasludināja, ka turpmāk vairs nekad tādus neizsludinās. Tiem, kuri bija aizbēguši no valsts, izsludināja amnestiju. Savukārt tos, kuri 1496. gadā bija pievērsti kristietībai ar varu, apsolīja turpmāko 20 gadu laikā nevajāt par to, ka viņi neievēro katoļu rituālus. 1512. gadā šo termiņu pagarināja līdz 1534. gadam. Tiesa, vara neslēpa savas cerības, ka šā termiņa laikā “jaunkristieši” spēs pierast pie savas jaunās reliģijas un pielāgoties tai. Taču tā, protams, nenotika. Izbeidzoties karaļa apsolītajam ebreju saudzēšanas termiņam, pirmais solis, ko Portugālē īstenoja kristiešu Baznīca, bija inkvizīcijas iedibināšana…
