Spānijas inkvizīcija 21
Spānijas inkvizīcijai piemita milzīga politiskā nozīme, un tajā valdīja apstākļi, kas bija vislabvēlīgākie inkvizīcijas attīstībai. Gadu simteņiem ilgusī cīņa ar mauriem tautā nobriedināja reliģisko fanātismu, ko šeit vēlāk sekmīgi izmantoja katoļu pāvesta nosūtītie dominikāņu ordeņa inkvizitori. Katrā ziņā šeit bija daudz kristietībai nepakļauto, konkrēti – ebreji un mauri, un viņi mita galvenokārt tajos apvidos, kurus mauriem bija atkarojuši Pireneju pussalas kristīgie valdnieki.
Mauri un ebreji bija visizglītotākie, visvairāk ražojošie un vispār uzņēmīgākie elementi sabiedrībā ar attiecīgi lielu sapelnīto bagātību. Bet tā savukārt kļuva par neslēptas skaudības iemeslu tautā, kā arī par lielu vilinājumu alkatīgajai valdībai. 14. gadsimta beigās Spānijā lielas ebreju un mauru masas ar varu piespieda pieņemt kristietību, (marāni un moriski), bet daudzi tomēr turpināja slepus piekopt savu sentēvu reliģiju.
Sistemātiska šo aizdomīgo jaunkristiešu vajāšana inkvīzicijas vadībā sākās laikā, kad Kastīlija un Aragona apvienojās vienā monarhijā Kastīlijas Izabellas un Ferdinanda Katoļa vadībā, kuri tad arī kaismīgi reorganizēja inkvizīcijas sistēmu šajā teritorijā. Par reorganizācijas iemeslu kalpoja ne tik daudz reliģiskais fanātisms, cik vēlme izmantot inkvizīciju jaunizveidotās Spānijas valstiskās vienotības stiprināšanai un tās ienākumu palielināšanai. Viens no ceļiem bija arī notiesāto iedzīvotāju īpašuma konfiscēšana. Par Spānijas jaunās inkvizīcijas galveno “dvēseli” kļuva Izabellas personiskais garīdznieks, dominikānis Tomass Torkvemada, kurš tad arī pilnībā pabeidza Spānijas inkvizīcijas reorganizāciju.
1478. gadā Spānijas monarhi saņēma pāvesta Siksta IV bullu, kas atļāva nostiprināt inkvizīciju, bet 1480. gadā Seviļā izveidoja pirmo tās tribunālu, kas darbību sāka 1481. gada pašā sākumā, bet tā beigās jau varēja lepoties ar to, ka nodevis nāves soda izpildīšanai 298 ķecerus. Drīz izcēlās vispārēja panika un sāka plūst pāvestam adresētu sūdzību straume, kuru autori galvenokārt bija vietējie bīskapi. Pāvests Siksts IV par atbildi uz šīm sūdzībām 1483. gadā noteica pienākumu inkvizitoriem pret ķeceriem ieturēt joprojām to pašu stingrību, bet apelācijas lietu izskatīšanu nodeva Seviļas arhibīskapam Injigo Manrikesam. No ķeceriem konfiscētā īpašuma izveidoja fondu, no kura ņēma līdzekļus tribunālu darbībai un kurš vienlaikus arī regulāri papildināja pāvesta un Spānijas karaļnama kases.
1484. gadā Torkvemada Seviļā sasauca visu Spānijas inkvizīcijas tribunālu kongresu, kurā izstrādāja inkvizīcijas procesu regulējošu kodeksu, ko kopumā veidoja 39 apjomīgi lēmumi. Kopš tā laika Spānijas attīrīšanas process no ķeceriem sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji, jo īpaši pēc 1492. gada, kad Torkvemada spēja panākt, ka karaļpāris izdzen no Spānijas visus ebrejus. Torkvemadas laikā veiktās inkvizīcijas iznīcinošās darbības rezultāti no 1481. līdz 1498. gadam skaitliski bija šādi: sadedzināti aptuveni 8800 cilvēku, 90 000 konfiscēts īpašums un piespriesti dažādi sodi, bet vismaz 6500 cilvēki bija iespējuši izvairīties no piespriestā šaušalīgā nāves soda, vai nu aizbēgot, vai izdarot pašnāvību.
Dažus gadus pēc Granadas iekarošanas sākās masveida mauru vajāšana, lai gan 1492. gada kapitulācijas līguma nosacījumi viņiem paredzēja pilnu reliģisko brīvību. 1502. gadā viņiem piedraudēja: vai nu kristīties, vai pamest Spāniju. Daudzi mauri pameta savu vēsturisko dzimteni, taču lielākā daļa pieņēma brutāli uzspiesto kristietību. Tomēr tādā veidā pazemotie mauri, kurus kopš tā laika dēvēja par moriskiem, ar to vien neatbrīvojās no vajāšanas, un beigās tomēr arī viņus visus Spānijas karalis Filips III izdzina no Spānijas, pabeidzot šo procesu 1609. gadā.
Aplēsts, ka kopumā tajā laikā no Spānijas izdzina aptuveni trīs miljonus ebreju, mauru un morisku, turklāt tā joprojām bija iedzīvotāju izglītotākā, darbīgākā un bagātākā daļa, kas nodarīja nenovērtējamu postu Spānijas zemkopībai, rūpniecībai un tirdzniecībai. Lai gan vēlāk, kā zināms, tas netraucēja Spānijai kļūt par sava laika bagātāko pasaules valsti, izveidot varenu floti un kolonizēt lielas teritorijas Jaunajā pasaulē jeb Amerikā. Pakāpeniski Spānijas inkvizīcija izplatījās Portugālē un Nīderlandē, kā arī kļuva par paraugu inkvizitoriem Francijā un Itālijā.
