Kā darbojās inkvizīcijas tiesas 21
Inkvizīcijas tiesas savu darbību allaž turēja iespējami lielā slepenībā. To jau pamatā noteica tas, ka viss balstījās efektīvā spiegošanas un denuncēšanas sistēmā. Tiklīdz aizdomās turēto sauca inkvizīcijas tiesas priekšā, acumirklī sākās iepriekšējā nopratināšana, kuras rezultāti allaž kalpoja par pamatu viņa nodošanai tribunālam. Bet tajā viss atkārtojās no jauna: atkal savas liecības sniedza denuncētāji un liecinieki, un visu viņu pausto iesniedza izskatīšanai dominikāņu inkvizitoriem, kurus dēvēja arī par svētās inkvizīcijas kvalifikatoriem.
Ja kvalifikatori kopumā atbalstīja prasību pret apsūdzēto, kā tas allaž arī bija, viņu acumirklī nogādāja uz slepeno cietumu, un kopš tā brīža ieslodzītajam pārtrūka pilnībā visi sakari ar apkārtējo pasauli. Tad sekoja pirmās trīs audiences, kuru laikā inkvizitori, vēl neizvirzot nekādus konkrētus apsūdzības punktus, ar viltīgiem jautājumiem centās saputrot nelaimīgo visās viņa atbildēs un izvilināt atzīšanos par noziedzīgajiem nodarījumiem.
Ja gadījumā nelaimīgais ātri visā atzinās, viņš iekļuva “nožēlojošo” kārtā un teorētiski varēja gaidīt, ka tiesa paudīs žēlsirdību. Ietiepīgas savas vainas noliegšanas gadījumā upuri nogādāja uz moku kambari. Pēc spīdzināšanas nomocīto atkal veda uz audienci, un tikai tad viņu iepazīstināja ar konkrētiem apsūdzības punktiem. Bieži vien apsūdzētajam piedāvāja arī izvēlēties sev aizstāvjus, bet… tikai no inkvizitoru sastādīta saraksta, ko parasti veidoja arī upura apsūdzētāju, denuncētāju un liecinieku vārdi. Tādos apstākļos jebkāda veida aizstāvība izpaudās kā nežēlīga ņirgāšanās. Neskatoties uz to, ka process parasti iesākās faktiski tūlīt pēc upura arestēšanas, bieži vien tas ilga vairākus mēnešus, kura laikā nopratināšanas un spīdzināšana nemitīgi atkārtojās, jo viena no inkvizīcijas metodēm bija bieža kvalifikatoru maiņa, kuriem atkal visu vajadzēja “noskaidrot” no jauna.
Tad sekoja spriedums, ko formāli bija iespējams arī pārsūdzēt, ar apelāciju vēršoties pie inkvizīcijas augstākā tribunāla vai paša pāvesta. Tiesa, cerības uz labvēlīgu iznākumu bija vairāk nekā niecīgas, turklāt arī tajā gadījumā, ja upuris un viņa aizstāvības prasītāji bija turīgi un ietekmīgi ļaudis, jo – notiesātā visu īpašumu acumirklī konfiscēja Baznīca, un ļoti reti varēja būt tie gadījumi, kad “kukulis” spētu pārsniegt jau atņemtā vērtību. Tajos retajos gadījumos, kad tomēr izdevās panākt kāda nelaimīgā atbrīvošanu arī pēc inkvizīcijas sprieduma nolasīšanas, protams, viņam nepienācās nekādas kompensācijas un pat ne atvainošanās par pārciestajām mocībām, pazemojumiem un nodarīto kaitējumu. Inkvizīcijas priekšā drebēja pat valdnieki. No tās vajāšanas savulaik nespēja izvairīties, piemēram, spāņu arhibīskaps Karnasa, kardināls Čezāre Bordžija un daudzi citi sava laika varenie ļaudis.
Īpaši šaušalīgi inkvizīcijas ietekme izpaudās attiecībā uz 16. gadsimta Eiropas intelektuālo attīstību, kad tai, apvienojot pūliņus ar jezuītu ordeni, izdevās īstenot totālu grāmatu cenzūru. 1559. gadā pāvests Francisks II spēja inkvizīcijas tiesas funkcijas pārcelt pat parlamenta kompetencē, kur tieši šim nolūkam izveidoja īpašu apakšnodaļu, ko tā arī dēvēja par chambres ardentes jeb – “uguns palāta”.
Inkvizitors lieciniekus nopratināja sekretāra un divu garīdznieku klātbūtnē, kuru pienākums bija sekot, lai visas liecības precīzi fiksētu. Pirmsākumos inkvizīcijā nebija prokurora, kura pienākums būtu apsūdzēt aizdomās turētās personas. Šo tiesvedības formalitāti vārdiski veica pats inkvizitors pēc tam, kad bija uzklausījis lieciniekus. Apsūdzētā labprātīga atzīšanās kalpoja vienlaikus par atbildi un arī apsūdzības pamatu.
Ja apsūdzētais atzinās vienā ķecerībā, tad bija pilnīgi veltīgi apgalvot, ka nav vainojamas kādās citās, un apsūdzētajam vairs nebija iespēju aizstāvēties, jo tas noziegums, par kuru viņš nodots tiesāšanai, jau skaitījās pierādīts. Viņam jautāja tikai to, vai viņš ir gatavs atteikties no savas ķecerības, kurā atzinies. Ja upuris piekrita, viņu samierināja ar Baznīcu, uzlika tā dēvēto kanonisko epitīmiju, bet – tikai kopā ar kādu citu sodu. Ja upuris visu noliedza, viņu pasludināja par neglābjamu ķeceri, nolasīja spriedumu un tā izpildīšanai viņu nodeva laicīgās varas rokās.
Teorētiski inkvizīcija pauda, ka tā neizmanto nāves sodu un mantas konfiskāciju un tās galvenais pienākums ir pielikt visas pūles, lai atgrieztu ķeceri Baznīcas paspārnē. Bet tajā gadījumā, ja apsūdzētais ietiepās vai arī viņa rīcību atzina par izlikšanos, Baznīcai tāds nebija vajadzīgs – kā izraidītais, kā tāds, kurš vairs nav katolis un formāli nepakļaujas Baznīcas jurisdikcijai.
Laika gaitā spriedumi kļuva aizvien plašāk formulēti un briesmīgāki. Aizvien biežāk sāka parādīties piebildes, kas it kā paskaidroja, ka Baznīca attiecīgajā jautājumā vairs neko nevar izdarīt, lai nolīdzinātu ķecera lielo vainu, tāpēc nodošanu laicīgajai varai jau pavadīja ar konkrētām norādēm tai, piemēram, “un lai soda viņu atbilstoši nopelniem”. Katrā ziņā agrīnajos spriedumos inkvizīcija liekulīgi izvairījās pilnībā precīzi formulēt savu vēlmi, proti, lai vainīgo soda ar nāvi, ietērpjot to mīklainos aicinājumos paust dievišķīgu žēlsirdību pret “noklīdušo”. Laicīgajai varai tad viss bija jāsaprot pašai un jāspēj piemeklēt atbilstošus “likumīgos” pamatojumus tieši tādai izrīcībai.
Baznīca ļoti vērīgi sekoja, lai tās izvairīgo rezolūciju nekad neiztulko nepareizi. Proti, vārdos svētie baznīckungi allaž pamācīja, ka nevar būt nekādas runas par jebkādu pažēlošanu, ja ķeceris nav nožēlojis savus grēkus un vēl pilnībā godprātīgi izdevis inkvizīcijai visus savus līdzdomātājus. Turklāt Akvīnas Toma nepielūdzamā loģika skaidri noteica, ka laicīgā vara nemaz nevar nesodīt tādus Baznīcas izraidītos ķecerus ar nāvi. Paši inkvizitori to arī būtībā neslēpa un konsekventi mācīja, ka viņu sodītais ķeceris pelnījis tikai un vienīgi nāvi. Tiesa, viņi izvairījās savus spriedumus nolasīt baznīcu teritorijā, lai tādējādi tās neaptraipītu, tā vietā tos skaļi nolasot pilsētu laukumos, kuros tad arī notika autodafē.
Kāds 13. gadsimta ārsts iepriekš pausto argumentējis šādi: “Inkvizīcijas mērķis ir ķecerības iznīcināšana. Taču ķecerība nav iznīcināma bez ķeceru iznīcināšanas. Savukārt ķecerus nav iespējams iznīcināt, ja tāpat neiznīcinās ķecerības atbalstītājus un aizstāvjus, un tas sasniedzams tikai divos veidos: pievēršot viņus īstenajai katoļu ticībai vai arī pārvēršot viņu miesu pelnos, proti, pēc tam, kad viņi nodoti laicīgās varas rokās…”
