Eiropas nauda var kavēties. Cik bīstama ir ES budžeta pieņemšanas kavēšanās, spriež Ušakovs un Zīle 1
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lēmums par ES daudzgadu budžetu un Ekonomikas atveseļošanās fonda naudu kavējas. ES varas trijstūrī starp komisiju (izpildvara, kas izstrādā budžetu), padomi (dalībvalstu pārstāvniecība) un parlamentu (pilsoņu pārstāvniecība) vēl nav panākta vienošanās.
Ar ko beigsies sarunas, to trešdien Eiropas Parlamenta biroja rīkotajā diskusijā prognozēja EP Budžeta komitejas deputāti Nils Ušakovs (“Saskaņa”, EP sociāldemokrātu grupa S&D) un Roberts Zīle (Nacionālā apvienība, EP konservatīvo grupa ECR).
Diskusiju vadīja EP biroja Latvijā vadītāja Marta Rībele, jautājot pati un dodot iespēju citiem uzdot savus jautājumus.
M. Rībele: Cik bīstama ir ES budžeta pieņemšanas kavēšanās?
N. Ušakovs: Cik cilvēku atceras, ka gada sākumā galvenais izaicinājums bija breksits un kā aizlāpīt tā radīto caurumu? Notikumu attīstība piebremzēja ambīcijas. Tagad redzam, ka dalībvalstu iemaksas ES daudzgadu budžetā nebūs lielākas.
Lielākās diskusijas notiek par tiesiskuma ievērošanu – pilnā apjomā to neizdosies panākt. Arī plāni iegūt pašiem resursus ir deklaratīvi – ES neizdosies radīt savus ieņēmumus neatkarīgi no dalībvalstīm. Jo finansiālo transakciju nodokli dalībvalstis gribēs paturēt sev, viens EP deputāts pat esot pieteicis bada streiku.
R. Zīle: Eiropas Savienību veido dalībvalstis, bet Eiropas Parlamentā novērojami politisko grupu centieni izcīnīt lielāku lomu, kāda parlamentam pēc līguma nemaz nepienākas. Jā, Eiropas Parlamentam jāpārrauga budžeta izlietojums, bet parlamentam nav lomas pirms naudas piešķiršanas prasīt, kā, teiksim, Latvija vai Itālija to izmantos. Parlamentā ir iekšēja politiskā cīņa par karjeru – cīņā par “zaļuma procentu” tas ir labi redzams.
ES finanšu ministri ir pragmatiskāki nekā EP politisko grupu pārstāvji, kuri pagājušajā piektdienā noslēdza vienošanos, kurā ir daudz neizpildāmu prasību.
Parlaments savu lēmumu par pašu resursiem ir pieņēmis, un juridiski nekas netraucē uzsākt ratifikāciju Saeimā un citās dalībvalstīs. Diemžēl padomē uzskata, ka jāpieņem lēmums par visu budžetu kopā. Tāpēc saprotama ir parlamenta vēlme tām vai citām programmām izcīnīt lielāku finansējumu. 390 miljardi eiro no Atveseļošanās fonda 750 miljardiem ir grantos, un šī nauda tiks tērēta pirmajos trīs vai četros gados. Visiem aizmiglojušās acis no “ātrās naudas”, bet parlamentu uztrauc, vai pēc 2023. vai 2024. gada nebūs straujš ES līdzekļu kritums un vai pietiks naudas ERASMUS programmai vai “Rail Baltica”.
M. Rībele: Vai Latvijai izdevīgi, ja ES budžetu lielākā mērā veidotu ES mēroga nodokļi, ne tikai dalībvalstu iemaksas?
R. Zīle: Tā ir ES federālistu politiskās elites cīņa par nodokļiem, kas pa tiešo ieplūstu kasē. Vienīgā vienošanās panākta par nepārstrādātās plastikas nodokli, bet tas, protams, nesegtu pieaugušās vajadzības, jo ietu mazumā, – plānots taču samazināt plastmasas izmešanu atkritumos. Tāpēc notiek sarežģīta cīņa par citiem nodokļiem, piemēram, par Emisijas tirdzniecības shēmu (ETS), ar kuru ES zaudētu globālajā konkurencē aviācijā. Savukārt finanšu darījuma nodokļa pieņemšanas gadījumā, kur, pat ja visas valstis pievienotos, ieņēmumi būtu trīs miljardi, kas nebūtu būtisks pienesums. Eiropas Parlamenta kolēģu prasībās ir ļoti daudz populisma.
N. Ušakovs: Latvijas iedzīvotājiem ir izdevīgāka stiprāka Eiropas Savienība ar lielāku federalizācijas pakāpi. ES līmeņa parādzīmes ir solis uz priekšu vienotākai savienībai. Skaidrs, ka no pašu resursiem labākajā gadījumā varētu nosegt 80 līdz 90 miljardus no tiem 750, kurus Eiropas Komisija būs aizņēmusies. Pat ja tie būs tikai trīs miljardi, tas ir solis uz priekšu, lai savienību padarītu stiprāku.
R. Zīle: Labāk dalībvalstīm pašām darīt to, ko tās var, nevis nodot kādas tiesības Briselei.
M. Rībele: Vai ES naudas piešķiršanu sasaistīt ar tiesiskumu un demokrātiju dalībvalstī?
N. Ušakovs: Idejiskā līmenī šai domai nav ne vainas, bet par to bija jāvienojas līdz oktobra beigām. Tāpēc tā paliks deklaratīvā līmenī, jo neviens neriskēs pārbaudīt, vai Polija un Ungārija ES budžetam uzliks veto. Visi gaida ES līdzekļus krīzes seku likvidēšanai nākamā gada pirmajos mēnešos.
R. Zīle: Neviens netaisās atcelt ES līguma 7. pantu, kas dalībvalstīm prasa likuma varas ievērošanu, bet šī likuma norma, kas parādījusies no populistiskajiem centriskajiem un kreisajiem spēkiem, ar likuma varu sasaistīt naudas iegūšanu nestrādās. Ja Polijas un Ungārijas parlamenti ratificēs ES Atveseļošanās fonda apgūšanu, uzņemoties saistības daudzu gadu garumā, vai kāds šīs valstis var sodīt? Varšava saistības izpildīs un projektus finansēs, bet naudu no Briseles nesaņems? Tās ir absurdas domas zaļajā un kreisajā flangā.
N. Ušakovs: Skaidrs, ka, tādā veidā panākot tiesiskuma ievērošanu Polijā, tas var ES atbalstītājus novest pretējā nometnē. Gribot stiprināt Eiropas Savienību, šādi to var vājināt.
I. Bušmanis: Finanšu piedāvājumā ir noteikti konkrēti procenti, cik drīkst tērēt Zaļajam kursam un cik digitalizācijai. Uzņēmēji nesaprot: vai tad digitalizācija nav zaļa? Šis ir jautājums par investīciju sadalījumu videi un ražošanai.
R. Zīle: Politiku ir pārņēmusi procentu iezīmēšana konkrētiem mērķiem. ES Padome noteikusi 37% zaļajiem mērķiem, 20% digitālajiem mērķiem. Eiropas Parlaments aizgājis vēl tālāk – sešām prioritātēm noteikt visus 100% no Atjaunošanas fonda. Ja mēs pieņemtu EP pozīciju, tad mums būtu jātērē nauda tikai tādām lietām, kas mums nav aktuālas. Piemēram, palielinot finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai, EP vēlas Zaļajam kursam panākt 40% no piešķirtā finansējuma. Ja mēs šādi turpināsim debatēt ar padomi arī naudas izlietošanas jautājumos, tad nauda atnāks nevis martā, aprīlī, kā cerēts, bet vasarā vai, nedod dievs, tikai nākamā gada rudenī. Pilsoņi būs pamatoti nikni uz politisko eliti. Es vēršos pret populisma vilni Eiroparlamentā un kolēģu neiedomājamo politiskās varas sagrābšanas tieksmi.
N. Ušakovs: Atveseļošanās fonda izlietojumā jābūt elastīgiem. Nenoliedzami, vides jautājumi ir prioritāri un digitalizācija nozīmē mūsu konkurētspēju globālajā ekonomikā, bet iezīmēt līdzekļus ir pārspīlējums. Būs vēl citas problēmas, krīzes, un to risinājumiem nepalīdzēs, ja Zaļajam kursam tagad noteiks precīzus procentus.
Ar ko jārēķinās Latvijas sabiedrībai, skatoties uz ES naudas sadali?
R. Zīle: Cerams, ka pilsoņi nebūs dusmīgi uz politisko eliti, kas nevajadzīgi ar strīdiem kavē ES naudas apgūšanas sakarīgu uzsākšanu. Latvijai jāiesniedz ļoti labs atveseļošanās plāns Briselei, ar kuru ātri varētu sākt apgūt projektu.
N. Ušakovs: Ceru, ka ES krīzi spēs pārvarēt un stiprināt savienību, padarīt mazliet federālāku. Par Latviju: ja izdosies līdzekļus izmantot lietderīgi un gudri, būsim malači. Ja neizdosies, paši būsim vainīgi.
Viedokļi
Baiba Brusbārde, Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vecākā ekonomiste: “Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plāns nes līdzi daudz pārmaiņu domāšanā Eiropā un dalībvalstīs. Piedzīvojam vīrusa strauju uzliesmojumu, tas nozīmē, ka kritums Eiropā ekonomikā šogad būs dramatisks. Tam būs sekas turpmākajos gados, arī Latvijā.
Tāpēc ES Atveseļošanās fonda instrumenta apgūšana jāsāk maksimāli ātri, tomēr ne par katru cenu, jo svarīgi, kur ekonomikā nauda nogulsnēsies. Mūsu ekonomikā nav vajadzīgas milzīgas svārstības vai pārkaršana kādā nozarē. Jādomā, kā investīcijas dažādot un kur tās “pagarināt”, lai Latvija iekļautos Eiropas modernizēšanās stāstā.”
Sanita Šķiltere, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos: “Šiem lēmumiem bija jābūt pieņemtiem. Gan ES, gan valsts līmenī lēmēji paņem tik laika, cik vajag, bet ieviesējiem atlikušajā laikā jāspēj visu paveikt, ievērot termiņus un likumus. Iestājoties savienībā, mēs atvērām robežas brīvai darbaspēka un preču kustībai un paļāvāmies, ka ES īpaši sekmēs nabadzīgāko reģionu attīstību.
Diemžēl plāna Kohēzijas būtiskajā jomā – dzīves līmeņa izlīdzināšanā – nav. Mūs uztrauc aprēķina formulas nacionālajās aploksnēs kohēzijai, kur ar ierobežojošiem koeficientiem nobremzē izlīdzināšanu. Diviem galvenajiem mērķiem – Zaļajam kursam un digitalizācijai – obligāti jātērē 65%. Līdz ar to mūsu piektajam mērķim – iedzīvotāji tuvāk Eiropas Savienībai – ir mazāk līdzekļu. Eiforija par ES atveseļošanās instrumentu varētu būt pārspīlēta.”
