Eiropas nauda mīl, ka to pārskaita 0
Atkal Eiropas Savienība Latvijai kā zosij plūc spalvas un liek atzīties noziegumos, kādus mūsu Finanšu ministrija nekad nav izdarījusi! Kas par niekiem ir briseliešu pārmetumi, ka tādi dūšīgi fondu naudas ēdāji kā latvieši ir bez stratēģijas saprātīgai līdzekļu izlietošanai un nevīžīgi pieskata, kuros makos iekrīt spoži lati (eiro)!
Visa iedotā finanšu provīzija gādīgi un normēti sadalīta pa porcijām, atbildīgie ierēdņi kā knīpstangas modri raugās, lai ieguldījumi būtu produktīvi un nestu valstij lielāko laimi.
Ar vietējo olekti mērojot, kādas vien valdības nākušas un gājušas, visas bijušas grūti pierunājamas sniegt atskaiti, kur, kā un ar kādiem augļiem izlietota Eiropas nauda. Premjeri, finanšu ministri, prezidenti mājuši ar galvu, ka šo grāmatvedību derētu gan savest kārtībā un saskaitļot, bet tas palicis labās gribas līmenī, vai atklājušies tik jauki dati, ka tie tūlīt jāaizslēdz aiz deviņām atslēgām kā valstī ciešāk glabājamo noslēpumu. Bija pat tāda Latvijas amatpersona, kura viszinīgi norādīja, cik dumji saņemtos eiro izmantojusi Portugāle – izbūvējusi lielceļus, gludus kā galdi. Tas bijis aplam darīts, gudrinieki latvieši mācēšot paņemt “kāpostu” daudz efektīvāk un ar glanci.
Nu, izskatīsim liecības, ko sniedz cilvēki, kas zina drēbi, kas vērojuši, kā ieplūst līdzekļi kā Nīlā plūdi un kā Latvijai pēc to apgūšanas vajadzētu sprāgt vai pušu no taukiem. Uzņēmējdarbības konsultants Baltmanis avīzē raksta par nekompetentiem, neieinteresētiem ierēdņiem projektu gala iznākumā. Viņi ir tik daudz motivēti, lai aritmētiski sapasīgi un nekļūdīgi atskaitītos pa nullēm. Galva par tautsaimniecību šiem nesāp. “Mācēšanu” paņemt naudu Baltmanis īsi raksturo vienā vārdā – mazspēja.
Arī viņš runā par neauglīgiem tēriņiem “apmācībām”, “kapacitātes celšanai”, un katru nedēļu prese informē par vējā izkaisītiem latu tūkstošiem nekam nederīgiem un nevajadzīgiem “pētījumiem”, par semināriem zelta vērtās ierēdniecības uztrenēšanai, un kā pats iecienītākais mūsu zemē finansējamais temats ir “dzimumu līdztiesības veicināšana”.
Mīļais ministr Vilk, vai saņemtie miljardi ir tā iebalzamēti, ka galīgo norēķinu par to izmantošanu nevar sataisīt – vai nevar sabiedrībai rādīt? Vai taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka daudz kur miljonus esam “nožāvējuši”? Saprotu, ka “neesam visspēcīgi kontrolēt”, bet vismaz pa virsu pārķemmēt “biezo, tumšo mežu” taču var? Nu – cik kilometriem asfaltētu ceļu Latvija apjozta, cik ielikts reģionālajā attīstībā un atpalikušo provinču pievilkšanā aiz matiem tuvāk viduslīmenim? Uz redakciju zvana dučiem cilvēku no laukiem, interesējas – kāpēc valsti saimnieciski noveda tādā stāvoklī, kāpēc nolaida uz grunti? FM vingrinātie speciālisti taču spējīgi sniegt lasītājiem sakarīgas atbildes, kā veicies ar stratēģisku, plānveidīgu dāvāto resursu apguvi. Nevajag sabiedrību atstāt biedinošos maldos, ka tā nemaz nav patiesā labuma guvēja no Eiropas “alimentiem”, ka Briseles krējumlaižas bijuši citi. Es kā puritānis neuzdrīkstos, bet tautā gan bieži trokšņo, ka notiekot ne vien nodokļu maksātāju, bet arī Eiropas fondu līdzekļu izzagšana. Tik sirdīgiem vārdiem nevajag mētāties, jo neviens mahinētājs Raujkovaris pie rokas nav pieķerts, vārdā nav nosaukts. Sacīsim piezemētāk un pieklājīgi – vai “atsevišķos izņēmuma gadījumos” naudu nav dalījuši bezmērķīgi? Kuš, arī tā visa ir konfidenciāla informācija, saprotiet, komercnoslēpums.
