Egils Līcītis: Mūsu jaunais draugs no Baltkrievijas 8
Laikam Aleksandrs Lukašenko atklājis noslēpumu, kā Baltkrievijā ražotu mākslīgo mēslu piku pārvērst zelta gabalā. Kā citādi tauta tēvišķajam vīram parādītu godu, piekto reizi nonstopā vēlot par prezidentu, lai arī gruzdošā opozīcija lādētos par iegūlušos kluci ceļā uz valsts demokratizāciju. No Eiropas vadītājiem Anglijas karaliene un Aivars Lembergs varētu atminēties 90. gadus, kad Lukašenko pirmoreiz kāpa varas kalngalos, kamēr pārējos laikabiedrus vēlētāji sen izbrāķējuši, viņi pārakmeņojušies vai cēluši kājas pār mūžības slieksni.
Jācer, ka tagad prez. Vējoņa apsveikuma telegramma kaimiņu būšanas dēļ kā viena no pirmajām aizspurdza uz Minsku – sveicu Jūsiem… papriekšu laikam jāierauj… Raimonds. Mūsu uzņēmēji labprāt kārtotu darījumus ar baltkrieviem, tranzītbizness nocieties, lai pa sliedēm skrietu vilcieni ar sābru kravām, un veikalnieki gribētu iekļūt lielā maksātspējīgā tirgū.
Arī diplomātijā tie, kas mocījās alerģijā pret Eiropas pēdējo diktatoru un turēja zobu uz Lukašenko par politisko nedraugu spundēšanu cietuma mūros, uzņēmuši mīkstāku valodu. Baltkrievija vairs neesot radioaktīvāka par Černobiļu. Klimats esot tīri pieņemams, režīmam raksturīga stabilitāte, politieslodzītie atbrīvoti, un Batjka kļuvis manāmi vēsāks pret kareivīgo Kremli.
Lukašenko ar “Belarus” traktora neatlaidību nopūlējies, lai uzceltu Baltkrievijas drošo namu, ko neviena iekšēja un ārēja auka nespētu izārdīt un nopostīt līdz pamatiem. Savā klosterī, stāvēdams kā robežsargs, svešu nelaiž, lai viņa valstību ķengātu ka tirāniju vai despotiju. No Eiropas Lukašenko saņēmis sankcijas, kamēr Latvija miljardu subsīdijas, tomēr saimniekpapus iekoptais Baltkrievijas nams neizskatās pēc grausta. Ir liecības par uzpostu valsti, visur valdošo kārtību vai to, ka atbalsts daudzbērnu ģimenēm ir par kārtu ievērojamāks nekā daudzviet Eiropā.
Nav oficiāla tulkojuma, ka attiecībām ar Maskavu melns kaķis pārskrējis, tomēr cieša saprašanās un tuvināšanās Maskavas un Minskas starpā šķiet atslābusi. Tā ir nopietna brīdinājuma zīme, jo Lukašenko pazīst Putinu un viņa ēstgribu labāk par jebkuru no rietumnieku prezidentiem un premjeriem. Batjka krievu zemju savācēja plāniem atcirtis, ka krievu pasaule beidzas pie Baltkrievijas robežām. Nav izslēgts, ka baltkrievu vēlētāji spriež, ka Putins ir diezgan hrenovijs vecis, tāpēc balsojuši par Batjku kā nacionālās drošības un suverenitātes garantu. Un pats Lukašenko ir pastāvīgs vīrs, kurš slikti panes kaklasiksnu.
Tikmēr Eiropas lāsts noņemts, baltkrievu nācija jālūdz brāļu tautu saimē. Lukašenko citiem nedraud, hibrīdkaru pret kaimiņiem nerīko. Nu un, ka iekrampējies pie varas? Diez vai ir liela šmaukšanās ar rezultātu saskaitīšanu, un, iekams pliķēt sābri, demokrātijai derētu satīrīt šmuci savā sētā ar balsu pirkšanu. Kāpēc baltkrieviem nebalsot par Luku? Viņš ir vienkāršs un vaļsirdīgs. Bijis kolhoza priekšsēdētājs. Šoruden pašrocīgi noraka buļbas un kā vientuļais tēvs audzina dēlēnu Koļu. Simpātisks vīrs, varbūt tikai pagatavots no cietāka materiāla, teiksim, azbesta.
