Kauņa – Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ko redzēt un pieredzēt? 4
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Angļu valodā ir tāds ietilpīgs vārds “takeaways”, kurš, pārtulkots latviski, nozīmētu “līdzņemamais”. To Latvijā vairāk iepazinām mājsēdes laikā, kad kafejnīcas un restorāni strādāja šādā “takeaways” – ēdienu līdzņemšanas – režīmā. Taču pirms pandēmijas šo vārdu itin bieži lietoja ne tikai ātrajās ēdienu ieskrietuvēs, bet arī pēc ceļojumiem, tikšanās un konferencēm. Piemēram, pieci līdzpaņemtie jeb būtiskākie iespaidi no…
Tad, lūk, te ir mani līdzpaņemtie iespaidi no Kauņas – 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas, kad biju uz tās programmas atklāšanas pasākumu: Kauņas pils upju satecē, oranžais apelsīnu tilts pār Nemunu, modernisma ēkas ar noapaļotiem stūriem, Zaļā kalna funikulieris, Čurļoņa muzejs, kalnākāpēju deja (iekārtiem striķos ārpusē pie logiem) un Kauņas iedzīvotāju iesaistīšanās kultūras radīšanā.
Parks kā Lietuvas vēstures grāmata
Klusuma parks ir tieši blakus mūždien dzīvajai autoostai, kas savienota ar “Rimi” lielveikalu. Augstās, vecās liepas ir kā jumts kādreizējai kapsētai, kas 19. gadsimta vidū kalpoja gan katoļu, gan pareizticīgo, gan musulmaņu, gan luterāņu draudzēm. Šeit vienā parkā atrodas to baznīcas.
Kauņā līdz pēdējam karam lieliski sadzīvoja vācieši ar ebrejiem, kuru kopiena bija vislielākā, krievi ar poļiem, apliecina “Kaunas 2022” programmas “Modernisms nākotnei” koordinators Žilvins Rinkšelis.
Padomju laikā kapsēta un baznīcu parks pārveidots par atpūtas vietu, bet šodienas Lietuva tam uzlikusi vēstures spiedogu ar Partizānu aleju, kuras galā ērgļa atplesto spārnu izskatā ir piemineklis nacionālajiem partizāniem.
Dzeltenajā ēkā parka malā bija krievu ģimnāzija, tagad tur atrodas Izglītības inovāciju centrs skolotāju kvalifikācijas celšanai, tai blakus lietuviešu ģimnāzija. Savukārt kādreizējā vācu ģimnāzija pārtapusi par krievu ģimnāziju. Šodien parkā darbojas vairākas reliģiskas un pilsoniskas iestādes, tostarp Izturības un iesvētīšanas muzejs, krievu skola, divas pareizticīgo baznīcas, mošeja un lietuviešu bērnudārzs.
Caurstaigāt parku nozīmē kā ar dziju savilkt kopā vienotā vēstures musturā gan dažādos laika posmus Lietuvas vēsturē, gan dažādas ticības, gan dažādas tautības, kas apdzīvojušas multikulturālo Kauņu. Man nav nācies vēl citur Eiropā būt tādā vietā, kurai caurvijusies tik liela dažādība un kas šodien to eksponētu tik cieņpilnā, cilvēkiem pieejamā veidā.
Modernisma mantojums
Šo Kauņas atšķirību veido vairāk nekā 6000 ēku – projektētas modernisma stilā un veido pilsētas seju. Kā Rīgā lepojamies ar jūgendstila ēkām, tā Kauņas iedzīvotāji lepojas ar starpkaru periodā būvēto ēku apaļajiem stūriem un iegremdētajām durvju ailām.
“Tas ir arī brīnišķīgas dzīves muzejs, kas izklīdināts pa Kauņas ielām, pagalmiem un alejām – katru dienu tiek no jauna atklāts, notīrīts un atjaunots tā pagātnes krāšņumā. Runa nav tikai par ēkām un vietām, bet arī par tiem, kas tās būvēja un uzturēja. Un runa ir arī par viņu likteņiem. Tik ļoti koncentrēts mantojums, pilns ar visādiem individuāliem stāstiem un nozīmēm, ir milzīgs dārgums,” tā to izprot programmas “Modernisms nākotnei” vadītāja Vilte Migonīte-Petruliene.
Iepazīstināšanai ar šo mantojumu ieplānoti vairāk nekā simts pasākumu – starptautiski forumi, vasaras meistardarbnīcas, izstādes, diskusijas, kā arī mūsdienu mākslas interpretācijas par modernismu visdažādākās pilsētas vietās. Modernisma vizītkarte ir starpkaru laikā uzceltais Centrālais pasts.
Ceturtdaļmiljons litu iztērēts pasta interjeram, kas, bagātīgi dekorēts ar tā laika mākslinieku darbiem, šodien ir viens no vērtīgākajiem starpkaru arhitektūras paraugiem Lietuvā.
Zaļajā kalnā virs pilsētas paceļas Kristus Augšāmcelšanās bazilika – tā tika būvēta kā Lietuvas galvenā baznīca un kā piemineklis valstiskumam par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Tā celta pēc latviešu arhitekta Kārļa Reisona projekta, tā īstenošanās rezultātā viņš kļuva par katoļticīgo. Arhitektūras monumentālisms un tiekšanās augšup atgādina gleznotāja Mikolaja Čurļona vīzijas, un tās askētiskums pārsteigs pat Latvijas luterāņus.
Visvairāk modernisma ēku atrodas V. Putvinska ielā, kas tad bija reprezentatīvais vēstniecību rajons. Padomju laikā īpašumu savtīgi novalkāja padomju nomenklatūras darbinieki un armijas virsnieki, līdz beidzot tikai tagad pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas konsekventi atjauno šo kultūrvēsturisko mantojumu.
Eiropas mantojuma zīmes sarakstā iekļauti 44 Kauņas starpkaru perioda modernisma arhitektūras objekti, bet UNESCO Pasaules mantojuma komisija jau izskata, vai viss šis modernisma arhitektūras tīkls, kurā ietilpst 6000 ēku, būtu iekļaujams pasaules mantojuma sarakstā. 360 no tām nākamgad būs atvērtas apmeklētājiem.
Kauņas Mākslinieku nams un V. Putvinska ielas kopiena kopā ar Kauņas Mākslinieku namu katru gadu turpina tradīciju Putvinska ielas svētkus šai Kauņas vēsturiskajā pilsētas daļā. Tie ir gadskārtēja kaimiņmāju sanākšana, papildinot to ar plašu kultūras un izglītības pasākumu klāstu uz ielas, dārzos, unikālās ēkās un to pagalmos. Iedzīvotājus iepazīstina ar V. Putvinska ielas vēsturi, viņi uzklausa tā iemītnieku stāstus. Pirms trim gadiem divu dienu radošās darbnīcas laikā publiski tika atjaunotas modernisma ēkas durvis. Nākamgad šie svētki gaidāmi 22. maijā.
Modernisms nav aplūkojams tikai no ielas, atgāžot galvu. Iekārtotu modernisma dzīvokli var apskatīt “Art deco” privātajā muzejā Ģedimina ielā 48. Tajā var iepazīt 1929. gada interjeru, sadzīves priekšmetus, virtuves iekārtojumu, žurnālus – liekas, ka tā īpašnieks nupat izgājis pastaigāties.
Visvairāk mani pārsteidza virtuve ar apaļu atvilktni speciāli mīklas rullim, maizes griezējs. Tik ļoti tuvas un pazīstamas ir tādas pašas mēbeles ar noapaļotiem stūriem – kā manam vectēvam. Viens tāds modernisma drēbju skapis un spoguļgaldiņš vēl šodien man kalpo. Nudien ceļojums laikā!
Dzīvokli iekārtojuši divi Kauņas jaunie uzņēmēji Petrs Gaidamavičs un Karols Banis, kuri iegādājušies dzīvokli, izpētījuši tā vēsturi, to atjaunojuši un sagādājuši tā laika interjera priekšmetus. Pat telefongrāmatu nolikuši pie tālruņa.
Pirms kara šajā mājā dzīvojuši izglītības ministrs, ziņu aģentūras ELTA direktors, Latvijas militārais atašejs Lietuvā Jānis Žīds, pēc kara – tika pārvērsti par komunālajiem dzīvokļiem un tajos dzīvoja padomju virsnieki.
Šī un citu modernisma dzīvokļu traģika ir tāda, ka to īpašniekus padomju vara izsūtīja, bet fašistiskā Vācija – apšāva (lielākā un bagātākā kopiena bija ebreji). Šo un citus vēstures stāstus apkopo programma “Atmiņu birojs”. Pēc neatkarības atjaunošanas daudziem no tiem nebija mantinieku. Tāpēc abi puiši varēja šo dzīvokli iegādāties.
Jaukākais ir tas, ka Kauņas viesmīlības programmas ietvaros šī minētā un daudzu citu modernisma dzīvokļu īpašnieki gatavi viesus izmitināt. Visā pasaulē pazīstama ir “B&B” pieeja (“Bed and breakfest” – “Gulta un brokastis”), bet Kauņā piedāvā “Bed&Art” (“Gulta un māksla”), iepazīstina Marija Pulokaite, viesmīlības un brīvprātīgo programmas vadītāja.
“Fluxus” ielu svētki pret elitāro mākslu
Starpkaru periodā galvaspilsētā Kauņā tika organizētas EXPO izstādes. Divas modernisma ēkas veidoja it kā vārtus uz šo izstādi Paradosa (Izstāžu) kalnā, kurp nokļūt varēja pa kāpnēm. Kāpņu šodien vairs nav. No “Fluxus” kustības dibinātāja Jurģa (kurš Ņujorkā pārtapa par Džordžu) Mačūna laukuma ik gadu septembrī tiek dots starts “Fluxus” festivālam, kas būtībā ir tautas ielu karnevāls. Tā dalībnieku uzdevums ir iespējami negaidītākajos tērpos un asprātīgākā veidā tikt augšup pa Paradosa ielu.
“Mūsu programmas oficiālais nosaukums ir “Visi kā viens”, bet mēs to savā starpā parasti dēvējam “Fluxus Labas!” skaidro šīs programmas vadītāja Grēta Klimavičūte-Minkštimiene. “Nākamā gada festivāla tēma būs vientulība: vienalga, kā rāpšanās veidu ierobežos pandēmija, bet mūs vienos šis notikums un kopības izjūta,” viņa piesaka.
Šis festivāls izceļ kopienas nozīmi mākslas radīšanā, jo pagājušā gadsimta 60. gados “Fluxus” kustība ar Jurģi Mačūnu priekšgalā centās mainīt priekšstatus par mākslas sūtību.
Par galveno tika uzskatīts process, nevis rezultāts. ASV, Eiropā un Japānā “Fluxus” aktivitātes tika vērstas pret mākslas elitārismu, struktūrām un pārspīlētu “nopietnās mākslas” nozīmīgumu.
Pandēmijas laikā šī pieeja Kauņā spilgti sevi pierādīja ar mākslas ienākšanu pagalmos, kur to varēja vērot no logiem. Kopš 2019. gada iedzīvotāji kopā ar kaimiņiem uzņemas atbildību par apkārtni un meklē radošus risinājumus tās uzlabošanai.
“Apmeklējot mūsu pasākumus vai skatoties radītās lietas, atcerieties, ka jūs ne vienmēr redzēsit programmas faktisko rezultātu, bet tikai līdzekļus tā sasniegšanai. Mūsu pūļu īstais rezultāts ir tur – dzīvokļu pagalmos, apkārtnes ielās un parkos,” saka Grēta Klimavičūte-Minkštimiene.
Kopš 10. septembra pat Kauņas lidosta pārdēvēta par “Fluxus lidostu” – šis nosaukums saglabāsies vismaz līdz 2022. gada beigām.
Ciemu kopienas iesaistās kultūrā
“Fluxus” tautas mākslas gars iespaidojis kultūras programmu ap Kauņu. “Cilvēku attiecībām un kopānākšanai ir svarīga loma Kauņas apgabalā kā nekur citur. Tieši tāpēc šie projekti ir radījuši īpašas, es pat teiktu, kaislīgas partnerattiecības.
Labākais piemērs ir itāliešu laikmetīgā cirka režisors Roberto Magro, kuru iemīlējušas apgabala kopienas, viņš Linksmakalņa (latviski: Jautrā kalna. – Red. piez.) ciemā uzvedis šovu par eņģeļiem, bet šogad vīziju šovā Alšēnu mežā iesaistījis skatītājus,” stāsta Lūks Alsis, programmas “Mūsdienīgie kaimiņi” vadītājs.
Piemēram, zemesracējs kuģis “Nemuno 7” pie Zapiška pilsētiņas, vairs nespēdams kalpot tiešajam uzdevumam, tiks pārvērsts par kultūras kuģi (mākslinieku rezidenču vietu, vietējo dizaina preču veikaliņu, radošo industriju laboratoriju). Savukārt projekts “Smaragdi” tiek īstenots deviņos pagastos – šie “smaragdi” būs jauni mākslas objekti visnegaidītākajās vietās, piemēram, uz ūdenstorņiem.
Projektā “Mūsdienīgie kaimiņi” iesaistīti 15 pagasti.
Ežerelī būs fotoizstāde jaunatvērtajā pagasta galerijā, tai pievienots alternatīvās realitātes audiogids, ar kuru varēs iepazīt iedomātu vietējo realitāti. Kulautuvas pilsētiņa savu vēsturi parādīs pašiestudētā teatrāli muzikālā priekšnesumā. Raudonvari iepazīsim iestudējumā nakts pastaigas laikā. Babtai pilsētiņa iegādājusies trolejbusu, kuru nākamgad vietējie aprīkos par mobilo radošo laboratoriju. Vilkijā prāmi pār Nemunu pārveidos par skatuvi.
Rokai pilsētiņas iedzīvotāji pēdējos gados iepazinuši dažādas keramikas tehnikas un izbūvējuši māla ceļu. Tagad vietējie jaunatklājuši mītu par mītisko putnu Rokas, kam tiks atklāta skulptūra. Tā arī neizdevās noskaidrot, vai viņi no folkloras izraka šo veco leģendu vai putnu piedomāja klāt nosaukumam. Bet, kad nākamgad 3. septembrī aizbrauksiet uz Rokai, tad skulptūra jūs sagaidīs.
Mīti pievelk vairāk nekā vēsture
Sēžam Raudondvara (Sarkanās muižas) oranžērijā, kur tagad ir restorāns, pie pusdienu galda ar Zigmu Kalesinsku, Kauņas apgabala muzeja direktoru. “Vai zināt kāpēc tilts Kauņā pār Nemunu ir oranžs?” viņš man vaicā ar piemiegtu aci. “Tāpēc, ka pār to veda apelsīnkokus uz šo muižu!” pats arī atbild. Angliski šo var vieglāk iemānīt, jo vārds, kas apzīmē krāsu un šo citrusaugli, ir viens un tas pats. Jā, to, ka tilts ir dzīvespriecīgi oranžs, biju pamanījis. “Labi,” pieņēmu sarunas noteikumus, “bet kurš tiltu nokrāsoja oranžu?” – “Es krāsotājiem palūdzu.” Abi smejamies.
Fakti ir tādi, ka Nemuna bija robežupe. Starp Lietuvu un Poliju. Starp Krieviju un Poliju. Bet, kad Raudondvara muiža piederēja Tiškēviču ģimenei, tad Vitauta Lielā tilts vēl nebija uzbūvēts (1930.). Stādi no Itālijas 19. gadsimtā tikuši vesti pa dzelzceļu un tālāk pāri pontontiltam uz Kauņu. Tos veda vairākkārt, jo tie aukstajā Baltijas klimatā apsala. Pa ziemu turēja šai pašā oranžērijā, bet vasarā podos iznesa ārā.
Tagad Zigms Kalesinskis pēc ekskursijas pa muižu piedāvā stāstu par oranžo apelsīnu ceļu un sātīgo apelsīnu zupu, kas restorānā tiek vārīta pēc viņam piederošās receptes. Cik maksā apelsīnu zupa? “Ar stāstu – desmit eiro!” Un bez stāsta? “Bez stāsta to nevar dabūt!” Kuru tad vairs interesē, ka tiltu, ko atjaunoja 2005. gadā, oranžā krāsā nokrāsoja nesaistīti ar šo stāstu. Arī pašreizējās muižas to īpašnieki veido vai nu pēc savas gaumes, vai arī cenšas piesaistīt vairāk apmeklētāju, nevis cenšas restaurēt vēsturisko izskatu, atzīst Zigms Kalesinsks.
Te nu nonākam pie tā, ka ļaudis sliecas noticēt un uzsūkt leģendas, nevis faktus. Pieprasījums rada piedāvājumu. Tāpat kā saistībā ar pandēmiju. Kauņa pat divas programmas no deviņām saistījusi ar mītu radīšanu.
Divu upju satece Kauņā man atgādina Bausku, kur visilgāk bija manas mājas. Kā aiz Ķirbaksalas saplūst Mēmele un Mūsa, tāpat arī Sateces (Santako) parkā pastaigājoties, var vērot, kā satiekas Nemuna un Nēre. Šajā parkā ir daudz dažādu ticības objektu: altāris, uz kura tika veikti pagānu rituāli, Pāvesta kalniņš, pie kura 1993. gadā dievkalpojumu noturēja pāvests Jānis Pāvils II, un Sv. Jurģa baznīca ar Bernardiešu klostera ansambli.
Kauņas kā kultūras galvaspilsētas programmu atklāšanas pasākumā pie Kauņas pils man bija iespēja noklausīties Rīta Zemkauska, programmas “Kauņas mīts” vadītāja, publisku filozofisku spriešanu par to, kas ir mītiskais Kauņas nezvērs, kāpēc tas radās, kur tas mīt, kad parādās. Pats par sevi saprotams, ka viņš dzīvo pazemē, dienasgaismā nerādās, bet patiesībā valda pār visu pilsētu.
Nezvēram veltīta vesela mājas lapa kaunolegenda.lt. Līdzi saņēmu veselu grāmatu, kas veltīta šim sadomātajam briesmeklim, kurš tiek atainots kā locīts origami – lai nenobaidītu mazus bērnus. Bet nākamgad tas parādīsies dažādos veidos – ielu dejās, galda spēlēs, lugās un vēl citos mītisko pieredzi rosinošos pasākumos.
Rīts Zemkausks uzsvēra, ka mēs esam tas, ko mēs stāstām, un aicina ikvienu kontrolēt haosu, vēstot kopīgu stāstu. “Stāstījums novieto cilvēku konkrētā laika sprīdī. Stāstījums palīdz tikt galā ar bailēm no bezgalības, tas izveido, mierina un aizsargā.”
“Uzturēsim kauntaktus!” tā teju ikviens Kauņas pārstāvis noslēdza stāstījumu. Jaunvārdi skanēja it visur – saistībā ar kultūras galvaspilsētas statusu tapuši jauni lietvārdi un īpašības vārdi. Tas, kas notikšot nākamgad, – būšot kauntastiski!
UZZIŅA
Kauņas kultūras programmas
* Gatavojoties 2022. gadam, piecos gados notikušas 1300 kultūras aktivitātes, iesaistot 18 tūkstošus dalībnieku, tos vēroja vairāk nekā 55 tūkstoši skatītāju.
* 350 ārzemju un lietuviešu mākslinieku piedalījušies šais aktivitātēs, radīti 70 pastāvīgi mākslas darbi.
* “Kaunas 2022” programmā nākamgad ieplānoti 40 festivāli, vismaz 60 izstādes, vairāk nekā 250 notikumi uz skatuves (piektdaļa – pirmizrādes), vismaz 250 koncerti.
* Lielākie notikumi nākamgad: “Fluxus” festivāls, Pilsētas stāstu festivāls un Kauņas Dizaina svētki.
* Pasākumu organizēšanā iesaistījušies 300 brīvprātīgo.
* Eiropas Kultūras galvaspilsētas atklāšana Kauņā notiks 2022. gada 22. janvārī.
Dati: “Kaunas 2022” orgkomiteja
